Nozīmīgu vietu Latvijas mākslā ieņem sudraba izstrādājumi. Simtiem amatnieku nelielajā Latvijas teritorijā spēja nodrošināt savu eksistenci ar dārgmetālu apstrādi – galvenokārt sudrabkaļi, bet arī vairākas zeltkaļu dinastijas. Amatniecības centros Kurzemē (Jelgavā, Kuldīgā, Liepājā, Bauskā u. c.) un Vidzemē (Rīgā, Cēsīs, Limbažos, Valmierā u. c.) dzīvoja un strādāja talantīgi dažādu tautību meistari, pārsvarā vācieši. Daudzi bija ceļojošie amatnieki, kas arodu apguvuši Minhenē, Augsburgā, Nirnbergā, Hamburgā, Dancigā, Kēnigsbergā. Viņi Baltijā ieviesa Ziemeļvācijas vai Dienvidvācijas sudraba apstrādes tradīcijas un vienlaikus izkopa lokālās. Izpildot turīgo pasūtītāju pieprasījumu, nereti izmantoja izcilas kvalitātes sudrabu, arī ar zelta pārklājumu. Rundāles pils muzeja ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam” apskatāmi gan dažādu stilu sudraba galda piederumi, trauki un sadzīves priekšmeti, gan sakrālie sudraba izstrādājumi – kausi, oblātu kārbiņas, upurtrauki, svečturi, altāra vāzes.
Līdz 14. gs. Latvijas teritorijā ar alvu strādāja galvenokārt vietējie rotkaļi, vēlāk alvas lējēja amats kļuva par vācu izcelsmes meistaru privilēģiju. No 13. līdz 20 gs. alvas apstrāde notika Rīgā un Kurzemē (Jelgavā, Kuldīgā, Grobiņā, Liepājā). Nav zināmi alvas lējēji no Vidzemes vai Latgales. Alvu Latvijā ieveda no Anglijas, Kurzemē – arī no Norvēģijas. Tas ir mīksts metāls ar zemu kušanas temperatūru, kas labi padodas apstrādei un savienošanai ar citiem metāliem, ir izturīgs pret gaisa un mitruma iedarbību, turklāt saskarsmē ar pārtikas produktiem neveido kaitīgus savienojumus. Taču aukstuma ietekmē (no –18˚C) sākas sairšanas process, un alva pārvēršas pulverī. Alvas trauku lietošanas ilgums vidēji bija 30 gadu, pēc tam tos deva meistariem pārkausēšanai. Abu pēdējo īpatnību dēļ līdz mūsdienām saglabājies maz seno alvas izstrādājumu. Rundāles pils muzeja ekspozīcijā apskatāmi gan trauki, gan sakrālie priekšmeti.
Par Latvijas mēbeļu meistaru māku liecina dažādu stilu krēsli, skapji, galdi, lādes…
09.10.2017