Čārlza I portrets

Nesen Rundāles pils muzejā kādā pirmā stāva telpā savu vietu pie sienas ieņēmusi ļoti lielu izmēru glezna (276 x 217 cm). Daudzi tajā spēs uzpazīt Anglijas karali Čārlzu I, ko gleznojis Antonijs van Deiks. Luvras muzejā apskatāmais portrets ir viens no populārākajiem šī traģiskā valdnieka attēlojumiem un rāda karali medībās, lepnā pozā romantiskas piejūras ainavas  fonā. Portrets datējams ap 1635. gadu, nav zināms, kad tas nonācis Francijā.  1793. gadā tas jau ietilpa jaundibinātā Luvras muzeja kolekcijā, kur nokļuva no karaļa Luija XVI īpašuma, kurš savukārt to bija pircis no grāfienes Dibarī; atzīmējams, ka abi pēdējie portreta īpašnieki beidza dzīvi uz ešafota, tāpat kā tajā attēlotais karalis.

Bukaišu muižas kungu nams. Foto ap 1900. gadu

Čārlza I portrets gan nav pametis Luvras muzeju, tā ir kopija, taču katrā ziņā mākslas darbs ar ļoti īpašu likteni. Kad pirms pāris gadiem šo bojāto gleznu, kas bija satīta rullī, piedāvāja muzejam, tās izcelšanās vēsture nebija zināma. Arī kopijas izgatavotājs nebija uzlicis parakstu. Savukārt bija saglabājusies sena fotogrāfija, kas rāda Bukaišu muižas kungu mājas zāli 20. gadsimta sākumā. Tur pie sienas redzams liels Čārlza I portrets, kas atbilst van Deika prototipam. Bukaišu muižas jauno kungu namu no  1856 .līdz 1860. gadam firstam  Aleksandram Līvenam bija cēlis arhitekts Ādolfs Vinbergs. Firsts Līvens daļu dzīves bija pavadījis ārzemēs, kur viņam piederēja villa Neapolē. Atbilstoši sava eklektiskā laikmeta gaumei, kas prasīja reprezentāciju un greznību, firsts Līvens Bukaišu muižā gribēja izveidot īsti eiropeisku, modernu vidi, kurā pompozais karaļa portrets ienesa īpaši svinīgu noskaņu.

Bukaišu muižas kungu nams, zāle ar Čārlza I portreta kopiju (pa kreisi). Foto ap 1900. gadu

Par Bukaišu muižas portretu bija zināms, ka firsts Līvens to bija  pasūtījis 1873. gadā Parīzē jaunam gleznotājam, Ernstam fon Liphartam (von Liphardt). Šim pasūtījumam bija lemts mainīt visu mākslinieka dzīvi un karjeru.

Ernsts Frīdrihs von Lipharts bija dzimis 1847. gadā Rādi (vāc. Ratshof) muižas īpašnieka Karla Eduarda fon Lipharta ģimenē. Tēvs bija mākslas eksperts un kolekcionārs, no 1862. gada viņš kopā ar dēlu Ernstu dzīvoja Florencē, kur pēdējais apguva glezniecību Minhenes mākslinieka Franča Lēnbaha vadībā, kurš savukārt Florencē ilgstoši kopēja Veronēzes, van Deika un Tintoreto darbus.

1873. gads jaunā Ernsta fon Lipharta dzīvē bija liela pavērsiena laiks. Turpinot glezniecības studijas Parīzē, viņš apprecēja savu gleznošanas modeli francūzieti Luizi Žuanu un pārgāja katoļticībā. Sadusmotais tēvs, būdams stingrs luterānis, dēlu izslēdza no mantojuma. Kaut arī vēlāk viņi daļēji salaba, pēc Karla Eduarda fon Lipharta nāves 1891. gadā Rādi muižu saņēma nevis Ernsts, bet Reinholds Karls fon Lipharts, radinieks dzimtas blakus līnijā.

Čārlza I portreta kopija jaunajam māksliniekam atnesa atpazīstamību un, kas viņam bija svarīgi šajā finansiāli grūtajā laikā – gleznu pasūtījumus. Viņš ķļuva par sava laikmeta van Deiku, par iecienītu parādes portretu autoru, galvenokārt Krievijas galma aprindās, kur dzīvoja kopš 1886.gada. Tas Ernstam fon Liphartam atnesa ne tikai slavu, bet ari naudu. Kad Rīgā Vidzemes bruņniecības namā pēc Nikolaja II nākšana tronī bija nepieciešams mirušā imperatora Aleksandra III portretu nomainīt ar jaunā valdnieka attēlu, izvēle krita uz E. fon Liphartu. Viņš radīja spožu parādes portretu van Deika manierē. Imperators stāv pie greznas mēbeles, kopijas no Luija XV rakstāmgalda, tērpies huzāru uniformā, pastiepts garāks un slaidāks, līdzīgi kā van Deiks reiz bija darījis ar karali Čārlzu I. Varbūt, ka fon Liphartam, strādājot pie imperatora portreta, nāca prātā tālais laiks pirms 20 gadiem, kad viņš Luvrā vēroja A. van Deika šedevru, cenšoties to iespējami precīzi pārnest uz sava audekla. E. fon Lipharts tika vairākkārt atkārtojis gan šo Nikolaja II portretu, gan arī imperatoru gleznojis citās uniformās un uz citiem foniem, bet vienmēr ļoti reālistiski un pārliecinoši.

Kad Rīgā Vidzemes bruņniecības namā pēc Nikolaja II nākšanas tronī bija nepieciešams mirušā imperatora Aleksandra III portretu nomainīt ar jaunā valdnieka attēlu, izvēle krita uz E. fon Liphartu. Viņš 1896. gadā radīja spožu parādes portretu van Deika manierē – imperators stāv pie grezna rakstāmgalda, kopijas no Luija XV mēbeles, viņš tērpies huzāru uniformā, pastiepts garāks un slaidāks, līdzīgi kā van Deiks reiz bija darījis ar karali Čārlzu I. Varbūt, ka fon Liphartam, strādājot pie imperatora portreta, nāca prātā tālais laiks pirms 20 gadiem, kad viņš Luvrā bija vērojis A. van Deika šedevru, cenšoties to iespējami precīzi pārnest uz sava audekla.  E. fon Lipharts savas parādes portretista karjeras laikā varēja izmantot gan van Deika paraugus, gan citu aristokrātiskā portreta  lielmeistaru iespaidus, daudzkārt attēlojot Nikolaju I. Imperators šajās gleznās  parādās dažādās uniformās un uz dažādu piļu fona, taču fon Lipharts reprezentācijas uzdevumu vienmēr pratis apvienot ar reālistisku un pārliecinošu gleznas izpildījumu.

Pēc bijušā bruņniecības nama pārveidošanas par Latvijas Saeimas sēdekli un zāles degšanas 1921. gadā Nikolaja II portrets kopā ar pārējiem Krievijas valdnieku portretiem uzsāka ceļojumu pa dažādām novietnēm, līdz pagājušā gadsimta 60. gadu beigās tie visi atradās Rīgas kinostudijas rekvizītu noliktavā. Diemžēl nesekmīgs bija Rundāles pils muzeja mēģinājums gleznas pārņemt savā īpašumā, bet, kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas muzejs to mēģināja vēlreiz, portretu kinostudijā vairs nebija. Savukārt Stokholmā 90. gados par milzu naudu tika piedāvāts E. fon Lipharta gleznots Nikolaja II portrets, arī huzāru uniformā, arī blakus Luija XV rakstgāmgalda kopijai. Varbūt tas pats no Vidzemes bruņniecības nama, varbūt nē….

Ernsts fon Lipharts pēc tēva nāves 1891. gadā mantoja Rādi muižu ar visu mākslas darbu kolekciju, ko  turpināja papildināt. Tāpat kā tēvs, viņš bija mākslas eksperts un 1906. gadā kļuva par Ķeizariskā Ermitāža glezniecības kolekciju glabātāju. Pateicoties E. fon Lipharta enerģijai, Ermitāžā nonāca Leonardo da Vinči “Madonna Benuā”.

Ernsts fon Lipharts. Anglijas karaļa Čārlza I portrets, kopija no A. van Deika . 1873. g. Rundāles pils muzejs

1918. gadā Ernsts fon Lipharts loloja grandiozu projektu. Vasaras vidū viņš sāka pārrunas ar Rundāles muižas īpašnieku grāfu Andreju Šuvalovu par Rundāles muižas pirkšanu. Nav šaubu, ka šis plāns saistījās ar iespēju vērienīgāk kā Rādi muižā izstādīt Rundāles pilī savu mākslas darbu kolekciju. Ieceres izdošanās gadījumā tas būtu novedis pie jauna, liela mākslas muzeja izveidošanas Latvijā, taču tam nebija lemts notikt. Novembra revolūcija Vācijā iznīcināja arī Latvijas teritorijā jaunradīto politisko sistēmu ar atjaunotu Kurzemes-Zemgales hercogisti Vācijas impērijas protektorātā. Tālākā politiskā attīstība noveda pie agrārās reformas, kas notika gan Latvijā, gan Igaunijā, un kuras rezultātā E. fon Lipharts zaudēja savu Rādi muižu un kolekcijas.

Antonijs van Deiks. Anglijas karaļa Čārlza I portrets, ap 1635. g. Luvras muzejs

Pēc 1917. gada oktobra revolūcija Ernsts fon Lipharts nezaudēja savu darbavietu: viņš turpināja būt Ermitāžas glezniecības kolekcijas glabātājs un strādāja pie itāļu glezniecības kolekcijas kataloga izstrādāšanas līdz pat 1929 . gadam, kad tika atlaists štatu samazināšanas dēļ. 1921. gadā viņš tika izlikts no savas mājas pēc tam, kad viņa meita Omskā tika nošauta par kāda baltgvardu oficiera slēpšanu. E. fon Lipharts nomira Ļeņingradā 1932. gadā, pirms nāves vēl paspējis uzrakstīt lugu par itāļu gleznotāja Bernardīno Luini mīlas stāstu. Viņam bija lemts sākt dzīves gaitas aristokrātiskās, monarhistiskās Eiropas spožumā, lai nomirtu padomju Krievijas apspiestībā un nabadzībā.

Atgriežoties pie Čārlza I portreta, vajadzēja pārliecināties, ka muzeja nopirktā glezna ir tā pati, ko firsts A. fon Līvens bija pasūtījis fon Liphartam 1873. gadā. No vienas puses, tas šķita maz ticami, jo Bukaišu pils tika nodedzināta 1905. gadā, turklāt glezna nav minēta to priekšmetu sarakstā, ko firsts Līvens bija savlaicīgi deponējis Kurzemes Provinces muzejā Jelgavā un kas tādējādi laimīgi pārdzīvoja revolūciju un karus, lai šodien ieņemtu goda vietu mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijā. Tai skaitā tēlnieka Luidži Bjenemē 1847. gadā darinātā Bakhantes skulptūra labi pazina Čārlza I portretu,  jo Bukaišu pils zālē atradās tam blakus.

Ernsts fon Lipharts. Anglijas karaļa Čārlza I portrets, stāvoklis pirms restaurācijas (apakšējais kreisais stūris)

Portrets bija ļoti bojāts, tas bijis locīts, sadurts, krāsas slānis sasprēgājis un vietām nobiris.  Restaurācija ilga no 2016. gada oktobra līdz 2018. gada aprīlim, to veica Rundāles pils muzeja  restauratore vecmeistare  Zita Sokolova un LMA studenti.

Ernsts fon Lipharts. Anglijas karaļa Čārlza I portrets, stāvoklis restaurācijas procesā

Gleznas veiklais, brīvais izpildījums atbilst E. fon Lipharta rokai, kas vēlāk kļuva pazīstams arī ar lieliem, virtuozi izpildītiem dekoratīviem gleznojumu cikliem. Sekošanu sava laika tehniskajiem paņēmieniem apliecina  asfalta krāsas lietošana un bagātīgi  pielietotā lineļļa, kam sekas bija spēcīga krāsas saraušanās  un saplūšana atsevišķās saliņās.

 

 

Parīzes mākslinieku materiālu firmas “Colin” zīmogs audekla aizmugurē

Taču bez loģikas vai stilistiskiem apsvērumiem pastāv arī daži lietišķie pierādījumi.  Glezna darināta uz speciāla lielformāta gruntēta audekla, kura ražotājs aizmugurē ar šablonu uzlicis savu vārdu. Tā ir Kolēna  (Colin) firma Parīzē, kas bija dibināta 1829. gadā un atradās Luvras laukumā nr. 19, blakus muzejam. Šablona burtu forma un to izkārtojums ir tipisks 19. gadsimta  3. ceturksnim. Neiespējami pieņemt, ka Parīzē ap 1870. gadu veseli divi mākslinieki būtu nodarbojušies ar diviem dažādiem Latvijas pasūtītājiem domātu Čarlza I portreta kopēšanu,  ka Latvijā varētu būt bijis vēl otrs tik ļoti reprezentāciju mīlošs pasūtītājs, kāds bija Bukaišu muižas īpašnieks firsts Aleksandrs Līvens. Tādējādi jāpieņem, ka mūsu priekšā neapšaubāmi ir 1873. gadā darinātais Ernsta fon Lipharta darbs. Atliek tikai iztēloties, kādos apstākļos tas izglābies no liesmām Bukaišu muižas kungu nama dedzināšanas laikā. Gleznas sliktais saglabāšanās stāvoklis, tostarp ļoti izteiktā krāsas saraušanās varētu nozīmēt, ka vainīga ir ne tikai pārmērīga lineļļas lietošana gleznošanas procesā, bet to izsaucis arī karstums. Visticamāk, ka glezna 1905. gadā tika iznesta jau no degošā nama, par ko liecina arī tās nokļūšana privātās rokās un vēlākā atrašanās Zemgalē.

Pēdējās izmaiņas
26.09.2018