Martas Bērnhofas portrets

Matilde Porta. Martas Bērnhofas portrets. 1895. Audekls, eļļa. 57 x 47,5 cm (ovāls). RPM Inv. Nr. 696

Rundāles pils muzeja ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” pēdējā, jūgendstilam veltītajā zālē vienu no sienām rotā zeltītā rāmī iekļauts ovālas formas portrets, kurā tēlota jauna sieviete baltā tērpā. Tas ir vācbaltiešu gleznotājas Matildes Portas 19. gadsimta nogalē darinātais rīdzinieces Martas Bērnhofas portrets.

Kā norāda gleznas aizmugurē uz audekla rakstītais teksts “Martha Baernhoff./geb. 20. Mai 1876./gest. 21. October 1894.”, modele mirusi pavisam jauna. Savukārt mākslinieces paraksts un datējums gleznas labajā malā pie ovāla ārmalas “M. Pohrt/1895” liecina, ka portrets tapis jau pēc meitenes nāves, domājams, kā ģimenes pasūtījums, sērojot par zaudēto tuvinieci. Arī portreta kompozīcija un kadrējums liecina, ka gleznas tapšanā izmantota fotogrāfija.

Uzraksts portreta aizmugurē
Matildes Portas paraksts uz portreta

 

 

 

 

 

 

Par šī mākslas darba modeli zināms pavisam maz: Marta Henriete Bērnhofa (Martha Henriete Bärnhoff, 1876–1894) dzimusi Rīgā, kristīta Sv. Jēkaba baznīcā un 18 gadu vecumā mirusi Rīgā. Viņas vecāki bija Heinrihs Bērnhofs (Heinrich Bärnhoff, 1839 vai 1840–1881) jurists, Rīgas Tirdzniecības tiesas notārs un Rīgas pilsētas konsistorijas sekretārs, un viņa dzīvesbiedre Marija, dzimusi Zariņa (Saring). Par gleznas autori vietējā presē gan atrodams nedaudz vairāk ziņu.

Matilde Porta (Mathilde Pohrt, 1849–1934) dzimusi Raunā kā sestais bērns Uno Vilhelma Porta (Uno Wilhelm Pohrt, 1813–1876) un viņa sievas Johannas Marijas, dzimušas Langevicas, (Johanna Maria Langewitz, 1814–1887) ģimenē. Mākslinieces vectēvs Johans Ports (1771–1834) bija mācītājs Tirzā un Trikātā, arī viņas brālis Johans Eduards Ports (1842–1904) bija mācītājs un kalpoja Nītaurē un Raunā. Savukārt tēvs bija studējis matemātiku Tērbatas Universitātē, kur viens no viņa pedagogiem bija slavenais vācu astronoms, Tērbatas observatorijas direktors Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve (Friedrich Georg Wilhelm von Struve), kas savu studentu pieņēma darbā par mehāniķi jaunizveidotajā Pulkovas observatorijā Krievijā. Vēlāk Uno Vilhelms Ports kādu laiku apsaimniekoja Bānūžu muižu (Gut Kudling) un, būdams Skujenes luterāņu draudzes loceklis, veica prāvesta iecirkņa tiesneša pienākumus, kā arī kļuva par dzelzslietuves “Rosenkranz & Co” līdzīpašnieku.

Pirmo māksliniecisko izglītību Matilde Porta ieguva Rīgā, iespējams, pie privātās zīmēšanas skolas izveidotājas Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling), vēlāk papildinājās Drēzdenē un Diseldorfā. Tā kā nozīmīgākās Vācijas mākslas akadēmijas 19. gadsimtā studentu skaitā neuzņēma sievietes, Matilde Porta konsultējās ar vācbaltiešu izcelsmes gleznotāju, Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesoru Eduardu fon Gebhartu (Eduard von Gebhardt), kurš viņai par skolotāju ieteicis savu studentu, reliģiskā žanra gleznotāju Luisu Feldmani (Louis Feldmann).

Matildes Portas zīmēšanas un gleznošanas nodarbību sludinājums laikrakstā “Düna Zeitung” (1897, Nr. 191, 23. aug.)

Jau 19. gadsimta 80. gados presē atrodamas pirmās ziņas par Matildes Portas dalību vietējās izstādēs, bet aktīvāku profesionālo darbību viņa izvērsa nākamajās desmitgadēs. Pēc ārzemju studijām dzīvojot un strādājot Rīgā, māksliniece pasniedza zīmēšanas un gleznošanas stundas, veica pasūtījuma darbus glezniecībā, darbojās mākslas amatniecības laukā un piedalījās vietējās izstādēs. Lai arī literatūrā nereti norādīts, ka Matildes Portas galvenā mākslinieciskās darbības joma bija portretu glezniecība un pasūtījumus viņa izpildījusi ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, tomēr par to šodien atrodams ļoti maz informācijas un vienīgais zināmais piemērs ir Rundāles pils muzejā saglabātais rīdzinieces Martas Bērnhofas portrets. Vairāk ziņu ir par citu viņas darbības virzienu – reliģisko glezniecību.

1895. gadā Matilde Porta Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) telpās izstādīja savu pirmo pašas komponēto

Mazsalacas Sv. Annas baznīcas altāris ar Matildes Portas 1892. gadā gleznoto altārgleznu. 1968. Foto: Leopolds Mārcis Kļaviņš. RPM zinātniskais arhīvs, neg. Nr. 2936

altārgleznu “Kristus Poncija Pilāta priekšā”. Laikraksta “Düna Zeitung” mākslas apskatnieks to vērtēja diezgan atturīgi, norādot: “Māksliniece te sev izvirzījusi tādu uzdevumu, ko [viņai kā] diletantei noteikti ir grūti atrisināt, jo tieši reliģiskā glezniecība, ar ko līdz šim mēs esam redzējuši nodarbojamies tikai māksliniekus [vīriešus], izvirza tiem visaugstākās prasības. Ar šādām pretenzijām mēs šo gleznu, dabiski, nedrīkstam skatīt.” (1895, Nr. 64, 18. marts.) Par spīti šim visai kritiskajam vērtējumam, altārglezna drīzumā aizceļoja uz Mehikormas baznīcu Peipusa ezera igauņu piekrastē. Lai gan Otrā pasaules kara laikā dievnams gāja bojā, draudzes īpašumā tā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, bet tās kopija, ko māksliniece 1912. gadā izgatavoja Rīgas Krustabaznīcai, kara gados iznīcināta.

Zināms, ka Matilde Porta radījusi altārgleznas vēl vairākām Baltijas luterāņu baznīcām, gan izmantojot citu mākslinieku paraugus, gan veidojot oriģinālas kompozīcijas. Rīgas Lutera baznīcai darinātā altārglezna ir zudusi, bet vēl šodien viņas darbi apskatāmi Mazsalacas, Sātu un Pāvilostas baznīcā.

Matildes Portas 80. dzimšanas dienai veltītais raksts laikrakstā “Die Woche im Bild” (1929, Nr. 23)

1929. gadā, atzīmējot mākslinieces 80. dzimšanas dienu, Rīgas laikraksts “Die Woche im Bild” Matildei Portai veltījis rakstu, kurā publicēts vienīgais zināmais viņas fotoportrets un reproducētas vairākas gleznas, kas liecina, ka viņas interešu lokā bijusi arī žanra glezniecība.

Nav zināma Matildes Portas gleznotā Martas Bērnhofas portreta sākotnējā glabāšanās vieta (vai vietas), līdz 1964. gadā tas kopā ar 61 citu gleznu, izpildot LPSR Kultūras ministrijas rīkojumu, no toreizējā Valsts tēlotājas mākslas muzeja (tag. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienība mākslas muzejs “Rīgas Birža”) palīgfonda nodots Bauskas Novadpētniecības muzejam ar mērķi izmantot Rundāles pils interjera izdaiļošanai.

Jau pieņemot darbu muzeja kolekcijā, tas bija diezgan labā stāvoklī, tāpēc nopietna restaurācija nebija nepieciešama. 1998. gadā veikta sakopšana eksponēšanai: noņemti virsmu netīrumi, ar ķīlēšanu likvidēta pamatnes deformācija un nostiprinātas un tonētas krāsas slāņa nobiruma vietas.

No 2008. līdz 2009. gadam glezna bija eksponēta Rundāles pils muzeja izstādē “19. gadsimta portrets Latvijā”. Pašlaik tā apskatāma dekoratīvās mākslas ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”.

Jūgendstila telpa ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”

Autore: Baiba Vanaga, Dr. art.,
RPM Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja

30.05.2019