Ampīrs

Ampīra stila nosaukums cēlies no vārda empire (franc. impērija). Tas iezīmēja klasicisma vēlīno posmu, kas ģeopolitiski saistās ar divu impēriju – Francijas un Krievijas – ideoloģizēto mākslu un arhitektūru. Daļēji tas atspoguļojās Austrijas impērijā un vācu zemēs, bet Anglijā līdzīgas izpausmes sauca par Regency stilu. Ampīram tāpat kā klasicismam raksturīgi grieķu-romiešu arhitektūras un ornamenta motīvi, galvenokārt masīvie arhitektūras oderu elementi un draudīgas militāra rakstura emblēmas. 1801. gadā Francijā iznāca Šarla Persjē un Pjēra Fontēna realizēto projektu un paraugu krājums, kas kļuva par ampīra stila etalonu. Tajā sniegtie ornamentālie motīvi – ērgļi, grifi, sfinksas, Medūzas galva, taurējošas uzvaras dievietes, gulbji, militāras emblēmas, efeju vītnes, palmetes – tika plaši izmantoti.

Senākie ampīra interjeri (1800) saglabājušies Malmezonas pilī pie Parīzes – Napoleona I pirmās sievas Žozefīnes rezidencē. Labi saglabājies franču ampīra interjeru ansamblis ir Napoleona I audžudēla Eižēna de Boarnē pils Parīzē (Hotel Beauharnais). Ampīra stils pastāvēja arī pēc Burbonu dinastijas restaurācijas 1815. gadā – joprojām strādāja impērijas laika arhitekti un mākslinieki Fontēns, Belanžē, Digūrs un Viņons. Tapa nozīmīgas ampīra stila sakrālās celtnes, piemēram, Sv. Magdalēnas baznīca Parīzē.

Ampīra mēbeles saglabāja klasicismā iecienīto kastveida apjomu, taču kļuva masīvākas, lielākas. Šo tendenci akcentēja kolonnas vai hermas korpusa stūros. Iecienītas bija kumodes un vertikālie sekretāri, kurus bieži izgatavoja komplektā, ar vienādu bronzas dekoru. Izcilākais ampīra mēbeļu meistars bija Fransuā Onorē Žoržs Žakobs-Demaltē. Viņa darinājumos uz spoži pulēta sarkankoka izcēlās zeltīts bronzas dekors. Savukārt Žans Žaks Verners lietoja gaišu koksni – kļavu, osi, bērzu, vīksnu, citronkoku, kontrastam izmantojot tumša koka intarsijas ielaidumus.

 

Interjeros dominēja dekoratīvā bronza: lustras, svečturi, pulksteņi, popūriji. Šajā nozarē izcēlās tādi meistari kā Pjērs Filips Tomīrs, kura manufaktūrā strādāja 700 cilvēku, un Klods Galls.

 
Porcelāna formas aizguva no Persjē un Fontēna paraugiem. Sevras manufaktūrā tapa izcili grezni ampīra piemēri. Taču lielākā daļa franču porcelāna izgatavota Parīzē un tās apkārtnes manufaktūrās, kas tikai retumis lietoja savu zīmi.

 

Tipiski franču ampīra piemēri ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam” ir vitrīnu skapji, apaļais galds ar “lauvu kājām”, kāršu galdiņš un mēbeļu komplekts, kas sastāv no vertikāla sekretāra un kumodes ar zeltītas bronzas rotājumiem. Francijā darināta arī lustra, pieci bronzas kamīna pulksteņi un īpatnējs pulkstenis, kas ietverts porcelāna vāzes korpusā.  

Krievijā impēriskā ideoloģija apvienojās ar atbilstoši efektīgu ārējo formu. Arhitekti Stasovs, Rosi, Voroņihins, Džilardi, de Monferāns radīja krievu ampīra monumentālo ārējo izpausmi. No 1809. līdz 1812. gadam publicētie ēku fasāžu projekti bija obligāti visās Krievijas pilsētās līdz pat 19. gs. vidum. Krievu ampīra ilglaicību veicināja arī imperatora Nikolaja I pasūtījums bavāriešu arhitektam Leo fon Klencem – Jaunā Ermitāža Sanktpēterburgā (1839-1852). Labi saglabājies krievu ampīra paraugs ir lielkņaza Mihaila pils Sanktpēterburgā (tagad Valsts Krievu muzejs), celta pēc Karlo Rosi projekta (1819-1825). Krievijas piļu mēbeles nereti projektēja arhitekti – ēkas projekta autori. Arī Mihaila pils ir raksturīgs krievu ampīra interjera komplekss.

Izcilākais mēbeļu ražotājs bija Heinrihs Daniels Gambss, kura darbu pēc 1831. gada turpināja viņa dēli. Taču Krievijas impērijā tikai daļa mēbeļu tapa lielpilsētu darbnīcās, bieži tās darināja amatnieki dzimtcilvēki, tāpēc krievu mēbeles ir ļoti daudzveidīgas un savdabīgas. Bankete ar kokā grieztām gulbju galvām, kas tagad apskatāma Rundāles pilī, reiz atradusies Pavlovskas pilī un darināta pēc arhitekta Andreja Voroņihina meta. 

 

Krievijas Ķeizariskā porcelāna manufaktūra uzplauka imperatora Aleksandra I laikā, ar produkcijas izmēriem, kvalitāti un ražību pārspējot visas Eiropas porcelāna ražotnes. Tā izcēlās gan ar milzu vāzēm, kas tika dāvinātas ārzemju valdniekiem, gan ar sarežģītiem tematiskiem uzdevumiem. Piemēram, t. s. Gurjeva servīzē (1809-1824) bija 4500 priekšmetu, kas attēloja dažādu Krievijas impērijas tautu pārstāvjus un sadzīves ainas. Ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” vitrīnās apskatāms Francijas, Krievijas un Vācijas porcelāns, tostarp Sevras manufaktūras brokastu servīze tête-à-tête un grezna Krievijas Ķeizariskajā porcelāna manufaktūrā darināta vāze. 

 

Vācu zemēs ampīrs attīstījās valstīs, kas bija pakļautas Napoleona I politiskajam iespaidam (Bavārija, Virtemberga) vai kurās valdīja viņa ielikteņi – kā jaunizveidotajā Vestfāles karalistē. Tur ampīra mēbeles ieveda no Francijas. Karaļa galmā strādāja arhitekts fon Klence, kurš 1815. gadā pārgāja Bavārijas karaļa dienestā. Viņa veikums ir Minhenes Rezidences pils piebūve Königsbau (1825-1835), kur gigantiskās reprezentācijas telpās parādās galēji pompozas ampīra formas un ornaments.

Spilgtu ampīra variantu attīstīja Prūsijas arhitekti Dāvids un Frīdrihs Žillī. F. Žillī interjeru zīmējumos (ap 1800) atrodams viss ampīra repertuārs – drapērijas, klismosa un kuruliskā krēsla formā stilizētas sēdmēbeles, pēc arheoloģisko izrakumu materiāliem sacerēti antīkie trijkāji, eļļas lampas, krātera un amforas tipa trauki, ornamenti, kas aizgūti no Pompeju sienu gleznojumiem. Žillī idejas turpināja arhitekts Karls Frīdrihs Šinkels. 1834. gadā viņš piedāvāja vīziju antīkās arhitektūras pārstrādei – Akropoles pārbūvi par Grieķijas karaļa rezidenci. Līdztekus pārdrošām nerealizētām iecerēm Šinkels izstrādājis arī nelielu, intīmu mājokļu projektus – Šarlotenhofas pili Potsdamā (1826-1829), paviljonu Šarlotenburgas pils parkā (1824-1825) – un interesantus mēbeļu metus. 

 

Latvijā ir maz tīra ampīra stila paraugu. Rīgas būvmeistars Johans Daniels Gotfrīds ir autors zālei Rīgā, Kungu ielā 2 (celta ap 1820. gadu, nav saglabājusies) un Bišumuižas dzīvojamās ēkas zāles interjeram (ap 1818). Tās sienas klāja Riksheimas (Elzasa) firmas Jean Zuber&Cie panorāmas tapetes “Les vues de Suisse”, kuru zīmējumu 1804. gadā izstrādājis Pjērs Antuāns Monžēns. Ampīra ornamentālas frīzes grezno vairāku Rīgas dzīvojamo ēku fasādes: Lielajā Pils ielā 17, Audēju ielā 10, Vecpilsētas ielā 13/15, R. Vāgnera ielā 5.

Latvijas laukos ampīra stils parādījās muižu arhitektūrā kā klasicisma turpinājums. 19. gs. pirmajā desmitgadē tapusī Mežotnes, Elejas vai Svitenes pils interjeru stuka apdare vēl rāda 18. gs. beigu klasicisma ornamentiku. Tipiski ampīra ornamenti redzami Mežotnes pils griestu gleznojumos (19. gs. 20. gadi). Plaši ampīra stila sienu un griestu gleznojumi greznoja Pilsblīdenes pili, Kurzemes bruņniecības namu un Villa Medem Jelgavā. Laidu muižas kungu mājas zāle bija dekorēta ar firmas Jean Zuber&Cie ainaviskajām tapetēm un ampīra ornamentu cokola daļā (1818). Ampīram tuva bija bojāgājušās Paplakas pils interjeru apdare (ap 1809).

Latvijas mēbeļu māksla atstājusi maz paraugu. Ampīra stila mēbeles bijušas tikai lielākajās pilīs – Elejā un Mežotnē. 19. gs. pirmās puses mēbeles, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir vienkāršākas un rāda pakāpenisku pāreju uz bīdermeiera stilu.

Viena no ampīra stila ekspozīcijas dominantēm Rundāles pilī ir netālās Mežotnes pils klātbūtne. Tās griestu gleznojumu rekonstrukcijas etalongleznojumi un tēlniecisko sienu frīžu fragmenti ir zīmes no šā izcilā klasicisma arhitektūras pieminekļa, ko 18. un 19. gs. mijā uzcēla pēc pārstrādāta Džakomo Kvarengi projekta. Apskatāms tās cēlējas, Krievijas imperatora Pāvila I bērnu audzinātājas Šarlotes fon Līvenas portrets un viņas dēla, Mežotnes muižas mantinieka firsta Johana fon Līvena portrets. Mežotnes pilī reiz atradies arī monumentālais bronzas un malahīta pulkstenis, kuru Sanktpēterburgas rūpniecības izstādei 1829. gadā bija izgatavojis meistars Andreass Šreibers. Latvijas dekoratīvo mākslu ampīra telpā pārstāv portreti un sudrabkaluma priekšmeti. 

Pēdējās izmaiņas
06.07.2017

Uz augšu