Rokoko

Izaudzis no baroka, rokoko (ap 1730-1780) vienlaikus bija tā pretmets. Baroka arhitektūrā dominē klasiskā ordera sistēma, bet rokoko stilu raksturo centieni izvairīties no skaidras tektoniskās uzbūves. Rokoko mākslā nemīl skaidrību un vienkāršību, ikkatru taisnu līniju tajā tiecas saliekt un savērpt, pārklāt ar ornamentu. Svarīga ir materiālu daudzveidība, krāsainība un pārsteiguma efekts. Vispilnīgāk rokoko stils izpaudās ēku interjeros – telpu apdare, mēbeles un dekoratīvie priekšmeti tika pakļauti vienam ritmam, ornamenta plūdumam un krāsu saskaņai.

Franču arhitektūrā rokoko stils saistās ar nelielām, omulīgām ēkām un paviljoniem, kur aristokrāti, brīvi no Luija XIV galma ceremonijām, varēja nodoties dzīves baudīšanai. Atšķirīga bija rokoko arhitektūras attīstība Eiropas ziemeļos. Vācu zemēs un Krievijā valdnieki joprojām pieprasīja monumentālas rezidences, tikai apveltītas ar bagātīgu rokoko dekoru. Par to liecina Vircburgas pils un Potsdamas Neues Palais Vācijā, Šēnbrunnas pils Austrijā, kā arī Carskoje Selo un Ziemas pils Krievijā. Lielajām rezidencēm blakus cēla nelielas izpriecu ēkas – Sansusī Potsdamā, Amalienburgu Nimfenburgā, Ermitāžu Carskoje Selo. Anglijas arhitektūrā un interjera mākslā maz spilgtu rokoko izpausmju. Spilgtākā no tām ir Tomasa Čipendeila darbība. Viņa darbs “The Gentleman and Cabinet Maker’s Director” (1754) atstāja lielu iespaidu visā Ziemeļeiropā.

Rokoko spilgtākā izpausme ir ornaments. Tajā līdz nepazīšanai pārveidoti no vēlīnā baroka lentes ornamenta pārņemtie elementi – gliemežvāki un akanta vijumi. Tiem saplūstot asimetriskā veidojumā, radies rokoko ornamenta pamatelements rokajs (no fr. rocaille, kā sauca dekoratīvas gliemežvāku kompozīcijas parku grotās). Rokoko pirmā ārējā pazīme ir asimetrija, visu formu brīva pāreja no vienas līknes otrā, neļaujot uztvert atsevišķo elementu sakarības un mērogu; rokoko nojauc robežas starp lielo un mazo, dzīvo un nedzīvo, starp ornamentu un augu pasauli.

 

 

Pēdējās izmaiņas
07.11.2016

Uz augšu