Vīnes klasika Rundāles pilī

Liepājas Simfoniskā orķestra, diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā, koncertā “Ģēnija jaunība” Rundāles pils Baltajā zālē 2. jūnijā plkst. 17 izskanēs trīs Vīnes klasiķu jaunības gadu meistardarbi. Līdzās Mocarta un Haidna pirmajiem klavierkoncertiem, izskanēs arī Ludviga van Bēthovena Pirmā simfonija. Koncerta solists – pianists Vestards Šimkus.

Vestards Šimkus

Haidns savu Pirmo koncertu klavierēm un orķestrim Domažorā sarakstīja 1756.gadā, 24 gadu vecumā, un zīmīgi, ka tas ir arī Mocarta dzimšanas gads. Haidns tajā laikā bija brīvmākslinieks un, lai nenomirtu badā, strādāja jebkuru mūziķa darbu: par smieklīgu samaksu pasniedza mūzikas stundas, spēlēja vijoli dzīrēs, bet reizēm arī vienkārši uz lielceļiem. Viņš sacerēja pēc pasūtījuma dažus savus pirmos lielos skaņdarbus. Taču visi tie bija gadījuma darbi. Haidns saprata: lai kļūtu par komponistu, vajag daudz un neatlaidīgi mācīties. Tā kā Haidnam nebija līdzekļu, ko maksāt slavenajam itāliešu pedagogam, komponistam un dziedonim Nikolo Porporam, viņš kļuva par tā pavadītāju, vienlaikus izpildīdams arī sulaiņa pienākumus. Tādējādi viņš guva tiesības izmantot Porporas vērtīgos norādījumus kompozīcijā.

Mocarts Pirmo koncertu klavierēm un orķestrim Famažorā sarakstīja 11 gadu vecumā Zalcburgā. Lai arī ilgus gadus tika uzskatīts, ka mazā brīnumbērna pirmie četri klavierkoncerti ir pilnībā viņa paša veikums, tagad zināms, ka par pamatu šajos darbos ņemtas dažādu komponistu sonātes un Pirmais klavierkoncerts attīstīts no vācu komponista Hermaņa Frīdriha Raupaha klaviersonātes. Iespējams, tieši šādā veidā jaunais ģēnijs apguva kompozīcijas tehniku, lai vēlāk varētu klavierkoncerta žanru vērienīgi attīstīt un pilnveidot.

Nav precīzi zināms, kad savu Pirmo simfoniju Domažorā pabeidza rakstīt Bēthovens, bet arī šis ir dižgara jaunības darbs. Fināla skices datētas ar 1797.gadu, kad komponistam bija 27, simfonija pirmatskaņojumu piedzīvoja 1800.gadā Vīnē, spilgti iezīmējot jaunā simfoniķa talanta spožumu. Komponistu vēl nebija skārušas problēmas ar dzirdi, kas vēlāk būtiski ietekmēja viņa dzīvi, raksturu un kompozīcijas. Tolaik simfoniju žanrā standartu noteica Mocarta pēdējās simfonijas un Haidna darbi, tādēļ jaunais Bēthovens savā pirmajā šī žanra darbā lielā mērā pieturas pie kanona, lai arī jau šeit iezīmējas vēlāk tik raksturīgais sforcando un timpānu pielietojums, kā arī meistarīgās pūšaminstrumentu partijas. Savā ziņā Bēthovena Pirmā simfonija ir kā atbalss Mocarta un Haidna darbiem, un viņa vēlākajos darbos neatrast vieglumu, rotaļīgumu un pat naivumu, kas dzirdams šajā simfonijā.