Dārza svētku ietvaros, atdzīvinot 18. gadsimta gaisotni, Rundāles pilī ciemojās vēsturiskās rekonstrukciju grupa no Polijas – Čenstohovas cietokšņa garnizona biedrība.
Austrumpuses ābeļdārza teritorijā apmeklētājiem bija iespējams vērot 18. gadsimta vidus armijas nometni ar lielkņaza galmu. Rekonstrukcijas ietvaros notika kājnieku mācību maršs, frizieru šovs, deju un rotaļu skates.
Plašāka informācija par vēsturiskās rekonstrukcijas grupas atainoto laika periodu
Kurzeme un Vetinu (Wettin) nams
Kurzemes–Zemgales hercogiste tika izveidota 1561. gadā, pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas. 1569. gadā tā kļuva par Polijas–Lietuvas kopvalsts vasaļvalsti. Kopš hercogistes izveidošanas līdz 18. gs. to pārvaldīja Ketleru dinastija. Viens no pēdējiem Ketleru hercogiem – Frīdrihs Vilhelms – 1710. gada 31. oktobrī apprecēja Krievijas princesi Annu Joanovnu. Neilgi pēc laulībām, 1711. gada sākumā, hercogs negaidīti nomira. Hercogiste kļuva par Krievijas protektorātu, un hercogiene atraitne uzturējās Mītavā (Jelgavā). Prasību uz hercogistes troni uzturēja arī Frīdriha Vilhelma tēvocis Ferdinands, kurš dzīvoja Dancigā (Gdaņskā). Viņam nebija pēcnācēju, tāpēc Kurzemei līdzās esošās lielvaras – Polija, Saksija un Krievija – ar nepacietību gaidīja Ferdinanda nāvi, lai lemtu par hercogistes likteni. Kurzemes troņa jautājums saasinājās 1726. gadā. Pēc uzstājīga Annas Joanovnas lūguma Kurzemes landtāgs par hercogu ievēlēja viņas tā brīža favorītu Polijas karaļa Augusta II ārlaulības dēlu Saksijas Moricu. Bija iecerēts noslēgt laulību savienību starp Frīdriha Vilhelma atraitni un jauno hercogu, bet tas nebija Krievijas interesēs un neguva arī Polijas augstmaņu atbalstu. Saksijas Morica ievēlēšana tika anulēta tā paša gada augustā, viņam nācās pamest troni un bēgt no Kurzemes. Polijas senāta nodibinātā Kurzemes komisija 1727. gadā izvēlējās nepievienot Kurzemi Polijas–Lietuvas kopvalsti, un hercogistes tālākais liktenis joprojām bija neskaidrs.
1736. gadā Polijas senāts pieņēma lēmumu, ka pēc Ferdinanda nāves jaunais karalis Augusts III Saksis varēs vienu reizi iecelt nākamo Kurzemes hercogu. Pēdējais Ketleru nama pārstāvis nomira gadu vēlāk. Kandidāts, kurš jau kopš 1734. gada slepeni tika virzīts Kurzemes tronī, bija imperatores Annas Joanovnas virskambarkungs un favorīts grāfs Ernsts Johans Bīrons. 1737. gada 12. jūnijā Kurzemes muižnieku konference ar vienbalsīgu atbalstu par Kurzemes-Zemgales hercogu ievēlēja Bīronu. Jau 8. jūlijā Frauštatē (Varšavā) Polijas senāts apstiprināja vēlēšanu rezultātu, 13. jūlijā karalis Augusts III parakstīja pagaidu diplomu, bet dienu vēlāk – paklausības mandātu Kurzemei un atļauju jaunajam hercogam pārvaldīt valsti no Pēterburgas. Oficiāli Kurzemes lēni Bīrona vārdā saņēma hercogistes kanclers H. K. Finks fon Finkenšteins 1739. gada 20. martā.
Haosa pilnajā pēdējo Ketleru dzimtas hercogu valdīšanas laikā daudzas hercoga muižas ar izdevīgiem nosacījumiem bija izrentētas, ieķīlātas vai citādi nonākušas Kurzemes muižnieku īpašumā. Ernsts Johans enerģiski sāka hercoga domēņu muižu atgūšanu, pieprasīja līdzšinējo likumu izpildi un izdeva jaunus, mēģināja uzlabot hercogistes saimniecisko stāvokli, kas izraisīja asu pretestību pie agrākās vājās hercoga varas pieradušajā Kurzemes muižniecībā. 1740. gada 17. oktobrī nomira imperatore Anna Joanovna, pirms nāves vēl paguvusi iecelt Ernstu Johanu par Krievijas pavaldoni nupat piedzimušā imperatora Joana III (Ivana VI) mazgadības laikā. Bīrona pretinieki naktī no 8. uz 9. novembri noorganizēja apvērsumu, hercogu arestēja un vēlāk izsūtīja uz Sibīriju. Jaunā pavaldone princese Anna Leopoldovna Kurzemes hercogistes virspadomniekiem paziņoja, ka Ernsts Johans no troņa ir atcelts, visas Bīrona un viņam dāvinātās bijušās hercogienes Annas muižas sekvestrētas. Viss hercoga īpašums tika konfiscēts un daļēji aizvests uz Krieviju.
Kurzemes muižniecība hercoga amatam virzīja Annas Leopoldovnas vīrabrāli, Braunšveigas–Līneburgas princi Ludvigu Ernstu, taču sadūrās ar Polijas karaļa pretestību. Elīzabetes Petrovnas uzkāpšana Krievijas tronī 1741. gada 25. novembrī pārtrauca Ludviga Ernsta kandidatūras jautājumu. Jaunā valdniece atzina Ernstu Johanu par Kurzemes hercogu, bet noraidīja visus lūgumus ļaut viņam atgriezties Kurzemē. Pēdējais šāds mēģinājums, kad Kurzemes landtāgs ar Polijas karaļa atļauju mēģināja iegūt imperatores labvēlību Bīrona lietā, bija 1755. gadā.
Astoņpadsmit gadus Kurzemes hercogistei nebija valdnieka. 1758. gadā karalis Augusts III piedāvāja Krievijai jaunu hercoga kandidatūru – savu dēlu Kārli Kristianu Jozefu. Augusts III bija pārliecināts par imperatores atbalstu, jo Septiņgadu kara laikā jaunais princis Kārlis dienēja Krievijas armijā. 1758. gada pavasarī Saksijas Kārlis ieradās Krievijas okupētajā Kēnigsbergā (Kaļiņingradā), no kurienes devās tālā uz Mītavu, kur viņu 25. martā uzņēma Kurzemes maģistrāts, muižniecības un tirgotāju palātas pārstāvji. Kurzemes muižniecībai divās landtāga sesijās jūlijā un septembrī izdevās vienoties par kompromisu – vēl pēdējo reizi lūgt Elīzabetei Ernsta Johana restitūciju un tikai galīgas noraidīšanas gadījumā piekrist sakšu prinča kandidatūrai. Delegāts Pēterburgā šo noteikumu noklusēja, sniedzot ziņu, ka princim Kārlim ir Kurzemes atbalsts. Šajā laikā Pēterburgā bija ieradies arī princis, kuram 1758. gada oktobrī beidzot izdevās pārliecināt imperatori Elīzabeti atbalstīt Polijas karaļa priekšlikumu. Imperatorei bija jāsniedz garantija, ka Bīrons nekad netiks restituēts hercoga tronī, un bija jāpārtrauc Kurzemes hercogistes īpašumu sekvestrs. Laikā, kamēr Kārlis uzturējās Pēterburgā, viņš panāca, ka no Lielbritānijas vēstnieka sekretāra amata Krievijas impērijā tika atbrīvots Staņislavs Augusts Poņatovskis (nākamais Polijas karalis), kurš bija Polijas karaļa un Vetinu nama pretinieks.
1758. gada augustā de Šepings – Kurzemes sūtnis Varšavā – vērsās pie Polijas karaļa Augusta III ar lūgumu, lai par Kurzemes hercogu ieceļ valdnieka dēlu. Polijas seims, kuram bija jāsanāk 1758. gada rudenī, nenotika, un Kārļa tiesības uz hercoga troni netika apstiprinātas. Gross, kurš Polijas galmā veica Krievijas sūtņa pienākumus, 23. oktobrī sniedza oficiālu garantiju, ka imperatore atbalstīs Kārļa kandidatūru hercoga tronim.
Vienlaikus jaunais princis ceļoja caur frontes līniju pie Kēnigsbergas, lai 16. novembrī ierastos Varšavā. Trīs dienas vēlāk kroņa lielkanclers un Polijas senatori pasniedza princim hercoga diplomu. Jaunais princis pateicās gan franču, gan poļu valodā. Diemžēl viņš tūliņ pēc tam saslima, un oficiālās svinības nācās atlikt. Oficiālās svinības Karaļa pilī Varšavā noturēja tikai 1759. gada 8. janvārī. Ir atzīmēts, ka par godu šim notikumam pilsētā ieradās simtiem oficiālo delegātu. Princi Kārli kā Kurzemes muižniecība deleģētais pārstāvis pavadīja Rēzeknes stārasts Korfs, Kurzemes kanclers Otto Kristofers fon der Hovens, viņa dēls un pulkvedis de Alojs – vēl viens Kurzemes diplomāts. Tiklīdz princis bija devis uzticības zvērestu savam tēvam karalim Augustam III, viņš pameta Varšavu un, ceļojot caur Bjalistoku, Grodņu un Kauņu, ieradās Mītavā 29. martā. Viņu svinīgi sagaidīja kurzemnieki un Krievijas impērijas sūtnis de Simolins. 23. augustā princis devās ceļā uz Pēterburgu, lai 1. maijā tiktos ar imperatori. 16. jūlijā imperatore anulēja pavēli par Kurzemes muižu sekvestru.
Princis savas jaunās hercogistes galvaspilsētā atgriezās 24. oktobrī un tūliņ atjaunoja Polijas-Lietuvas kopvalsts garantētās Kurzemes muižniecības privilēģijas. 5. novembrī muižnieki deva zvērestu jaunajam hercogam. Tam sekojošajās svinībās pulcējās vairāk nekā 400 augstmaņu no 27 apvidiem. Sniedzot piemēru salīdzinājumam, hercoga Frīdriha Kazimira kronēšanas ceremonijā 1682. gadā piedalījās vien 80 augstmaņu. Šajā gadījumā Kurzeme hercoga kronēšanu svinēja ar plašu vērienu un vairāk nekā 100 goda šāviņiem.
Hercoga galms piesaistīja daudz poļu augstmaņu. Trīs no viņiem kļuva slaveni Bāras muižnieku konfederācijā (1768–1772)[1]: Kazimirs Pulaskis, Simons Kossokovksis un Teodors Dzieržbickis. 1760. gada martā hercogs slepeni apprecējās ar Francisku Krasinsku no poļu sīkmuižnieku kārtas. Ziņas par hercoga laulībām tika publiskotas divus gadus vēlāk un šokēja gan Polijas sabiedrību, gan karali.
Krievijas imperatore Elīzabete nomira 1762. gadā. Pēc viņas troni mantoja Pēteris III, kuru fascinēja Prūsijas karalis un viņa militārā taktika. Pret Kurzemes hercogu viņš izjuta antipātijas, jo turēja viņu aizdomās par dezertēšanu no kaujas laika. Pēteris III bija pasludinājis, ka katoļi nevar valdīt luterāņu valstī. Hercogs Kārlis reaģēja uz šo paziņojumu un kopā ar delegāciju devās uz Pēterburgu, bet galmā viņu neuzņēma, un hercogs bija spiests atgriezties. Krievijā notikušais atentāts un Katrīnas kāpšana tronī vēl vairāk vājināja Saksijas Kārļa pozīciju Kurzemē. 1762. gada 24. decembrī de Simolins sāka plānot jaunā Vetina gāšanu no hercoga troņa. Viņš pieprasīja, lai Krievijas armijas rīcībā tiktu nodotas hercogistes muižas, jo impērijas karaspēkam nepieciešamas apmetnes, kur pārlaist ziemas mēnešus. Šādā veidā viņam izdevās sekvestrēt hercoga īpašumus un izveidot vairākus, stratēģiski svarīgus kontrolpunktus Mītavā, vienu no tiem – hercoga pils tuvumā. Neoficiālā pilsētas blokāde bija sākusies. Ernsts Johans Bīrons tika apžēlots, un viņam pēc 22 gadiem trimdā bija iespēja atgriezties mājās. Imperatore Katrīna bija pārliecināta, ka Bīrons vēlēsies atgūt troni. Bīrons Mītavā ierādās 1763. gada janvārī un 10. februārī sasauca Kurzemes landtāgu. Ar Krievijas atbalstu un ar 1739. gadā Polijas karaļa Augsta III izsniegto hercoga diplomu Ernsts Johans tika atzīts par patieso Kurzemes hercogu. Kā kompensāciju par Kurzemes zaudēšanu imperatore Katrīna Kārlim piedāvāja divas agrākās diecēzes Vācijas teritorijā, bet viņš atteicās.
Karalis Augusts sasauca senātu un nosūtīja uz Pēterburgu pārstāvi dēla pozīciju stiprināšanai. Mītavā ieradās divi Polija karaļa komisāri – Konstantīns Ludvigs Plāters, Mšišlevas voivods, un Tadeušs Lipskis, Lenžicas kastelāns. Tiklīdz Tadeušs Lipskis ieradās Kurzemē, viņš publicēja karaļa memorandu, kurā bija izteikts aicinājums Kurzemes iedzīvotājiem atbalstīt Kārli. Tiklīdz dokuments bija izlikts baznīcā un pilsētas rātsnamā, to noņēma Krievijas pulkvedis Šrēders.
12. februārī Rīgas pilsētas gubernators, ģenerālis grāfs Džordžs fon Brauns ieradās Mītavā, lai tiktos ar hercogu Kārli. Tikšanās laikā imperatores sūtnis pavēlēja Vetinam pamest Kurzemi, neizmantojot oficiālu memoranda vēstījumu. Arī de Simolins uzstāja, ka vairāk necietīs Polijas komisāru klātbūtni Kurzemē. Kastelāns Tadeušs Lipskis apstrīdēja viņu lēmumu 1763. gada 29. janvārī. Viņš lūdza karalim militārus papildspēkus – tolaik tikai 40 dragūnu aizstāvēja Polijas senatorus.
Savukārt Krievija Kurzemē bija mobilizējusi piecus pulkus. Tadeušs Lipsiks apsvēra iespēju, ka militāra konflikta gadījumā karalis varētu zaudēt ne tikai Kurzemi, bet arī Poļu Livoniju (Latgali). Viņš ierosināja, lai karalis lūkojas pēc militāra atbalsta Turcijā, kamēr poļu muižnieki gan Poļu Livonijā, gan Lietuvā apsvēra iespēju pulcināt armiju, lai aizstāvētu Kārli. Zabiello nama pārstāvji no Lietuvas devās uz Mītavu, lai pārliecinātos par jaunā Vetina drošību. Lai gan situācija bija saspīlēta, liels militārs konflikts neizvērsās, tomēr 1763. gada martā un aprīlī nelielas sadursmes notika.
Beidzot karalis Augusts III piekāpās un pavēlēja savam dēlam pamest Mītavu. Pēc sešu mēnešu ilgušās militārās blokādes hercogs Kārlis pameta Kurzemi 26. aprīlī. Ceļā viņu pavadīja landhofmeistars Otto fon der Hovens, jo oficiālais iemesls Kārļa aizbraukšanai bija vājā veselība un nepieciešamība pēc mierīgas atpūtas. Jau iepriekš viņš bija paspējis Ernstu Johanu pasludināt par ielikteni un atteicās viņu atzīt par hercogu, tāpēc fon der Hovenu atstādināja no amata.
1736. gada jūnijā imperatore Katrīna apstiprināja Bīrona tiesības uz hercogisti. Kārlis pārcēlās uz Varšavu, vēlāk – uz Drēzdeni. Viņš atteicās pieņemt sakāvi, un ar Bāras muižnieku konfederācijas palīdzību nesekmīgi mēģināja atgūt Kurzemes troni. Bīroni nostiprināja savas pozīcijas Kurzemes hercogistē un valdīja līdz trešajai Polijas-Lietuvas kopvalsts dalīšanai 1795. gadā, kas iezīmēja Kurzemes hercogistes beigas.
Interesants fakts: princis Kārlis sarakstījās ar Kazanovu, kurš mēģināja viņam iemācīt alķīmiju.
[1] Muižnieku konfederācija – augstākās muižniecības apvienība Polijas -Lietuvas kopvalstī politisku mērķu sasniegšanai, ar karaļa līdzdalību tā varēja aizvietot Polijas Seimu.
Autors: Grzegorz Szymborski,
Čenstokovas cietokšņa garnizona biedrība pārstāvis.
VIŅA GAIŠĪBAS PRINČA KARLA KRISTIANA JOZEFA,
KURZEMES UN ZEMGALES HERCOGA,
RUNA,
noturēta muižnieku sapulcē pirms aizbraukšanas no Mītavas 1763. gada 26. aprīlī
Saskaņā ar Viņa Gaišības mūsu Karaļa, bet mana visžēlsirdīgākā Tēva pavēli, man uz laiku jāaizbrauc, tādēļ uzskatu par nepieciešamu šeit esošajai un man visnotaļ tīkamajai sapulcei izklāstīt, ka tiesības pārvaldīt Kurzemes un Zemgales hercogisti neesmu ieguvis pēc paša iegribas, bet ar Viņa Gaišības Karaļa taisnīgu lēmumu, jo Viņš nevarēja ilgāk ļaut, lai Kurzeme paliktu bez hercoga, kā arī ar slavenās Imperatores, aizgājušās Viņas Gaišības Elizabetes aizbildniecību.
Ja manas mierīgās vadīšanas laikā visas vēlmes nevarēju apmierināt, tas notika cilvēciskas bezspēcības dēļ, nevis gribas trūkuma dēļ, jo es vienmēr esmu vēlējies visus apmierināt.
Domāju, ka mana valdīšana katru patiesu un labsirdīgu pilsoni ir pārliecinājusi, ka nekad neko neesmu darījis ar spēku vai prettiesiskā ceļā, jo vienmēr esmu rīkojies atbilstoši Viņa Augstībai Karalim un Žečpospoļitai dotajam zvērestam, kā arī muižnieku divpusēji saskaņotajiem pienākumiem. Tā pēc labprātīga, vispārēja un vienbalsīga vietējo muižnieku uzticības zvēresta biju cerējis dzīvot mierīgi līdz nāvei. Diemžēl ar lielām skumjām esmu pieredzējis, cik ļoti šī cerība izrādījusies maldinoša.
Šķiet, nav nepieciešams šeit izklāstīt visas likstas, kas mani skārušas pēc atgriešanās no Ceplicēm[1], īpaši no 24. decembra līdz šai dienai, jo paši esat bijuši liecinieki tam, ka ar mani izrīkojās blēdīgi, neievērojot man no dzimšanas dotās tiesības.
Visas likstas, aizvainojumus un vajāšanas visu šo laiku esmu pacietīgi izturējis, lai tādējādi parādītu Viņa Augstībai Karalim, Žečpospoļitai un man uzticīgajai muižniecībai, ka es, kamēr mana klātbūtne šeit, Valstī, ir nepieciešama un noderīga, no tās neatteikšos.
Tomēr šajā laikā nekas man nelikās vairāk nožēlojams, kā noskatīties, ka daži muižniecības pārstāvji, vai nu baiļu un vieglprātības mākti, vai iespējamo labumu dēļ aizmirsuši par Dievu, zvērestu, sirdsapziņu un godu, vērsās pret savu pienākumu pret Viņa Augstību Karali un Viņa pavēlēm, pret lojalitāti, kas viņiem bija jāizrāda šeit nosūtīto Senatoru varai, un beigās ļāva sevi tik ļoti maldināt, ka tas nozīmīgi kaitēja viņu gadsimtu garumā iegūtajai labajai slavai.
Divi apzinīgi un cienījami Senatori paliks šeit, lai uzturētu Viņa Augstības Karaļa, Žečpospoļitas un manas Personas varu un tiesības, tāpēc sekojiet viņu padomam, bet atbilstošos apstākļos, Godātie Kungi, esiet viņiem uzticami un sniedziet savstarpēju palīdzību.
Kad nu ir pienācis mirklis, kurā man jāaizbrauc, man atliek tikai apliecināt jums, Augsti Godātie kungi, ka vienmēr augstu vērtēšu jūsu pieredzi, lojalitāti un labvēlību un vienmēr, katrā izdevīgā brīdī, Viņa Augstības Karaļa, Žečpospoļitas un visas pasaules priekšā slavēšu jūsu brīnišķīgo un bezbailīgo lēmumu ignorēt jebkāda veida vajāšanu un draudus, kā arī jūsu uzvaru.
Tādēļ vēlu jums, Augsti Godātie kungi, labklājību manas prombūtnes laikā un aicinu neatkāpties no cildeniem un bezbailīgiem nodomiem, jo es izmantošu jebkuru iespēju, lai jūs, Augsti Godātie kungi, šajos nedrošajos apstākļos ar Dieva palīdzību atbalstītu un nodrošinātu savas likumīgi iegūtās tiesības uz šo hercogisti.
Lūdzu jūs, Augsti Godātie kungi, to visu pastāstīt visiem promesošajiem, visiem jūsu radiem, kaimiņiem un draugiem un apliecināt to ar manu vārdu.
Viņa Godība FON DER HOVENA kungs
LANDHOFMEISTARS
Pirmais Kurzemes ministrs tā uz šo runu atbildēja:
MŪSU VISGAIŠĀKO PRINCI, HERCOG UN ŽĒLSIRDĪGAIS KUNGS!
Cilvēku dzīve ir nepārtraukti pakļauta patīkamām un nepatīkamām pārmaiņām. Te mēs priecājamies, ka saule no skaidrām debesīm met uz mums zelta starus, bet pēc īsa brīža mūs pārsteidz bailes un skumjas, kad debesis noklāj biezi mākoņi un tās draudīgi dārd.
Starp daudzajām, gandrīz neskaitāmajām pārmaiņām mūs tomēr visvairāk skumdina tā, kas izraisa vissmagākās rūpes – Jūsu Karaliskās Augstības aizbraukšana, jo tādējādi nenoteiktu laiku mums būs liegta iespēja redzēt mūsu visžēlsirdīgo Kungu.
Tomēr zinot, ka Jūsu Karaliskās Augstības aizbraukšanas mērķis ir Valsts labklājība un mūsu Tēvzemē uzsākto, ļoti bīstamo nemieru noremdināšana, mums palīdz cerība, ka mūs pārņemošās skumjas drīz pārvērtīsies priekā.
Tā kā no Jūsu Karaliskās Augstības mutes saņēmām apliecinājumu par Jūsu nemainīgo un nenovērtējamo labvēlību un protekciju, visu manu klātesošo brāļu vārdā, pie Jūsu Karaliskās Augstības kājām izsaku vispazemīgāko pateicību par šo apliecinājumu un ar pienācīgu padevību esmu pagodināts apliecināt mūsu nemainīgo uzticību mūsu visgaišākajam Karalim, visžēlsirdīgākajam un visaugstākajam Kungam, kā arī Jūsu Karaliskajai Augstībai, mūsu žēlsirdīgajam Princim.
No tīras sirds vēlam, lai Jūsu Karaliskās Augstības ceļojums notiek ar Dieva aizgādnību, pie labas veselības un ir veiksmīgs. Vēlam arī sev to laimi visīsākajā laikā Jūsu Karalisko Augstību pēc laimīgi nokārtotiem darījumiem atkal redzēt šeit un mūsu galvas pie Jūsu kājām nolikt.
[1] Kurortpilsēta Siležijas reģionā.
Hercoga runa oriģinālvalodā (1763)