Hercogienes Dorotejas kosmētikas un tualetes piederumu komplekts

Kurzemes hercogienes Dorotejas kosmētikas un tualetes piederumu komplekts (servīze). KPM, ap 1784. gadu

2013. gadā grāfs Teodors Mēdems Rundāles pils muzejam uzdāvināja dzimtas relikviju kolekciju, kuru viņa vectēvs 1918. gadā no Stukmaņu muižas un Vecauces muižas aizveda uz Vāciju un vēlāk uz Franciju. Dāvinājums ietver arī Kurzemes hercogienes Dorotejas kosmētikas un tualetes piederumu komplektu no porcelāna – divdesmit divus priekšmetus, kas izgatavoti Karaliskajā porcelāna manufaktūrā Berlīnē (KPM). Tradicionāli šādu komplektu mēdz saukt arī par servīzi, lai gan, atšķirībā no pusdienu, tējas vai kafijas servīzes, tajā ir dažādi sejas un ķermeņa kopšanai vajadzīgi priekšmeti.

 

Prūsijas karaļa Frīdriha II dāvana hercogienei Dorotejai

Tualetes piederumu servīze, Prūsijas karaļa Frīdriha II dāvana Kurzemes hercogienei Dorotejai. KPM, ap 1780. gadu. 20. gs. 30. gadu foto. Foto: Erich Köllmann. Berliner Porzellan, 1763–1963, Band II. Braunschweig: Klinkhardt & Biermann, 1966, Tafel 12
Tualetes piederumu servīze, Prūsijas karaļa Frīdriha II dāvana Kurzemes hercogienei Dorotejai. KPM, ap 1780. gadu. 20. gs. 30. gadu foto. Foto: Erich Köllmann. Berliner Porzellan, 1763–1963, Band II. Braunschweig: Klinkhardt & Biermann, 1966, Tafel 126

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Līdz 2013. gadam plašāk bija zināma ap 1780. gadu Karaliskajā porcelāna manufaktūrā Berlīnē izgatavotā tualetes piederumu servīze, kuru hercogienei Dorotejai dāvinājis Prūsijas karalis Frīdrihs II. Divās senās fotogrāfijās no Sansusī pils Potsdamā tā redzama gan uzglabāšanas kastē, gan uz galda. Šo komplektu Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms IV 1844. gadā nopircis no mākslas priekšmetu tirgotāja, kas to savukārt ieguvis no Kurzemes princeses Vilhelmīnes, hercogienes Dorotejas meitas, īpašuma.
Priekšmetu medaljoni apgleznoti pelēkā grizajā, attēlojot romiešu dzejnieka Ovidija poēmas “Pārvērtības” sižetus, kas vēsta par laikposmu no pasaules radīšanas līdz Jūlija Cēzara valdīšanai. Gleznojumu paraugiem izmantotas gravīras. Ūdens krūze apgleznota pēc franču gleznotāja Šarla Monē (Monnet, 1732–1808) gravīras “Meleagrs, Atalanta un Kalidonas mežakuilis”, kas publicēta grāmatā “Les Metamorphoses d` Ovide” (Paris, 1767–1771). Spoguļa augšpusi rotā Ovidija portrets profilā. Skulpturālā dekora un trīs lidojošu eņģeļu figūru autors ir vācu tēlnieks, gleznotājs un gravieris Johans Ekšteins (Eckstein, 1735–1817). Apgleznojumā izmantoti rozes ziedu un lapu motīvi un zeltīts ornaments. Garenās un apaļās kārbas, uzpirkstenis, sveču dzēsējs, ūdens krūze, diegu uztinamā rozete, suka un šķīvji izgatavoti tādās pašās formās kā grāfa Teodora Mēdema dāvinātās servīzes priekšmeti.
20. gadsimta 30. gadu fotogrāfijās redzami divpadsmit servīzes priekšmeti ar rožu un mitoloģisku ainu gleznojumu. Pēc Otrā pasaules kara Berlīnes-Brandenburgas reģiona Prūsijas piļu un dārzu fonda kolekcijā saglabājies tikai viens šķīvis un uzglabāšanas kaste.

 

Kosmētikas un tualetes piederumu komplekti Eiropā

Kosmētikas un tualetes piederumu komplektus jeb servīzes Eiropā izgatavoja no 17. līdz 19. gadsimtam, dažreiz arī 20. gadsimtā. Tos uzskatīja par labu diplomātisku dāvanu, bieži valdnieku līmenī. Šādus komplektus mēdza dāvināt, atzīmējot īpašus notikumus – laulības, bērna piedzimšanu – vai kā vīra uzmanības apliecinājumu sievai.
Franciski ar ‘toilette’ vai ‘petit toile’ sākotnēji apzīmēja mazu drāniņu, taču ar laiku vārda ‘tualete’ nozīme paplašinājās. Rīta tualete aristokrātu aprindās nozīmēja izkoptu rituālu ar ģērbšanos, matu sakārtošanu un krāsošanos, lai sagatavotos iecerētajām dienas norisēm. Rīta tualete un brokastis daļēji bija publisks pasākums ar izredzētu personu piedalīšanos. Vispirms tas kļuva par rituālu Francijas karaļa Luija XIV galmā, vēlāk arī citos Eiropas valdnieku galmos un muižniecības vidē. Rīta tualetes ceremoniju franciski sauca ‘lever’. Uz smalki iestudēto rituālu uzaicināja priviliģētus apmeklētājus un intīmus draugus, ar kuriem apsprieda politikas un biznesa jautājumus vai tenkas. Viesiem piedāvāja šņaucamo tabaku, pasniedza buljonu vai zupu, atspirdzinošus dzērienus. Dzērienus ar pienu pasniedza tiem, kam bija vāja veselība. 18. gadsimtā turīgo vidū populāra kļuva tēja, kas tolaik bija dārga greznība. Francijā tējas dzeršana sākās guļamistabās un buduāros. Stipru tēju ielēja tasītē no katliņa un atšķaidīja ar karstu ūdeni, bet rūgtuma mazināšanai pievienoja cukuru, dažreiz karstu vai aukstu pienu. Iecienīta bija arī kafija un šokolāde. Buljonu un karstos dzērienus pasniedza bļodās un tasēs ar vāku, kas to saturu uzturēja siltu un pasargāja no pūdera.
Tualetes rituāli ir attēloti gleznās un gravīrās. Tajās redzami tualetes galdi ar komplektiem, kas novietoti buduāros, guļamistabās, tualetes kabinetos un bija darināti no dažādiem materiāliem: zelta, sudraba, bronzas, emaljas, lakas, bruņrupuča vairoga, ziloņkaula, stikla, kristāla, porcelāna, fajansa, eksotisku koku šķirnēm un citiem materiāliem. Grezni tualetes piederumu komplekti galvenokārt rotāja augstdzimušu dāmu buduārus, bet bija arī speciāli komplekti vīriešiem vai lietošanai ceļojumos.
“Ceļojumu kastēs” bija apvienoti trauki kosmētikai, ēšanai un dzeršanai, mazgāšanās piederumi, rakstāmlietas, kā arī ārstniecības līdzekļi un piederumi. Kastes bieži izgatavoja no eksotisku koku šķirnēm un iztapsēja ar smalkiem audumiem. Ar komplektēšanu parasti nodarbojās tirgotāji. Visbiežāk vienā komplektā bija divdesmit līdz trīsdesmit priekšmetu. Taču Pavlovskas pilī apskatāmajā Krievijas lielkņazes Marijas Fjodorovnas tualetes piederumu komplektā ir 72 Sevras porcelāna manufaktūrā izgatavoti priekšmeti, kurus 1782. gadā viņai uzdāvināja Francijas karalis Luijs XVI un karaliene Marija Antuanete.

Tualetes galdiņš ar piederumiem. Francija, 18. gs. 3. ceturksnis

Kosmētikas un tualetes piederumu komplektu novietoja uz tualetes galda vai galdā iedziļinātās speciālās piederumu vietās zem atverama vāka ar spoguli. 2016. gadā Rundāles pils muzejs nopirka 18. gadsimta 3. ceturksnī Francijā izgatavotu tualetes galdu ar sešpadsmit piederumu vietām, kurā zem atveramā vāka negaidīti atradās seši porcelāna un stikla priekšmeti. Vienā no stikla flakoniem bija saglabājušās izžuvuša etiķa paliekas.
Šādi komplekti galvenokārt bija domāti kosmētikas līdzekļu uzglabāšanai. Kosmētikas izgatavošana bija saistīta ar alķīmiju, pat ar maģiju un burvestībām. Receptes turēja noslēpumā. Zināms teiciens, ka “dzīvības visā pasaulē prasīja ne tikai karš un mēris, bet arī skaistumkopšana”. 1779. gadā iznāca grāmata “Toilet of Flora” (London, 1779), kas kļuva ārkārtīgi populāra. Tajā aprakstītas vannu sagatavošanas metodes, publicētas kosmētikas, dažādu esenču un smaržu receptes.

 

Karaliskās porcelāna manufaktūras kosmētikas un tualetes piederumu komplekti

 

Daļa no tualetes piederumu servīzes. KPM, ap 1770. gadu. Lietišķās mākslas muzejs Berlīnē, apskatāma tā filiālē Kēpenikas pilī. Foto: Günter Schade. Berliner Porzellan. München: Keyser, 1987, Tafel 23

1784. gadā Kurzemes hercogs Pēteris un hercogiene Doroteja devās ceļojumā pa Eiropu un apmeklēja arī Karalisko porcelāna manufaktūru Berlīnē, kur iegādājās kosmētikas un tualetes piederumu komplektu, kuru Rundāles pils muzejs saņēma no grāfa Teodora Mēdema.
Zināmas vairākas Karaliskajā porcelāna manufaktūrā izgatavotas vienādas formas tualetes piederumu servīzes ar atšķirīgu apgleznojumu. Pirmo 1768. gada 18. jūnijā pasūtījis Prūsijas karalis Frīdrihs II, un tās dekorā attēloti lauku ziedu pušķi, bet maliņas rotā šaura zeltītu mežģīņu ornamenta josla. Tā paša gada 21. decembrī tapis detalizēts kārbu saraksts. Izsoļu namā Lempertz Berlīnē 2017. gada 3. maijā tika pārdota taisnstūra formas lielā kārba no šīs servīzes ar slīpiem stūriem un nedaudz izliektu vāku ar turekli.
Ap 1770. gadu izgatavota nākamā tualetes piederumu servīze ar rožu ziedu, lapu un zeltītu joslu gleznojumu, kas formās analoga ap 1784. gadu tapušajai hercogienes Dorotejas tualetes servīzei.

 

 

 

 

 

Hercogienes Dorotejas kosmētikas un tualetes piederumu komplekts

Visvairāk priekšmetu saglabājies no hercogienes Dorotejas kosmētikas un tualetes piederumu komplekta, kas apgleznots ar zaļām vītnēm, rozā rozēm un zeltītu putu burbuļu ornamentu gar malām. Rundāles pils muzeja īpašumā nonākušajā komplektā ir divdesmit divi priekšmeti, tostarp piecas dažādu lielumu taisnstūrveida kārbas ar vāku un piecas apaļas dažādu izmēru kārbas. Komplekts bijis lielāks, par to liecina divi apaļi vāki, kas saglabājušies bez traukiem.
Komplektā ietilpst piecas paralēlskaldņa formas kārbas ar slīpiem stūriem un nedaudz izliektu vāku ar osu: viena liela kārba (16,2 cm x 24,1 cm x 20,6 cm), divas vidējas (13,5 cm x 16,3 cm x 13 cm) un divas mazākas (8,3 cm x 12,8 cm x 7,3 cm). Ir arī piecas apaļas kārbas: divas vienādas (augstums 11,5 cm, diametrs 13,4 cm) un trīs atšķirīgu izmēru kārbas (8,5 cm x 8,7 cm; 9,5 cm x 7,4 cm un 7,5 cm x 6 cm).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kārbās uzglabāja pūderi, pastas, krēmus, vaigu sārtumu un citas skaistumkopšanā nepieciešamas lietas. Lietojot kosmētiku, ieguva vienmērīgu ādas toni un noslēpa trūkumus. Tolaik izplatīta slimība bija bakas, un pēc to izslimošanas ādā palika rētas, kas saglabājās visu mūžu. Bieza krāsas kārta palīdzēja slēpt arī sifilisa pēdas. Ar kosmētikas līdzekļiem bija iespējams izmainīt seju līdz nepazīšanai.
Modē bija aristokrātisks bālums, kuru ieguva, bagātīgi lietojot baltu grima pastu un pūderi. Bāla seja liecināja, ka cilvēks nav strādājis lauku darbus, savukārt iedegums asociējās ar laukstrādniekiem. Īpaši augstu vērtēja gludu ādu. Sievietes izmantoja pastu, kas tika pagatavota no svina baltuma un etiķa. To klāja uz sejas, kakla un pat krūtīm. Taču minētās vielas veicināja matu izkrišanu, turklāt svina baltais pigments padarīja ādu pelēku un raupju. Tādējādi daudzas dižciltīgas sievietes sabojāja savu izskatu un veselību. 16. gadsimtā balto pastu plaši izmantoja Anglijas karaliene Elizabete I un viņas galms. Svina baltumu lietoja vēl 18. gadsimta sākumā, kad arvien biežāk ieteica izmantot talku, alauna pastu un alvas pelnus.
Pēc baltās pastas uzklāšanas seju nopūderēja. Vārds ‘pūderis’ cēlies no franču valodas, kurā šajā nozīmē lietotais vārds ‘poudre’ nozīmē arī putekli. Pūderi Eiropā sāka lietot 16. gadsimtā, lai nostiprinātu grima pastu. Birstošais pūderis vienmērīgi nosedza ādu un mazināja taukainību. To gatavoja no rīsu miltiem un talka un uzklāja ar lielu, mīkstu otu. Kopš 10. gadsimta rīsus Eiropā ieveda no Āzijas, pēc 15. gadsimta tos sāka audzēt arī Itālijā un Spānijā. Rīsu pūderis jeb rīsu ciete bija viens no vissmalkākajiem pūderiem, savukārt talks – viena no baltākajām dabiskajām vielām. Pūderēja arī matus un parūkas. Modē bija baltas vai pelēki pūderētas parūkas un mati – tiem bija jāizskatās viegli iesirmiem.
Spilgtu grimu uzskatīja par dižciltības pazīmi, tādēļ krāsoja spilgtus vaigus un lūpas. Uzskatīja, ka sārtums vaigos sievietei liek izskatīties jaunākai. Vaigu sārtums jeb rūžs (franciski ‘rouge’) bija kosmētikas līdzeklis dažādos sarkanās krāsas toņos vaigu un lūpu krāsošanai. Tā gatavošanai izmantoja cinobra dzīvsudraba sulfīdu, sauktu par “pūķa asinīm”. Cinobrs ir nozīmīgākā dzīvsudraba sastāvdaļa, to izmanto kā sarkano pigmentu, taču cinobra rūda ir ļoti kaitīga cilvēka veselībai. Senāk notiesāto sūtīšana darbā uz cinobra raktuvēm būtībā nozīmēja nāves spriedumu. 18. gadsimtā, mainoties cilvēku zināšanu līmenim, izmainījās arī vaigu sārtuma un lūpu krāsas sastāvs, sāka lietot taukus, mazāk kaitīgas krāsvielas un smaržvielas. Lai iegūtu mīkstu grimu, lietoja cūku un liellopu taukus, cietāku gatavoja no aitu taukiem. Izmantoja arī zosu un pat dažādu eksotisku dzīvnieku taukus. Vienā no muzeja krājumā nonākušajām hercogienes Dorotejas apaļajām kārbām bija saglabājušās sārtas rūža paliekas.

 

Pūdera uzklāšanai un liekā pūdera notīrīšanai no sejas un apģērba izmantoja otas un sukas no mīkstiem dzīvnieku sariem vai vilnas. Hercogienes Dorotejas komplektā saglabājusies ovālas formas suka ar apgleznotu porcelāna virspusi un krāsotas dzīvnieku vilnas apakšdaļu (7 cm x 12,5 cm x 7,5 cm).

 

 

 

 

 

Komplektā ietilpst ovālas formas roku un sejas mazgājamā bļoda (5,4 cm x 26,6 cm x 21 cm) un ūdens krūze ar izliektas formas osu (17 cm x 13,5 cm).

 

 

 

 

Saglabājušies arī divi lēzeni ovālas formas šķīvji (2,4 cm x 17 cm x 12,3 cm).

 

 

 

 

 

 

Apgaismošanai izmantots svečturis vienai svecei uz pamatnes (augstums 7,3 cm, diametrs 12,3 cm). Sveci varēja nodzēst ar konusveida degļa dzēsēju (7,8 cm x 3,8 cm).

 

 

 

 

 

 

Šūšanai lietota diegu uztinamā spolīte rozetes formā (diametrs 4,8 cm) un uzpirkstenis (augstums 4,8 cm).

 

 

 

 

 

Vēstuļu un zīmogu atvēršanai varēja izmantot neasu zeltīta metāla nazi ar porcelāna spalu (garums 15 cm).

 

 

Plakana kārbiņa ar vāku lietota kā sīklietu maks jeb nesesers (11 cm x 1,7 cm x 6,5 cm). Tajā ir divas vietas priekšmetiem – viena liela, otra maza, bet tas ir tukšs. Neseseros parasti glabāja šķērītes, vīlītes, pincetes, ausu tīrāmās karotītes, adatas, nagu pulēšanas piederumus un citus sīkus priekšmetus.

 

 

 

 

 

 

Telpas aromatizēšanai lietots smaržu kvēpināmais trauks jeb brule parfum ar spirta lampiņu (augstums 13 cm). Traukam zudis vāks.

 

 

 

 

 

 

 

Diemžēl no šīs porcelāna tualetes piederumu servīzes nav saglabājies ne spogulis, ne ota pūdera un rūža uzklāšanai, ne uzglabāšanas kaste.

Kurzemes hercogiene Doroteja. Johana Heinriha Šrēdera glezna, ap 1790. gadu. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Kurzemes hercogiene Doroteja portretos attēlota ar bālu sejas ādu, pūderētiem matiem, sārtiem vaigiem un lūpām. Viņas meitas Vilhelmīnes audžumeita Emīlija fon Bincere atmiņās par Lēbihavas muižā pavadītajām vasarām rakstīja, ka hercogienes Dorotejas “āda bija smalka un balta, taču viņa savas tualetes laikā smiņķējās, turklāt ne tālab, ka tas būtu nepieciešams, bet tālab, ka tāda bija viņas jaunības laika mode. Hercogs Pēteris veltīgi ar to cīnījās, pat ņemot talkā Bībeles vārdus “nosmiņķēta seja neskatīs To Kungu”.” (Emilie von Binzer. Drei Sommer in Löbichau. 1819–1821. Leipzig, 1878, S. 15–16)
Hercogienes Dorotejas tualetes servīze parāda, ka skaistumkopšana 18. gadsimtā bija svarīga augstdzimušu dāmu dzīves sastāvdaļa. Kosmētika bija dārga un pieejama vienīgi turīgiem cilvēkiem.

 

Autore: Dzintra Miķelsone,
RPM Krājuma nodaļas galvenā speciāliste