Atvadāmies no ilggadēja kolēģa Leopolda Mārča Kļaviņa

2020. gada 12. decembrī, neilgi pēc savas 80 gadu jubilejas, pēkšņi no dzīves aizgājis Mārcis Leopolds Kļaviņš (dzim. 1940. gada 10. novembrī), viens no Rundāles pils muzeja pamatlicējiem. 1964. gadā Mārcis Kļaviņš kļuva par Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja jaundibinātās Rundāles pils filiāles darbinieku, kopā ar Imantu Lancmani aizsākot pils atjaunošanas un muzeja veidošanas garo ceļu.
2020. gada L. Kļaviņš 1959. gadā kā teicamnieks bija beidzis mācības Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, pēc tam iestājies Valsts Mākslas akadēmijā, taču jau tolaik viņu vairāk vilināja Latvijas senā māksla. Kopā ar Mākslas akadēmijas mākslas vēstures laboratorijas vadītāju gleznotāju Jurģi Skulmi tika apbraukātas Latvijas lauku baznīcas, taču tie nebija tikai izklaides braucieni. Mārcim piemītošais pamatīgums apvienojumā ar aizrautīgu interesi par fototehniku jau 60. gadu sākumā noveda pie augstvērtīgas Latvijas senās mākslas pieminekļu fiksēšanas. Tam tika lietotas pat 18 x 24 cm fotoplašu kameras, kas pirmsdigitālajā ērā varēja nodrošināt izcilu attēla kvalitāti. Šāda kultūrvēstures materiālu vākšana tika turpināta Rundāles pils muzejā.
Mārcis Kļaviņs uz sava motorellera, ar Imantu Lancmani uz aizmugures sēdekļa, bija gatavs doties pa tāliem, dangainiem lauku ceļiem, lai ieraudzītu un iemūžinātu kādu baznīcu vai muižu tās pēdējā pastāvēšanas brīdī. Pateicoties Kļaviņa entuziasmam, 1963. gadā tika uzmeklēta un dokumentēta Lindes-Birzgales baznīca, 18. gadsimta koka celtne, no tās pat paglābjot vairākus mākslas darbus. Divus gadus vēlāk to nogrāva ar buldozeru.
Mārcis Kļaviņš arī bija tas, kurš veidoja taciņu no Mākslas akadēmijas uz Rundāles pili. Viņa ierosmē 1963. gada vasarā notika šķietami nejauša tikšanās ar Bauskas muzeja direktoru Laimoni Liepu, kurš savukārt arī šķietami nejauši nupat bija Rundāles pili saņēmis kā filiāli. Tas bija liktenis, tas bija visa sākums… Laimonis Liepa bija tas cilvēks, kurš spēja pagriezt vēstures riteni atpakaļ un iekustināt pils ansambļa atdzimšanas mehānismu.
Rundāles pils muzejā Mārcis Leopolds Kļaviņš no zinātniskā līdzstrādnieka kļuva par galveno fondu glabātāju, tad direktora vietnieku zinātniskajā darbā, līdz mūža pēdējos gados strādāja muzeja krājuma nodaļā par ekspertu.
Viņa pieskārienu atceras vai katrs Rundāles pils muzeja eksponāts: caur viņa rokām izgājis gandrīz viss, kas ienācis Rundāles pilī, vispirms jau baznīcu mākslas priekšmeti – altāri, kanceles, gleznas, skulptūras, lustras, svečturi, dievgalda sudrabs un pat kapaplāksnes un sarkofāgi. 20. gadsimta 60. un 70. gados, laikā, kad Latviju bija smagi skārusi antireliģiozā kampaņa un daudzas baznīcas stāvēja ar vaļējām durvīm, Rundāles pils muzejs izrādījās galvenā, reizēm vienīgā vieta, kur varēja paglābties šis apdraudētais Latvijas kultūras mantojums. Parasti tas bija Mārcis Kļaviņš pats, kurš, reizēm riskējot ar dzīvības briesmām, jauca nost milzīgos baznīcu iekārtas priekšmetus, tad nesa, krāva un pēc tam pilī to visu pārnēsāja vēl un vēl. Viņš bija arī tas, kurš pamestajās muižu ēkās nojauca iznīcībai lemtās krāsnis, izņēma kāpnes vai durvis, demontēja dzegu fragmentus vai durvju viras. Tagad, Rundāles pils rietumu korpusā, apskatot baltu rokoko krāsni no Popes muižas kungu mājas, nāk prātā tās karstās jūlija dienas, kad Mārcis 1964. gada vasarā, īsi pēc stāšanās darbā muzejā, jauca nost šo keramikas meistardarbu, kas bija paredzēts izmešanai kā kurināšanai nederīgs.
Baznīcu un muižu priekšmeti Rundālē tomēr nebija galvenais. Pils restaurācija nesa līdzi nepieciešamību pēc milzīga mākslas darbu apjoma, kam vajadzēja piepildīt šo ēku un atjaunot tajā hercogu laika spožumu, – gleznām, mēbelēm, porcelāna, pulksteņiem. Pēc vākšanas darba sekoja šo vērtību inventarizēšana, aprakstīšana, dokumentēšana, kas atkal gāja caur Kļaviņa rokām.
Pēc dabas būdams teicamnieka tips, vienmēr izceļoties ar labu audzināšanu, Mārcis vienlaikus spēja pārsteigt ar negaidītiem, paradoksāliem viedokļiem un ekstravagancēm. Jau 1963. gadā viņš Mākslas akadēmijas praksē Brocēnos noskuva gludu galvu, kas tobrīd nepavisam nebija modē, vai 1966. gadā, nebūt nebūdams pārticis, nopirka divas Bītlu plates, katru par 70 rubļiem, kas toreiz bija vairāk par mūsu mēneša algu. Visa Bītlu klasika kādu gadu jo bieži skanēja no pils logiem. Taču ne ekstravagances viņu iezīmēja, bet apzinīgs, ilgs, pacietīgs darbs. Pusgadsimts muzejā pagāja nemanot. Laime, ka Mārcim Kļaviņam bija lemts ne tikai ieraudzīt sava darba augļus, pabeigto restaurāciju, bagātīgās muzeja kolekcijas, viņš paveica arī to, ko reizēm mēdz saukt par vīra dzīves uzdevumu – uzcēla māju, izaudzināja divus dēlus un iestādīja dārzu. Nekas no tā nenāca viegli. Kopā ar savu uzticamo dzīves biedreni, izcilo restauratori Maiju Baņķieri, abus dvīņus 20. gadsimta 70. gados viņam nācās audzināt īstā 18. gadsimta pils atmosfērā – bez ūdensvada, kanalizācijas un gandrīz bez apkures. Arī pašu māja tika celta ilgi jo ilgi, taču neatlaidība un principialitāte bija pāris no Mārcim Kļaviņam neatņemamām īpašībām. Pie šīs grūti tapušās mājas, blakus malkas klēpītim, Mārcis arī saļima 12. decembra rītā…
Bez viņa Rundāles pils un viss, kas tajā atrodas, būtu bijis citāds, noteikti – nabadzīgāks. Mārcim Kļaviņam bija lemts aizsākt, rosināt, iekustināt lietas, kas citādi varēja arī vispār nenotikt. Bet, kā zināms, dzīvē nav variantu, nav nekādu “ja būtu” vai “ja nebūtu”… Mārcim Leopoldam Kļaviņam bija jānāk pasaulē, lai izpildītu savu svarīgo misiju, kas nekad nedrīkst tikt aizmirsta. Ne Rundāles pils muzejā, ne Latvijā kopumā.

Imants Lancmanis

Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem Leopoldu Mārci Kļaviņu mūžībā aizvadot

 Rundāles pils muzeja kolektīvs