Johana Heinriha Baumaņa glezna “Klusā daba ar vēžiem”

Šķiet, ko lai vēl piebilst par gleznotāju Johanu Heinrihu Baumani un viņa daiļradi pēc mākslas vēsturnieces Edvardas Šmites pētījuma publicēšanas grāmatā “Johans Heinrihs Baumanis” (Rīga: Neputns, 2017)? Un tomēr. Ievadot stāstu par vienu no Rundāles pils muzeja kolekcijas gleznām, ir vērts pavisam īsi atgādināt gleznotāja biogrāfiju.

Johans Heinrihs Baumanis (Baumann, 1753–1832) bija vācbaltiešu mākslinieks, kurš pievērsies medību tēmai – gleznojis medību ainas, medījumus, meža zvērus un putnus, medību suņus, pašportretus un portretus mednieku ekipējumā. Mākslinieka bērnība pagājusi Jelgavas pusē. Viens no pirmajiem viņa biogrāfiem Jūliuss Ekarts (Eckardt) rakstā par Johanu Heinrihu Baumani, kas pirmoreiz publicēts laikrakstā “Rigasche Zeitung” 1864. gadā (Nr. 95, 25.04.1864.), uzsver iespējamo medību ietekmi viņa personības attīstībā, jo Kurzemē (tāpat kā visā Baltijā) tās bija ļoti iecienītas. Glezniecībā Johana Heinriha Baumaņa nozīmīgākais skolotājs bija vācu mākslinieks Jakobs Samuels Beks (Beck, 1715–1778) no Erfurtes, kurš pārsvarā gleznoja klusās dabas (ļoti reti izmantodams ziedu motīvus) un animālijas ar mājputniem un mājdzīvniekiem, un viņa ietekme ir saskatāma gan krāsu gammā, gan atsevišķos kompozīcijas paņēmienos. Salīdzinot šķiet, ka skolotāja gleznojums ir smalkāks, niansētāks, bet skolnieka – vienkāršāks, dekoratīvāks. Taču Edvarda Šmite atzīmējusi: “Ja Baumanis visos savos medību atveidojumos ļoti precīzi novērojis un attēlojis dabu, tad viņa skolotājam Bekam tas mazāk raksturīgi, jo viņam pilnīgi trūka mednieka pieredzes.” (39. lpp.) Iedziļinoties Johana Heinriha Baumaņa biogrāfijā, var secināt, ka attieksme pret viņa daiļradi dzīves laikā nav bijusi vienveidīga. Gleznas iepirktas kolekcijām, bet saņemti arī atturīgi vērtējumi. Tomēr pārsteidzošas ir viņa darbaspējas un iespaidīgais radīto darbu daudzums – Edvarda Šmite izpētījusi, ka to bijis ap 1700. Vēl vairāk pārsteidz fakts, ka no šā darbu daudzuma mūsdienās zinām vien aptuveni pussimts darbu, kas glabājas Latvijas muzejos un privātkolekcijās.

No šiem apmēram 50 ar Baumaņa vārdu saistītajiem darbiem Rundāles pils muzeja kolekcijā glabājas astoņi:

  • “Suns Miška” (18. gs. 90. gadi (?), RPM 716), saņemta 1964. gadā no Aizrobežu mākslas muzeja (tagad – Mākslas muzejs Rīgas Birža);
  • “Klusā daba ar medījumu” (1824, RPM 1918), pirkta 1977. gadā no K. Kūlas Rīgā;
  • “Medņi mežā” (1795, RPM 5320), pirkta 1979. gadā komisijas veikalā Rīgā;
  • “Kurti” (1810, RPM 5668), saņemta 1980. gadā no Aizrobežu mākslas muzeja;
  • “Klusā daba ar vēžiem” (19. gs. sākums, RPM 10907), 2014. gadā dāvinājusi Ilga Straume Rīgā;
  • “Putni (Mežirbes)” (1804, RPM 11152), Tatjanas Bēmas novēlējums 2015. gadā;
  • “Kovārņi” (RPM 11153), Tatjanas Bēmas novēlējums 2015. gadā – pēc izpētes atzīts par Johana Heinriha Baumaņa brāļadēla Joahima Baumaņa darbu;
  • “Irbītes (Lauka irbes)” (19. gs. sākums, RPM 11154), Tatjanas Bēmas novēlējums 2015. gadā.
Johans Heinrihs Baumanis “Kurti”. 1810. Audekls, eļļa. 95,8 x 146 cm. RPM kolekcija

Kā redzams, Rundāles pils muzeja krājumā vairāk ir meža putnu gleznojumu, bet klusās dabas ir tikai divas. Zināmajās Baumaņa klusajās dabās parasti attēlots medījums (putni, zaķi, lapsas), visbiežāk – uz ainavas fona, dažkārt to sargā medību suns. Šādam attēlojuma veidam atbilst arī muzeja kolekcijā esošā “Klusā daba ar medījumu”, kas, pēc mākslas zinātnieku domām, tomēr varētu piederēt Joahima Baumaņa otai. Savukārt “Klusā daba ar vēžiem” ir vienīgā pašreiz zināmā Johana Heinriha Baumaņa gleznotā klusā daba bez medību atribūtikas, tāpēc uzskatāma par lielu retumu. Darbs ir signēts. Lai droši apstiprinātu autora parakstu, tika veikta vairāku muzeja īpašumā esošo gleznu izpēte – vizuālā, UV gaismā, digitālajā mikroskopā. Veiktas arī ķīmiskās analīzes slāņu, pigmentu, saistvielu noteikšanai.

Līdzšinējā saskarsme ar Johana Heinriha Baumaņa darbu tehniskā stāvokļa novērtējumu ļauj izcelt vairākas tiem raksturīgas iezīmes. Viņa audekli ir stabili, bez izteiktām pamatnes deformācijām. Daudzi darbi, neatkarīgi no izmēriem, iepriekšējās restaurācijās tikuši daļēji pārgleznoti, retušēti. Šādu rīcību, domājams, izskaidro Baumaņa izvēlētā grunts sastāva īpatnības un ļoti plānie krāsu slāņi. Grunts vērtējama kā diezgan trausla, tā saplaisājusi, veidojot smalku krakelūru tīklojumu. Nobirumu daudzums atkarīgs no saistvielas un pildvielas proporcijām grunts sastāvā. Pat nelielas novirzes sastāvā var radīt lielākus vai mazākus defektus. Lai nosegtu skaidri redzamo tīklojumu un sīkos nobirumus, savulaik pieņemts lēmums tos aizkrāsot. Krāsu slāņi ir izteikti plāni, izņemot vietas, kur lietots baltais pigments, ar nelielu otu veidojot akcentus gaismu partijās.

Mākslinieka paraksts uz gleznas “Klusā daba ar vēžiem”

Atgriežoties pie “Klusās dabas ar vēžiem”, jāsaka, ka darbam piemīt Baumaņa gleznām raksturīgās tehnoloģiskās pazīmes – trausla, saplaisājusi okera krāsas grunts, plāns oriģinālais krāsas slānis – un arī veids, kā likti gaišie akcenti. Glezna iepriekš restaurēta – dublēta, nedaudz samazināts izmērs, veikti plaši pārgleznojumi (apm. 70% no virsmas), uzklātas vairākas restaurācijas lakas kārtas. Ja nebūtu vāji saredzamās signatūras, šo tumšo, netīro, samocīto darbu, kāds tas izskatījās pirms pēdējās restaurācijas, diezin vai kāds piedēvētu Baumaņa otai.

Johana Heinriha Baumaņa glezna “Klusā daba ar vēžiem” pirms restaurācijas

Tieši tāpēc tika veiktas slāņu, pigmentu un saistvielu analīzes pieciem muzejā esošajiem darbiem. Grunts slāņos ir vērojamas nianses, kas varētu būt izskaidrojamas ar materiālu pieejamību. Visos variantos grunts tonēta ar dzelteno vai brūno okeru, par saistvielu izmantojot eļļu. Visos variantos, izņemot “Kluso dabu ar vēžiem”, pievienots svina baltais, divos variantos – kalcija karbonāts. “Klusajai dabai ar medījumu” grunts slānim pievienoti vairāki pigmenti, un tas visvairāk atšķiras no pārējiem. Taču pilnīgi visiem darbiem raksturīgi plāni krāsu slāņi un identiska, ieturēta palete – svina baltais, dzeltenais okers, sarkanais okers, brūns dzelzs (III) jonus saturošs pigments, zaļā zeme. Zilais pigments paraugos identificējams kā Berlīnes zilais. Vairākos darbos, arī “Klusajā dabā ar vēžiem”, baltās krāsas vietā Baumanis akcentiem izmantojis ar eļļu sajauktu kalcija karbonātu. Lai pilnīgi droši runātu par Johana Heinriha Baumaņa tehniku, būtu jāveic izpēte vēl citām viņa otai piederošām gleznām.

Glezna “Klusā daba ar vēžiem” restaurēta no 2017. līdz 2019. gadam. Tika nolemts to darīt maksimāli saudzējoši, pēc iespējas atsedzot autora gleznojumu. Saglabāts vecais apakšrāmis un iepriekšējās restaurācijas dublējums, kas vizuāli varbūt nešķiet pievilcīgs, taču ir kvalitatīvs, bez atslāņošanās pazīmēm. Noņemot uzslāņojumus, divus restaurācijas lakas slāņus (virsējais ar eļļu, apakšējais – no dabīgajiem sveķiem) un biezo pārgleznojumu slāni (vietām tas sasniedza gandrīz 2 mm), atklājās aizdarināti figurāli plīsumi, ieklāti ar nevienmērīgu restaurācijas grunti. Vietām grunts sedza autora krāsu slāni. Uzdevums bija restaurācijas grunti saglabāt, izlīdzināt, lieko noņemt no autora gleznojuma, nostiprināt grunts un krāsu slāņus un veikt tonēšanu.

Johana Heinriha Baumaņa glezna “Klusā daba ar vēžiem” restaurācijas procesā– pēc uzslāņojumu noņemšanas ar lakas slāņu kontrollaukumu un restaurācijas grunti UV gaismā

Pēc restaurācijas atklājās darba gleznieciskā kvalitāte. Tajā nenoliedzami jaušama Holandes meistaru ietekme, lai gan gleznojumu, kuros attēloti omāri un citi vēžveidīgie, nav ļoti daudz. Jāatceras, ka klusās dabas žanrs var ietvert daudzus virzienus. Reliģiskas ievirzes klusajā dabā omārs simbolizē Kristus augšāmcelšanos un Lieldienu notikumu, bet iespējama arī cita simboliskā nozīme. Šāda tipa gleznās attēlotas gan vienkāršas, gluži parastas lietas, kas atklāj laikmeta ikdienu, gan pārbagāti, pārblīvēti galdi, kādi var rādīties tikai sapņos. 17. gadsimta vidus un otrās puses holandiešu klusajās dabās vēžveidīgie nereti redzami krāšņās kompozīcijās kopā ar importētiem produktiem un luksusa priekšmetiem – dažādiem augļiem (citroniem, vīnogām, persikiem, melonēm) Ķīnas porcelāna traukos, vīna glāzēm un pudelēm, spožiem metāla kausiem u. tml., kā tas redzams, piemēram, Metropoles Mākslas muzeja kolekcijā esošajā Abrahama van Beierena (Beyeren, 1620/21–1690) “Klusajā dabā ar omāru un augļiem”. Šī kompozīcija iekļaujas tā dēvētajā “pronkstilleven” jeb grezno kluso dabu virzienā, kas varēja gan vienkārši attēlot bagātīgu, turīgiem cilvēkiem pieejamu maltīti, gan simboliski atgādināt par nepieciešamību vairīties no pārmērīgas rijības un kārdinājumiem, gan kalpot kā “memento mori”, proti, likt atcerēties par dzīvības un nāves līdzāspastāvēšanu.

Johans Heinrihs Baumanis “Klusā daba ar vēžiem”. 19. gs. sākums. Audekls, eļļa, 54,5 x 71,8 cm. RPM kolekcija

Atšķirībā no šīm bagātīgajām klusajām dabām, Johans Heinrihs Baumanis atspoguļojis Latvijas realitātei atbilstošāku ainu – gleznā redzama vienkārša stikla pudele, vietējie vēži, zivs. Šis darbs ir tuvs citam 17. gadsimta holandiešu klusās dabas virzienam – “ontbijtjes” jeb “brokastu gleznām”, kurās bieži attēloti tādi ikdienišķi pārtikas produkti kā maize, siers, augļi un siļķes alvas vai keramikas traukos. Pavisam vienkāršas maltītes galdu ar vārītu vēžu šķīvi, maizi, šķiņķi un dzērienu koka kausā tēlojis, piemēram, holandiešu kluso dabu meistars Filipss Angels (Angel, 1616–1683 vai vēlāk). Taču viens no pazīstamākajiem brokastu ainu gleznotājiem ir Vilems Heda (Willem Heda, 1594–1680/82), kura kompozīcija “Klusā daba ar šķiņķi” apskatāma Rundāles pils

Vilems Heda “Klusā daba ar šķiņķi”. 17. gs. 2. cet. Audekls, eļļa. 68 x 83 cm. RPM kolekcija

muzeja pamatekspozīcijā – telpā ar holandiešu gleznām. Šajā klusajā dabā blakus stikla, spoža metāla un keramikas traukiem attēloti gan tādi ikdienišķi produkti kā maize un šķiņķis, gan importēti gardumi – citroni, persiki un marinētas olīvas porcelāna šķīvī, bet uz galda malas pamanāms viens vārīts vēzis un vairākas sīkas garneles. Līdzīgi arī Baumanis vietējo vēžu šķīvim blakus novietojis šķīvi ar lasi, kas papildināts ar citrona šķēlēm un jau daļēji apēsts, šķīvi ar eksotisko meloni un stikla pudeli ar dzērienu, kas atgādina baltvīnu. Tāpēc jādomā, ka šeit tomēr nav vērojama tikai ikdienišķa maltīte un Baumaņa “Klusā daba ar vēžiem” jāuztver vairāk kā mākslinieka rokas veiklības treniņš vai arī gadījums, kad kāds vietējais pasūtītājs vēlējies savā īpašumā iegūt 17. gadsimta holandiešu manierē gleznotu kluso dabu, bet nav varējis nopirkt oriģinālu un pasūtījis to vietējam māksliniekam.

Zinot Johana Heinriha Baumaņa iespējamo darbu daudzumu un nelielo skaitu, kas apzināts līdz šim, turklāt ņemot vērā to tehnoloģiskās īpatnības, var tikai minēt, ka daļa darbu, lai cik būtu žēl, iespējams, ir neglābjami zudusi (piemēram, krāsai nobirstot), daļa aizceļojusi līdzi atsevišķu kolekciju īpašniekiem, bet vēl kāda glezna (atceroties par “Klusās dabas ar vēžiem” stāvokli pirms pēdējās restaurācijas) varbūt atrodas kādam mājās, acu priekšā, tikai tā ir tik ļoti pārgleznota, tumša un necila, ka meistara veikums vairs nav atpazīstams.

Johana Heinriha Baumaņa glezna “Klusā daba ar vēžiem” pašlaik nav iekļauta nevienā no Rundāles pils muzeja ekspozīcijām, bet vairākas citas viņa gleznas apskatāmas “Medību kabinetā” hercoga privātajos apartamentos un dekoratīvās mākslas izstādes “No gotikas līdz jūgendstilam” bīdermeiera telpā.

 

Autore: Zita Sokolova,
RPM Zinātniskās restaurācijas nodaļas speciāliste,
stājglezniecības restauratore

01.04.2021