Veidojot Rundāles pils muzeja 18. gadsimta mežģīņu kolekciju ar sarežģītiem un smalkiem šūto un pīto mežģīņu paraugiem, radās jautājums – kādi bija mežģīnes pirmsākumi? Kolekcija pēdējo trīs gadu laikā ir papildināta ar vairākiem agrīno mežģīņu paraugiem, kas apskatāmi dekoratīvās mākslas ekspozīcijas renesanses telpā. Starp 16. gadsimta un 17. gadsimta sākuma izvilkuma, izgriezuma un saistīto pavedienu izšuvuma darbiem uz auduma un izšuvumiem uz tīkla izceļas trīs burato mežģīnes joslas paraugi.
Burato ir speciāli austs audums, kur divu velku pavedienu krustošana nostiprina vienādu acu tīklu un veido kanvu. Sākotnēji šis audums darināts praktiskiem mērķiem – siera nospiešanai. Tas bija rupjš, austs no resniem lina vai kaņepāju pavedieniem. Nosaukums radies no latīņu vārda bura ar nozīmi ‘rupjš audums’. Izšūšanai no smalkāka linu pavediena auda noteikta platuma joslas ar dažādiem acu izmēriem. Izmantojot lina vai krāsainus zīda pavedienus, izšuvumu izpildīja ar pārstaipu vai audekla
dūrieniem. Kā rets burato mežģīnes joslas paraugs mežģīņu vēstures grāmatās minēta Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa V cepure.
Parasti šādus izšuvumus lietoja galdautiem, altāra pārklājiem un gultasveļai – palagiem un spilvendrānām. Paņēmiens rotāt gultasveļu ar mežģīņu iešuvēm saglabājās līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem.
Priekšstatu par šo agrīnās mežģīnes veidu var gūt no 1527. gadā Alesandro Paganino Venēcijā izdotās ornamentu paraugu grāmatas „Il Buratto”, kur parādīts ne tikai izšūšanas process, bet arī burato joslas aušana. Atsevišķas grāmatas lapas sagatavotas ar dažādu lielumu acu tīkla fonu, lai uz tā varētu zīmēt konkrētā izšuvuma rakstu. Pirmajā daļā apkopoti vienkāršāki augu un putnu motīvi, pārējās – sarežģītākas kompozīcijas ar ornamentā ievītiem fantastisku dzīvnieku, putnu un mitoloģisku personāžu attēlojumiem. Pirmais šīs grāmatas izdevums parādījās jau 1518. gadā.
Speciālās stelles attēlotas Alesandro Paganino 1527, gadā Venēcijā izdotajā grāmatā „Il Buratto” un 1524. gadā Cvikavā izdotajā Johana Šēnšpergera (Schönsperger) grāmatā „Ein new Modelbuch”.
Nikolo Dzopino (Zoppino) izdevumā „Esemplario di lavori” (1529) attēlotas divas audējas, viena pie lielām stellēm, otra – pie mazām.
Džovanni Andrea Vavasore izdevumā „Esemplario di lavori” (1530) sniegti tipiski putnu un dzīvnieku attēlojuma paraugi.
Domeniko de Seras (Sera) grāmatā „Libretto novellamente” (1532) attēlota aušana un izšūšana.
Rundāles pils muzeja kolekcijas burato mežģīņu paraugi
RPM 11818
Itālija, 17. gs. Motīvi: pils, kuģis, fantāzijas lauvas
11 x 42 cm
Publicēts: Mick Fouriscot. Le secret des dentelles II. Paris, 2000
RPM 11819
Itālija, 17. gs. Motīvi: kronēts lauva, putni, vāze
15,6 x 66 cm
Publicēts: Mick Fouriscot. Le secret des dentelles. Paris, 2000
RPM 12575
Itālija, 16. gs. b. Motīvi: polihroma augu vija ar ziediem, granātiem
19 x 80 cm
Publicēts: Santina M. Levey. Lace: a History. London, 1983
Burato tehnika veidojusies Itālijā 16. gadsimtā, galvenokārt Sicīlijā un Sardīnijā. Izšūtās burato mežģīnes atdarināja arī 19. gadsimtā, bet 20. gadsimta sākumā Itālijā, Toskānas pilsētiņā Antellā burato aušanas māku atjaunoja Virdžīnija Natāna un Klāra Onori. Mūsdienās joprojām darbojas Lisio fonds (Fondazione Arte della Seta Lisio), kas finansējis speciālu steļļu izgatavošanu, kurās iespējams veikt netradicionālo velku pavedienu krustošanu, kas nepieciešama burato darināšanai. Fondu 1906. gadā Florencē dibinājis Džuzepe Lisio, lai atjaunotu vēsturisko brokāta un samta aušanu rokas stellēs.
Autore: Lauma Lancmane,
ilggadēja RPM darbiniece
Foto: Ints Lūsis
Burato joslas aušanas procesu var skatīt šeit!
Avoti:
Bury Palliser. La dentelle. Paris, 1890
Marie Schuette. Alte Spitzen. Berlin, 1914
Gisela Graff-Höfgen. Die Spitze. München, 1983
Santina M. Levey. Lace: a History. London, 1983
Mick Fouriscot. Le secret des dentelles II. Paris, 2000
dentelle-et-papillon.over-blog.com
https://trc-leiden.nl/
http://italian-needlework.blogspot.com
20.05.2024