Nesen vienā no Rundāles pils muzeja pirmā stāva telpām vietu pie sienas ieņēma ļoti lielu izmēru glezna (276 x 217 cm). Daudzi tajā spēs uzpazīt Anglijas karali Čārlzu I, kuru gleznojis Antonijs van Deiks. Luvras muzejā apskatāmais portrets ir viens no populārākajiem šā traģiskā valdnieka attēlojumiem un rāda karali medībās lepnā pozā uz romantiskas piejūras ainavas fona. Portrets datējams ap 1635. gadu, un nav zināms, kad tas nonācis Francijā. 1793. gadā tas jau ietilpa jaundibinātā Luvras muzeja kolekcijā, iegūts no karaļa Luija XVI īpašuma, kurš savukārt to bija pircis no grāfienes Dibarī; atzīmējams, ka abi pēdējie portreta īpašnieki beidza dzīvi uz ešafota, tāpat kā tajā attēlotais karalis.
Minētais Čārlza I portrets gan nav pametis Luvru – Rundāles pilī atrodas tā kopija, taču katrā ziņā tas ir mākslas darbs ar ļoti īpašu likteni. Kad pirms pāris gadiem šo bojāto gleznu, satītu rullī, piedāvāja muzejam, tās vēsture nebija zināma. Kopijas autors darbu nav parakstījis. Toties ir saglabājusies sena fotogrāfija, kas rāda Bukaišu muižas kungu mājas zāli 20. gadsimta sākumā, kur pie sienas redzams liels Čārlza I portrets, kas atbilst van Deika prototipam. Bukaišu muižas jauno kungu namu no 1856. līdz 1860. gadam firstam Aleksandram Līvenam bija cēlis arhitekts Ādolfs Vinbergs. Firsts Līvens daļu dzīves bija pavadījis ārzemēs, viņam piederēja villa Neapolē. Atbilstoši sava eklektiskā laikmeta gaumei, kas prasīja reprezentāciju un greznību, firsts Līvens Bukaišu muižā gribēja izveidot īsti eiropeisku, modernu vidi, un pompozais karaļa portrets tajā ienesa īpaši svinīgu noskaņu.
Zināms, ka firsts Līvens šo portretu bija pasūtījis 1873. gadā Parīzē jaunam gleznotājam Ernstam fon Liphartam (von Liphardt). Šim pasūtījumam bija lemts mainīt visu mākslinieka dzīvi un karjeru. Ernsts Frīdrihs dzimis 1847. gadā Rādi muižas (vāc. Ratshof) īpašnieka Karla Eduarda fon Lipharta ģimenē. Viņa tēvs bija mākslas eksperts un kolekcionārs. No 1862. gada tēvs un dēls dzīvoja Florencē, kur Ernsts apguva glezniecību pie Minhenes mākslinieka Franča Lēnbaha, kurš savukārt Florencē ilgstoši kopēja Veronēzes, van Deika un Tintoreto darbus.
1873. gads jaunā Ernsta fon Lipharta dzīvē bija liela pavērsiena laiks. Turpinot glezniecības studijas Parīzē, viņš apprecēja savu gleznošanas modeli francūzieti Luīzi Žuanu un pārgāja katoļticībā. Sadusmotais tēvs, būdams stingrs luterānis, dēlu izslēdza no mantojuma. Kaut arī vēlāk viņi daļēji salaba, pēc Karla Eduarda fon Lipharta nāves 1891. gadā Rādi muižu saņēma nevis Ernsts, bet Reinholds Karls fon Lipharts, radinieks dzimtas blakuslīnijā.
Čārlza I portreta kopija jaunajam māksliniekam nesa atpazīstamību un, kas viņam bija svarīgi šajā finansiāli grūtajā laikā, gleznu pasūtījumus. Viņš kļuva par sava laikmeta van Deiku – par iecienītu parādes portretu autoru, galvenokārt Krievijas galma aprindās, kur dzīvoja kopš 1886. gada, un iemantoja ne tikai slavu, bet arī naudu. Kad Rīgā Vidzemes bruņniecības namā pēc Nikolaja II nākšana tronī vajadzēja mirušā imperatora Aleksandra III portretu nomainīt ar jaunā valdnieka attēlu, izvēle krita uz E. fon Liphartu. Viņš radīja spožu parādes portretu van Deika manierē, kurā imperators stāv pie greznas mēbeles, Luija XV rakstāmgalda kopijas, tērpies huzāru uniformā, attēlots garāks un slaidāks, līdzīgi kā van Deiks reiz bija darījis ar karali Čārlzu I. Varbūt fon Liphartam, strādājot pie imperatora portreta, nāca prātā tālais laiks pirms 20 gadiem, kad viņš Luvrā vēroja van Deika šedevru, cenšoties to iespējami precīzi pārnest uz sava audekla. Savas parādes portretista karjeras laikā Lipharts vairākkārt atkārtojis šo Nikolaja II portretu, kā arī gleznojis imperatoru citās uniformās un uz cita fona, bet vienmēr ļoti reālistiski un pārliecinoši.
Pēc bijušā bruņniecības nama pārveides par Latvijas Saeimas sēdekli un zāles degšanas 1921. gadā Nikolaja II portrets kopā ar pārējiem Krievijas valdnieku portretiem sāka ceļojumu pa dažādām novietnēm, līdz pagājušā gadsimta 60. gadu beigās tie visi atradās Rīgas kinostudijas rekvizītu noliktavā. Diemžēl nesekmīgs bija Rundāles pils muzeja mēģinājums gleznas pārņemt savā īpašumā. Kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas muzejs to mēģināja vēlreiz, portretu kinostudijā vairs nebija. Taču Stokholmā 90. gados par milzu naudu tika piedāvāts E. fon Lipharta gleznots Nikolaja II portrets, arī huzāru uniformā, arī blakus Luija XV rakstgāmgalda kopijai. Varbūt tas pats no Vidzemes bruņniecības nama, varbūt ne….
Tāpat kā tēvs, Ernsts fon Lipharts bija mākslas eksperts un 1906. gadā kļuva par Ķeizariskās Ermitāžas glezniecības kolekciju glabātāju. Pateicoties viņa enerģijai, Ermitāžā nonāca Leonardo da Vinči “Madonna Benuā”.
1918. gadā Ernsts fon Lipharts loloja grandiozu projektu – vasaras vidū viņš sāka pārrunas ar Rundāles muižas īpašnieku grāfu Andreju Šuvalovu par Rundāles muižas pirkšanu. Nav šaubu, ka šis plāns saistījās ar iespēju vērienīgāk nekā Rādi muižā izstādīt Rundāles pilī savu mākslas darbu kolekciju. Ja iecere būtu izdevusies, Latvijā būtu tapis jauns, liels mākslas muzejs, taču tam nebija lemts notikt. Novembra revolūcija Vācijā iznīcināja arī Latvijas teritorijā jaunradīto politisko sistēmu ar atjaunotu Kurzemes-Zemgales hercogisti Vācijas impērijas protektorātā. Tālākā politiskā attīstība noveda pie agrārās reformas, kas notika gan Latvijā, gan Igaunijā un kuras rezultātā E. fon Lipharts zaudēja Rādi muižu un kolekcijas.
Pēc 1917. gada oktobra revolūcijas Ernsts fon Lipharts darbavietu nebija zaudējis: viņš joprojām bija Ermitāžas glezniecības kolekcijas glabātājs un nodarbojās ar itāļu glezniecības kolekcijas kataloga izstrādi līdz pat 1929. gadam, kad tika atlaists štatu samazināšanas dēļ. 1921. gadā viņu gan izlika no mājas pēc tam, kad viņa meitu Omskā nošāva par kāda baltgvardu oficiera slēpšanu. E. fon Lipharts nomira Ļeņingradā 1932. gadā, pirms nāves vēl paspējis uzrakstīt lugu par itāļu gleznotāja Bernardīno Luini mīlas stāstu. Viņam bija lemts sākt dzīves gaitas aristokrātiskās, monarhistiskās Eiropas spožumā, lai nomirtu padomju Krievijas apspiestībā un nabadzībā.
Atgriežoties pie Čārlza I portreta, vajadzēja pārliecināties, ka muzeja nopirktā glezna ir tā pati, ko firsts A. fon Līvens bija pasūtījis fon Liphartam 1873. gadā. No vienas puses, tas šķita maz ticami, jo Bukaišu pils tika nodedzināta 1905. gadā, turklāt glezna nav minēta to priekšmetu sarakstā, kurus firsts Līvens jau laikus bija deponējis Kurzemes Provinces muzejam Jelgavā un kas tādējādi laimīgi pārdzīvoja revolūciju un karus, lai tagad ieņemtu goda vietu mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijā. Tai skaitā tēlnieka Luidži Bjenemē 1847. gadā darinātā Bakhantes skulptūra labi pazina Čārlza I portretu, jo Bukaišu pils zālē atradās tam blakus.
Portrets bija ļoti bojāts – tas bijis locīts un sadurts, krāsas slānis bija sasprēgājis un vietām nobiris. Restaurācija ilga no 2016. gada oktobra līdz 2018. gada aprīlim, to veica Rundāles pils muzeja restauratore vecmeistare Zita Sokolova un LMA studenti.
Gleznas veiklais, brīvais izpildījums atbilst E. fon Lipharta rokai, kas vēlāk kļuva pazīstama arī ar lieliem, virtuozi izpildītiem dekoratīviem gleznojumu cikliem. Sekošanu sava laika tehniskajiem paņēmieniem apliecina asfalta krāsas lietošana un bagātīgi lietotā lineļļa, kam sekas bija spēcīga krāsas saraušanās un saplūšana atsevišķās saliņās.
Taču mūsu rīcībā ir ne tikai loģiski un stilistiski apsvērumi, bet arī lietiski pierādījumi. Glezna darināta uz speciāla gruntēta lielformāta audekla, kura ražotājs aizmugurē ar šablonu uzlicis savu vārdu. Tā ir Kolēna (Colin) firma Parīzē, kas dibināta 1829. gadā un atradās Luvras laukumā nr. 19, blakus muzejam. Šablona burtu forma un izkārtojums ir tipisks 19. gadsimta 3. ceturksnim. Neiespējami pieņemt, ka Parīzē ap 1870. gadu veseli divi mākslinieki būtu kopējuši Čarlza I portretu diviem dažādiem Latvijas pasūtītājiem un ka Latvijā būtu bijis vēl otrs tāds reprezentāciju mīlošs pasūtītājs, kāds bija Bukaišu muižas īpašnieks firsts Aleksandrs Līvens. Tāpēc jāpieņem, ka mūsu priekšā neapšaubāmi ir 1873. gadā darinātais Ernsta fon Lipharta darbs. Atliek tikai iztēloties, kādos apstākļos tas izglābts no liesmām Bukaišu muižas kungu nama dedzināšanas laikā. Gleznas sliktā saglabātība, tostarp ļoti izteiktā krāsas saraušanās, varētu nozīmēt, ka vainojams ne tikai pārmērīgs lineļļas daudzums gleznošanas procesā, bet arī karstums. Visticamāk, 1905. gadā glezna iznesta jau no degoša nama. Tā izskaidrojama arī tās nokļūšana privātās rokās un vēlākā atrašanās Zemgalē.
Autors: Imants Lancmanis Dr.h.c.art.
11.01.2019