Rundāles pils muzeja dekoratīvās mākslas izstādes “No gotikas līdz jūgendstilam” pirmajā telpā gleznas lielā izmēra un modeļa bagātīgā tērpa dēļ īpaši izceļas Kurzemes hercoga Vilhelma (1574–1640) portrets. Šis greznais 17. gadsimta sākuma parādes portrets, kas literatūrā nereti raksturots kā vienīgais Latvijā saglabātais Ketleru dzimtas hercogu oriģinālportrets, laika gaitā bieži ticis reproducēts un pieminēts dažādos avotos, tomēr par to ir zināms visai maz, un gan tā autorība, gan vēsture liek uzdot daudz jautājumu.
Kā portrets nokļuva muzejā?
Latvijas teritorijā publicētajos avotos īpaša interese par šo portretu parādījās 19. gadsimta nogalē, kad tas vēl glabājās Sv. Magdalēnas baznīcā Roņu salā, mūsdienu Igaunijas teritorijā. Tas, kā Kurzemes hercoga Vilhelma portrets nonācis šajā nelielajā, aptuveni 30 gadus pēc portreta uzgleznošanas celtajā koka baznīciņā, nav zināms. Jāatgādina, ka etnisko zviedru apdzīvotā Roņu sala (igauņu: Ruhnu, zviedru: Runö) sākotnēji piederēja Kurzemes bīskapijai, pēc tam līdz 1621. gadam tā ietilpa autonomajā Piltenes apgabalā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā, vēlāk teritoriāli tika iekļauta Zviedru Vidzemē, tad – Krievijas impērijas Vidzemes guberņā, bet 1919. gadā salas iedzīvotāji izvēlējās pievienoties jaunajai Igaunijas valstij.
Hercoga Vilhelma biogrāfijā Roņu salai ir sava nozīme. 1609. gadā viņš apprecējās ar Prūsijas hercoga Albrehta Frīdriha (1553–1618) meitu Sofiju (1582–1610), kā sievas pūru saņemot Prūsijai ieķīlāto Grobiņas novadu un Piltenes apgabalu. 1615. gadā saasinājās hercoga Vilhelma attiecības ar vietējo muižniecību, un divus gadus vēlāk Kurzemes landtāgs atņēma viņam hercoga titulu un izraidīja no hercogistes. Vilhelms devās emigrācijā, sākotnēji uz laiku patveroties Roņu salā, bet vēlāk dzīvoja Kuklovas abatijā Pomerānijā, mūsdienu Polijas teritorijā.
Pētot gleznas ceļu no baznīcas Roņu salā līdz muzejam Rundāles pilī, atklājās, ka sākotnēji par to interesi izrādījušas abas 19. gadsimtā Latvijas teritorijā ar vēstures pētniecību saistītās nozīmīgākās zinātniskās biedrības – gan Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, 1817–1939), kuras paspārnē Jelgavā darbojās Kurzemes Provinces muzejs, gan Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga, 1834–1939), kas bija viena no Doma muzeja uzturētājām. Un notikumu hronoloģija ir šāda.
1890. gada 25. oktobrī mācītājs F. F. Dreijers (Dreyer) no Roņu salas uzrakstīja vēstuli vēsturniekam, virsskolotājam Augustam Serafimam (Seraphim), kurā raksturoja salas baznīcā esošo hercoga Vilhelma portretu. Pagāja trīs gadi, un vēstules saņēmējs to uzdāvināja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai. 1893. gada 6. oktobra sēdē biedrības sekretārs un Kurzemes Provinces muzeja vietējo senlietu sektora vadītājs, virsskolotājs Heinrihs Dīderihss (Diederichs) sniedza ziņojumu par “ievērojamo 1615. gadā tapušo hercoga Vilhelma portretu Roņu salas baznīcā” un salīdzināja mācītāja Dreijera vēstulē sniegto gleznas raksturojumu ar vairākiem citiem 19. gadsimta aprakstiem, secinot, ka visos gadījumos runa ir par vienu un to pašu portretu. Tika nolemts, ka “būtu ļoti vēlams Kurzemes Provinces muzejam iegūt gleznas kopiju vai vismaz lielāku fotogrāfiju, jo nevar būt šaubu, ka portrets tapis hercoga dzīves laikā”. 1895. gada sākumā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības izdotajā ģenealoģijas un heraldikas gadagrāmatā “Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik” vēsturnieks Leonīds Arbuzovs (Arbusow) publicēja plašāku rakstu par Ketleru dzimtas hercogu un hercogieņu portretiem, pieminot arī Vilhelma portretu kā vienīgo zināmo no Ketleru dzimtas senāko hercogu attēliem, kas tapis konkrētās personas valdīšanas laikā un joprojām pastāv, un satraukumā par gleznas slikto tehnisko stāvokli uzsverot, ka “pirms pats portrets pakāpeniski sabrūk, obligāti ir jāiegūst autentiska un cienīga tā kopija”. Nav zināms, vai Leonīds Arbuzovs, kas raksta publicēšanas laikā jau pāris gadu Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības uzdevumā nodarbojās ar seno Vidzemes un Kurzemes dokumentu izpēti, tiešām veicināja interesi par minētā portreta saglabāšanu. Tomēr jau tā paša gada decembrī biedrības uzturētais Doma muzejs saņēma īpašu dāvinājumu no muzeja padomes locekļa un kolekcionāra Karla Gustava fon Zengbuša (Sengbusch) – hercoga Vilhelma portreta oriģinālu. To bija restaurējis gleznotājs Jūliuss Zīgmunds (Siegmund), kurš bija darinājis arī tā kopiju, kas tika nodota Roņu salas baznīcas draudzei.
Kā liecina 1896. gada 15. janvārī Rīgas laikrakstā “Düna Zeitung” publicētais gleznas apraksts ar aicinājumu apskatīt jauniegūto muzeja priekšmetu, hercoga Vilhelma portrets uzreiz pēc uzdāvināšanas tika iekļauts Doma muzeja ekspozīcijā un dažus gadus vēlāk arī pirmoreiz reproducēts muzeja ceļvedī. 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē šis krāšņais parādes portrets greznojis Rīgas pils reprezentācijas telpas, kur to kopējis mākslinieks Pauls Šprenks, un jaunradīto gleznu autoritatīvais vadonis Kārlis Ulmanis 1939. gadā uzdāvinājis Grobiņas pilsētai. Uzraksti un uzlīmes oriģinālā portreta otrā pusē liecina – kaut kad, domājams, 20. gadsimta 40. gados, glezna iekļauta Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka) un kādu brīdi bijusi arī Valsts Vakareiropas mākslas muzeja (tagad – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienība Mākslas muzejs Rīgas Birža) kolekcijā, līdz atgriezusies pie Doma muzeja mantinieka, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja. Tas 1965. gadā hercoga Vilhelma portretu nodeva Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejam ar mērķi eksponēt Rundāles pilī.
Kas notika ar hercogienes Sofijas portretu?
Literatūrā bieži atkārtojas informācija, ka Roņu salas baznīcā savulaik atradies ne tikai hercoga Vilhelma lielizmēra portrets, bet tam pārī arī viņa sievas, hercogienes Sofijas ģīmetne un abu laulāto ģerboņi. Mūsdienās mazajā koka baznīcā vēl joprojām glabājas abu ģerboņu gleznojumi un Jūliusa Zīgmunda darinātā hercoga Vilhelma portreta kopija oriģinālajā izmērā, bet par hercogienes Sofijas portretu ziņu trūkst. Publikācijās nereti atrodama informācija, ka tas 19. gadsimtā gājis bojā.
Rundāles pils muzeja ilggadējā restauratore Daira Līdaka, pirms diviem gadiem rakstot par hercoga Vilhelma sievas, Prūsijas princeses un Kurzemes hercogienes Sofijas sarkofāgā atrastajiem gredzeniem muzeja “Priekšmetu stāstu” sērijai, pievērsās arī viņas portreta jautājumam. Rakstā jūtamas šaubas, vai tāds portrets Roņu salas baznīcā vispār ir atradies; autore norādījusi, ka hercoga Vilhelma portrets gleznots pēc viņa sievas nāves, un uzdevusi jautājumu: “Vai mākslinieks būtu darinājis kopiju no kāda cita Sofijas portreta un vai to būtu gleznojis tik lielu?”
Senākais zināmais avots, kurā iekļauta informācija par hercogienes Sofijas portreta atrašanos Roņu salas baznīcā, ir Kuldīgas ārsta un kultūrvēsturisku materiālu krājēja Johana Georga Veiganda (Weygand) izstrādātais Ketleru dzimtas hercogu un hercogieņu ģenealoģijas manuskripts “Genealogische Tabellen derer sämtlichen Durchlauchtigsten Herzöge und Herzoginnen in Liefland zu Curland und Semgallen...”, kas pabeigts ne vēlāk par 1731. gadu un kādreiz glabājies Kurzemes Provinces muzejā. Tā autors rakstījis, ka hercogs Vilhelms, saasinoties nesaskaņām ar Kurzemes muižniekiem, 1617. gada 20. aprīlī no Ventspils ostas devies uz Roņu salu, kur uzturējies vairākus gadus, bet salas iedzīvotāji viņam par godu savā baznīcā blakus altārim novietojuši hercoga un viņa laulātās draudzenes portretus un abu ģerboņus.
Tomēr vairākos 19. gadsimta vidū izdotajos Roņu salas un tajā atrodamo kultūrvēsturisko vērtību aprakstos (piemēram, C. Rußwurm “Eibofolke oder die Schweden an der Küste Esthlands und auf Runö”, 1855; A. von Schmidt “Einige Notizen über die Insel Runo”, 1864) nekādas ziņas par hercogienes Sofijas portretu nav atrodamas, lai gan hercoga Vilhelma portrets raksturots diezgan detalizēti.
Iespējamo atbildi uz jautājumu, vai Sv. Magdalēnas baznīcā 19. gadsimtā vispār ir atradies hercogienes Sofijas portrets, sniedz tajā kalpojošā somu mācītāja Frederika Joahima Ekmana (Ekman) 1847. gadā zviedru valodā publicētais Roņu salas apraksts “Beskrifning om Runö i Liffland” (Tavastehus, 1847). Ekmans šajā izdevumā ļoti detalizēti iepazīstinājis lasītājus gan ar baznīcas arhitektūru un interjeru, gan tās rotājumiem un tur esošajiem mākslas pieminekļiem (gleznām un vitrāžām), gan rakstiskajām piemiņas zīmēm. Autors sīki raksturojis hercoga Vilhelma portretējumu, norādot, ka tas ir ļoti sliktā stāvoklī un pavirši piestiprināts pie kora daļas margām baznīcas vīriešu pusē. Savukārt sieviešu pusē pie ziemeļu sienas starp logiem piekārts “diezgan atpazīstams karalienes Kristīnes krūšutēls”, kas gleznots eļļā un ir vienu “aln” – sena mērvienība, kas pielīdzināma apmēram 62 cm, – augsts. Ekmana sniegtais raksturojums apliecina, ka Roņu salas baznīcā savulaik tiešām atradies kāds sievietes portrets, kas vēlākos aprakstos vairs netiek minēts. Tomēr pēc izmēra noprotams, ka tas nav bijis pāris hercoga Vilhelma portretam, kas ir 218 cm augsts. Turklāt izdevuma autors tajā atpazinis konkrētu personu – Zviedrijas karalieni Kristīni, kas valdīja no 1632. līdz 1654. gadam, un šajā laikā Roņu sala ietilpa Zviedru Vidzemes teritorijā. Sv. Magdalēnas baznīca celta karalienes Kristīnes valdīšanas laikā – 1644. gadā –, un šķiet diezgan loģiski, ka salā dzīvojošie zviedri savā jaunajā baznīcā ielikuši tābrīža Zviedrijas valdošā monarha ģīmetni.
Tāpēc var pieņemt, ka Kuldīgas ārsts Johans Georgs Veigands, 18. gadsimta pirmajās desmitgadēs rakstot Ketleru dzimtas hercogu un hercogieņu ģenealoģiju, klātienē nemaz neapskatīja vai arī neatpazina portretā attēloto sievieti un pieņēma, ka tā ir Kurzemes hercoga Vilhelma sieva, hercogiene Sofija, jo pārējās baznīcā esošās gleznas – Vilhelma portrets un abu ģerboņi – visas bija savstarpēji saistītas. Savukārt Roņu salas baznīcas zviedru draudzē kalpojošais mācītājs Frederiks Joahims Ekmans aptuveni 120 gadus vēlāk portretā atpazina vai, zinot salas vēsturi, gribēja atpazīt Zviedrijas karalieni Kristīni. Lai arī kura no abām minētajām personībām bijusi attēlota gleznā, jautājums par to, kur palicis šis sievietes portrets, kas vēl 1847. gadā atradās Roņu salas baznīcā, paliek atklāts.
Cik daudz no portretā redzamā restauratoriem nācies rekonstruēt?
Jau senākajos zināmajos aprakstos, kas tapuši 19. gadsimta vidū, norādīts uz ļoti slikto gleznas saglabātības stāvokli, izsakot bažas pat par mākslas darba iespējamo drīzo bojāeju. No vēsturiskajiem aprakstiem noprotams, ka glezna bijusi bez apakšrāmja un tai trūkusi ļoti plata labās malas daļa. Tā vēsturnieks Augusts Serafims, pamatojoties uz mācītāja Dreijera vēstulē sniegto informāciju, apcerējumā par Kurzemes hercogu laikiem “Aus Kurlands herzoglicher Zeit” (Mitau, 1892) rakstījis: “Laika gaitā no bildes, kas pakāpeniski bojājās, tikusi nogriezta viena daļa, tāpēc izskatās, ka hercogam Vilhelmam ir tikai viena roka. Lai gan hercogs ar savu brāli hercogu Frīdrihu sadzīvoja ļoti labi, Roņu salas iedzīvotāji izdomāja, ka brālis viņam nogriezis roku.” Taču pēc trim gadiem jau minētajā laikraksta “Düna Zeitung” publikācijā norādīts, ka hercoga Vilhelma portreta sānu malas bijušas daļēji bojātas, daļēji nogrieztas un līdz ar tām cietis arī uzraksts.
Pirmo portreta restaurāciju veica gleznotājs Jūliuss Zīgmunds, domājams, 1895. gadā. Viņš gleznu dublējis, abos sānos un augšējā kreisajā stūrī pieaudzējot klāt audekla malas un rekonstruējot portreta kompozīcijas trūkstošās daļas. To, cik daudz mākslinieks malās piegleznojis klāt no jauna, iespējams pamanīt arī ar neapbruņotu aci, papētot gleznu slīpā gaismā, kad itin viegli saskatāmas jaunā un vecā audekla salaiduma līnijas abās pusēs hercoga figūrai, bet precīzi to atklāj 2020. gada novembrī veiktā rentgenoloģiskā izpēte. Rentgena attēli parāda gan vietu, līdz kurai bijusi redzama hercoga “nogrieztā” kreisā roka, gan precizē uzraksta zuduma apmēru. Kopumā redzams, ka Jūliuss Zīgmunds portreta kreisajā malā piegleznojis klāt galda kāju, daļu no galda virsmas, kas apklāta ar sarkanu samta galdautu, augšdaļas abās pusēs rekonstruējis tumšzaļās drapērijas, bet labajā malā pabeidzis hercoga kurpi un citas tērpa daļas, kā arī no jauna uzgleznojis plaukstu ar zobena rokturi un papildinājis trūkstošās uzraksta daļas.
Antikvas šriftā veidotā portreta uzraksta rekonstrukcijā Jūliusam Zīgmundam būtisks palīgs bija Roņu salas baznīcā saglabātais hercoga Vilhelma ģerboņa gleznojums, ko papildina tieši tāds pats uzraksts vācu valodā: VON GOTTES / GNADEN WIL / HELM IN LIEFF / LAND ZV CHVR / LAND VND SEM / GALLEN HERZOG. Tātad: “No Dieva žēlastības Vidzemes, Kurzemes un Zemgales hercogs.” Uzraksts bija viegli atšifrējams un rekonstruējams arī no daļēji saglabātā teksta, turpretī gadskaitli, kam bija palikuši tikai divi pirmie cipari “16–”, mākslinieks nav papildinājis. Tomēr jau 19. gadsimta publikācijās portrets tiek datēts ar 1615. gadu, jo tāds gadskaitlis iegleznots minētajā hercoga Vilhelma ģerbonī un portrets stilistiski atbilst šim laikam.
Nākamo gleznas atjaunošanu 1983. un 1984. gadā veica Rundāles pils muzeja Zinātniskās restaurācijas nodaļas vadītāja Ieva Lancmane. Tās laikā konstatēts, ka Jūliuss Zīgmunds bija veicis diezgan daudzus nelielus pārgleznojumus un tonējumus krāsu slāņa nobiruma vietās, pirms tam neaizpildot tās ar restaurācijas grunti un skarot autora oriģinālo gleznojumu. Šīs restaurācijas laikā izlīdzināta audekla deformācija, salabots plīsums un veikti daļēji mākslinieciskie tonējumi.
Kā jau minēts, 2020. gadā portretam veikta rentgenoloģiskā izpēte, kuras pārsteidzošākais atklājums bija hercoga Vilhelma sejas gleznojums blakus viņa kājām. Tas uzgleznots oriģinālā audekla otrā pusē, kas aiz dublējuma nav redzama. Acīmredzot mākslinieks iesācis gleznot modeli, bet kaut kas viņam nav paticis jau diezgan detalizēti izstrādātajā sejā, tāpēc viņš apgriezis audeklu uz otru pusi un sācis gleznot no jauna.
Kā vērtēt hercoga tērpu?
Mākslas vēsturnieks Boriss Vipers grāmatā “Latvijas māksla baroka laikmetā” (Rīga, 1937) hercoga Vilhelma portretu nodēvē par vienu no spilgtākajiem vēlās renesanses jeb manierisma paraugiem Latvijas glezniecībā. Viņš norāda, ka šajā portretā “tērpam ir ļoti aktīva nozīme kā gleznas kompozīcijā, tā arī cilvēka garīgajā koncepcijā. Platas, uzpūstas, stērķelētas bikses, kuru apmērus vēl pasvītro lentas un uzpletņa siluets; tievām kājām cieši pieguļošās gaišās zeķes un melnās kurpes, īss, ciets kamzols ar augstu vidukli, vēdekļveidīgi paceltā apkakle, liekas visam tam būtu savs nolūks – izķēmot dabīgās cilvēka ķermeņa proporcijas, laupīt tām statiku, organisko struktūru un pārvērst to kādā patvarīgā, abstrakti ornamentālā rakstā. Šo abstrakto modeļa bezķermeniskumu gleznotājs cenšas vēl vairāk pasvītrot ar ļoti maziem galvas samēriem, ar sastingušu, stiklainu skatu, gandrīz pilnīgu ēnu trūkumu figūras modelējumā, ārkārtīgi augsto apvārsni un gaišo virsrakstu, kas lidinās bezgaisa telpā. Galu galā ģīmetne iegūst pilnīgi irracionālu, maģisku raksturu” (96. lpp.).
Portretā nepārprotami manāmi manierismam raksturīgie proporciju pārspīlējumi figūras attēlojumā un tērpa kompozīcijā, tomēr hercoga Vilhelma apģērbs kopumā atbilst vīriešu modei 17. gadsimta otrajā gadu desmitā. Glezna ir tapusi laikā, kad Rietumeiropas modē bija vērojama pakāpeniska atkāpšanās no spāņu galma modes vēlās renesanses laikā un Anglijas karalienes Elizabetes I galma stila ietekmes.
Hercogam ap kaklu ir ažūra heraldiskā ķēde, darināta no zelta, emaljas un pērlēm. Tā ir Saksijas kūrfirsta Kristiana II biedrības goda zīme, ko jaunais kūrfirsts iedibināja 1601. gadā un kas kalpoja kā reprezentatīva dāvana sabiedrotajiem un tiem valdniekiem, ar ko viņam bija draudzīgas attiecības. Lai gan šādas ķēdes to īpašniekiem tika liktas līdzi kapā, daži eksemplāri ir nonākuši muzejos, piemēram, Metropoles mākslas muzejā Ņujorkā un Drēzdenes muzejā “Zaļā velve”. Zināms arī viens biedrības dibinātāja Kristiana II portrets, kas gleznots jau pēc viņa nāves un kurā kūrfirsts attēlots ar šo heraldisko ķēdi ap kaklu.
Vai šis ir vienīgais hercoga Vilhelma portretējums?
Raksturojot hercoga Vilhelma parādes portretu Rundāles pils muzeja pirms vairāk nekā 30 gadiem rīkotās 17. gadsimta portretu izstādes katalogā “Портрет XVII века в Латвии” (Rīga, 1986), Ieva Lancmane uzsvērusi, ka tas neapstrīdami ir gleznots no dabas. Par to liecina “individualizētie sejas vaibsti, koncentrētā izteiksme, nesamākslots saskatītā attēlojums”. Tieši šī iemesla dēļ hercoga Vilhelma portrets literatūrā nereti tiek minēts kā “vienīgais oriģinālportrets, kas no Ketleru nama hercogiem vispār uzglabājies”, ar to domājot šīs dzimtas pārstāvju dzīves laikā tapušos portretus. Tomēr ir zināmi arī vairāki citi hercoga Vilhelma attēlojumi.
Hercoga profils redzams, piemēram, uz viņa dzīves laikā izdotajām Kurzemes hercogistes sudraba trīsgrašu monētām. Turklāt, kā liecina saglabātie paraugi, uz dažādos gados kaltām monētām hercoga Vilhelma veidols atšķiras – monētas aversā uz Vikipēdijā publicētās 1598. gadā Jelgavā kaltās monētas un uz 1606. gadā darinātās monētas, kas glabājas Rundāles pils muzejā, atšķiras gan modeļa tērpa apkakle, gan matu sakārtojums.
Zināmi arī vismaz divi hercoga Vilhelma portretējumi, kas darināti pēc viņa nāves. Almanahā “Nordischer Almanach für das Jahr 1809” (Rīga, 1809) publicēta gravīra, ko pēc Jelgavas amatiermākslinieka K. Klemma (Klemm) zīmējuma gravējis vācu meistars Johans Ādolfs Rosmeslers (Rossmaesler). Savukārt Kurzemes Provinces muzejā kādreiz glabājies hercoga Vilhelma portrets, ko gleznojis Jelgavas mākslinieks Jozefs Dominiks Ēkss (Oechs). Šī ģīmetne radīta 1836. gadā pēc pasūtījuma Kurzemes hercogu portretu sērijā, kam par paraugu izmantoti ģenealoģiskajās tabulās iekļautie portreti un citi avoti, bet vēsturnieks Verners Tepfers žurnālā “Senatne un Māksla” (1936, Nr. 1) publicētajā rakstā par Ketleru dzimtas hercogu portretiem norādījis, ka to gleznošanā “mākslinieks ļoti brīvi rīkojies ar oriģinālu, dodot pilnu vaļu savai fantāzijai, ar ko portretu līdzība stipri cietusi”. Literatūrā atrodamas norādes par vēl pāris portretiem akvarelī, bet to reprodukcijas, tāpat kā atrašanās vieta šodien nav zināma.
Kas ir portreta autors?
Hercoga Vilhelma portreta autors nav zināms. Iespējams, glezna bijusi signēta, bet paraksts zudis līdz ar malu bojājumiem, tāpēc tagad varam tikai izteikt minējumus par portreta autorību. 19. gadsimta avotos šis jautājums nav skarts, bet 20. gadsimtā izdotajā literatūrā tikuši nosaukti pat potenciālo autoru vārdi un/vai pārstāvētās skolas. Piemēram, Boriss Vipers par hercoga Vilhelma portreta autorību rakstīja: “Stilistiskas parallēles liek meklēt mūsu ģīmetnes pirmavotus vai nu Dancigā (A. Möllers, G. Jancens) vai arī plašajā portretistu skolā, kas strādāja Albrechta galmā Karaļaučos [toreiz Kēnigsbergā, mūsdienās Kaļiņingradā]” (98. lpp.). Uz iespējamo saikni ar Prūsijas hercoga galmu norādījusi arī Ieva Lancmane, atzīmējot, ka Kurzemes hercogistē tolaik neviens nebūtu varējis uzgleznot tik kvalitatīvu portretu no dabas, tāpēc “autoru vajadzētu meklēt aiz hercogistes robežām, Kurzemei radniecīgo galmu gleznotāju lokā, vispirms Brandenburgā-Prūsijā, jo hercoga Vilhelma sieva bija dzimusi Brandenburgas princese. Iespējams saskatīt zināmu portreta līdzību ar Martina Šulca, Johana Zīverta un Daniela Rozes darbiem” (8. lpp.).
Pameklējot nosaukto gleznotāju radīto portretu paraugus, jāpiekrīt abu citēto autoru viedoklim, ka analoģijas visticamāk meklējamas Brandenburgas un Prūsijas galmu mākslinieku darbos. Šeit var minēt, piemēram, Kēnigsbergas gleznotāja Daniela Rozes (Rose) 1605. gadā darināto Brandenburgas kūrfirsta Johana Zigismunda portretu, kas līdz Otrajam pasaules karam glabājies Kēnigsbergas pilī, bet šobrīd tā atrašanās vieta nav zināma. Hercogu Vilhelmu ar kūrfirstu vienoja radniecības saites – viņu sievas bija māsas, Prūsijas hercoga Albrehta Frīdriha meitas. Lai gan kūrfirsta Johana Zigismunda portrets pazīstams tikai pēc melnbaltas fotogrāfijas, pat tajā redzams, ka gandrīz pilnā augumā gleznotajam modelim mugurā ir grezni izšūts tērps un viņš attēlots tieši tādā pašā pozā kā hercogs Vilhelms. Arī šai gleznai augšējo malu rotā drapērija un modeļa titulu, vārdu un portreta tapšanas gadu atklāj uzraksts pie labās malas. Jāatzīmē, ka gleznotājs Daniels Roze tiek uzskatīts par autoru arī līdzīgu likteni piedzīvojušajam hercoga Vilhelma sievas, Prūsijas princeses Sofijas portretam.
Tomēr ir vēl kāds cits Brandenburgas kūrfirsta Johana Zigismunda portretējums, kas ir pavisam tuvs Rundāles pils muzejā eksponētajam Kurzemes hercoga Vilhelma portretam. Arī šī glezna zināma tikai pēc melnbalta attēla, kas 1907. gadā reproducēts apvienotās Brandenburgas-Prūsijas valdnieku Hoencolleru dzimtai veltītajā gadagrāmatā “Hohenzollern-Jahrbuch” (Berlin/Leipzig, 1907). Tolaik portrets glabājies Berlīnes pilī, bet tā vēlākais liktenis nav zināms. Publikācijā nav ne nosaukts darba radītājs, ne minēti gleznas izmēri vai kādi citi raksturojoši parametri, tomēr kompozīcija vedina domāt, ka tas bijis reprezentatīvs lielizmēra darbs, un vizuālā tuvība hercoga Vilhelma portretam liek uzdot jautājumu, vai abu gleznu autors nevarētu būt viens tas pats mākslinieks, kura personība gan vēl jāatklāj.
Kā jau raksta sākumā minēts, Rundāles pils muzeja izstādē “No gotikas līdz jūgendstilam” eksponētā Kurzemes hercoga Vilhelma portreta autorība un vēsture liek uzdot virkni jautājumu. Tos, kas attiecas uz gleznas glabāšanās vietām pēdējo 100 līdz 200 gadu laikā, lielākoties ir izdevies noskaidrot, bet tālākiem pētījumiem paliek vēl daudz neatbildētu jautājumu. Kas ir portreta autors? Kur un kādos apstākļos glezna tapusi? Kad un kā tā nonākusi Roņu salas baznīcā? Cik atbilstošas oriģinālam ir Jūliusa Zīgmunda rekonstruētās gleznas daļas? Un vēl daudzi citi…
Autore: Dr. art. Baiba Vanaga
28.02.2024