Kad ikdienas maltītes tapa vaļējā pavardā virs ugunskura, katrā mājsaimniecībā bija dažādi priekšmeti un ierīces, kas atviegloja ēdienu pagatavošanu. Sākotnēji to konstrukcija bija no koka, vēlāk – kalta no dzelzs. Viens no nozīmīgākajiem virtuves priekšmetiem bija ierīce, kurā tika iekārts katls.
Vienkāršākais variants – podu ķēdes, t. i., parastas ķēdes, kuras iekāra pavarda skurstenī iebūvētā sijā, un S veida āķis, kura vienu galu ieāķēja kādā no ķēdes posmiem, bet uz otra kāra katlu. Katla augstumu virs uguns regulēja, pārceļot S veida āķi uz augstāku vai zemāku ķēdes posmu.
Sarežģītāk veidotus katlu turētājus sauc par pavarda kāšiem. Tos var iedalīt atkarībā no konstrukcijas – ir pakaramie un iebūvējamie pavarda kāši.
Pakaramos pavarda kāšus, tāpat kā podu ķēdes, iekāra pavarda skurstenī iebūvēta koka sijā. Kāša augšdaļa – dzelzs stienis, kas izliekts pusaplī, vai stieņa augšgalā iestiprināts riņķis (šādā variantā kāsi pie sijas nostiprināja ar S veida āķi vai uzkāra uz sijā iestiprināta āķa). Stieņa lejasdaļā piestiprināta kustīga atdures svira, un caur to tiek virzīta plāksne, kurai apakšējā daļa sašaurināta un izliekta pusaplī, lai varētu uzkārt katlu, bet ārējā mala veidota kā zāģis ar retiem zobiem. Tādējādi zāģzobaino plāksni, uz kuras uzkarināts vārāmais katls, varēja vienkārši bīdīt augšup vai lejup, nofiksējot atdures sviru atbilstošā ierobā un tādējādi regulējot katla augstumu virs uguns.
Turīgāko saimnieku mājās bija vajadzīgs kaut kas modernāks nekā vienkārši pakaramie pavarda kāši, jo pavardi bija lielāki un uguns vieta plašāka, tāpēc nācās iekārtot ērtāku un drošāku vietu ēdienu gatavošanai. Kā alternatīvu pakaramajiem kāšiem sāka izmantot iebūvējamus, grozāmus pavarda kāšus. To konstrukcija veidota taisnā leņķī. Lai uzlabotu kāša nestspēju, starp horizontālo un vertikālo daļu ievietoja diognālu balstu. Vertikālo daļu nostiprināja pavarda sienā iebūvētās dzelzs cilpās (līdzīgi kā durvju eņģes), tādējādi panākot, ka kāsi var grozīt. Uz kāša horizontālās daļas kāra plakandzelzs plāksni ar atlocītiem galiem. Tā kā plāksne bija uzkārta, nevis nofiksēta, to varēja bīdīt garenvirzienā pa horizontālo asi, bet uz lejasgala atloka kāra katlu. Modernākās konstrukcijās dzelzs plāksnes apakšdaļā vertikālā rindā ir izurbti vairāki caurumi, un kādā no tiem ir iekārts S veida āķis katla turēšanai. Šādi radās iespēja regulēt katla augstumu virs uguns.
Grozāmie kāši, salīdzinot ar pakaramajiem kāšiem, jau bija daudz ērtāki lietošanā. Tie ļāva katlus piepildīt un uzkārt ārpus pavarda. Tikai pēc tam, kad katls jau bija sagatavots, to iegrieza pavardā virs uguns. Tāpat arī katla nocelšana kļuva ievērojami ērtāka, drošāka un vieglāka, jo kāsis bez lielas piepūles ir izgriežams laukā no pavarda uguns. Grozāmo kāšu priekšrocības sevišķi jūtamas, kad jārīkojas ar lieliem, smagiem katliem.
17. un 18. gadsimtā darinātie pavarda kāši liecina, ka kalēji ne tikai strādājuši pie konstrukcijas uzlabojumiem, lai tie kļūtu ērtāk lietojami, bet arī sāka izpausties mākslinieciski. Kāši tika papildināti ar dažādiem dizainiskiem elementiem un rotāti ar ornamentiem, ziedu, lapu un citiem motīviem.
Kopš 2018. gada maija Rundāles pils muzejā ir apskatāma pastāvīgā izstāde par senajām virtuvēm. Tās ideja bija radusies jau sen, un darbs pie ekspozīcijas iekārtošanas turpinājās vairākus gadus – tika apzināti virtuves priekšmeti, kas jau bija muzeja krājumā, un pārdomāts, kādi vēl būtu vajadzīgi, lai radītu iespējami pilnīgu priekšstatu. Trūkstošie eksponāti tika cītīgi meklēti un iegādāti. Pašlaik ekspozīcijā apskatāmas ne tikai iepriekš minētās podu ķēdes un pavardu kāši, bet arī malkas paliktņi, iesmi, plēšas, dažādi katli, pannas, trauki, caurduri, smeļamkarotes un daudzi citi ēdienu pagatavošanai nepieciešami priekšmeti.
Izstādi un prezentāciju par senajām virtuvēm ikviens interesents var apskatīt bez maksas Rundāles pils muzeja pirmajā stāvā.
Autors: Jānis Lasmanis,
RPM Zinātniskās restaurācijas nodaļas restaurators
10.04.2019