Katra priekšmeta ceļš uz muzeja krājumu ir atšķirīgs. Divi eleganti sudrabkaluma bīdermeiera stila svečturi Rundāles pils muzeja krājuma papildināšanai pirkti 1986. gada 30. oktobrī no Olgas Aleksandras Justīnes Peniķes (1901–1991) par 3000 rubļiem. Abiem svečturiem uz pēdas malas virspusē iegravēts identisks veltījums: “Armijas komandierim ģenerālim Peniķim – Kara ministris, divīziju, pulku un bataljonu komandieri 1921 – 1935.” Savukārt uz pēdas sānu malas vienā pusē punktējuma tehnikā veidots uzraksts: “Laudon–Serben”, bet otrā atrodas sudrabkaļa meistara zīme “A . S” un pilsētas zīme – viena atslēga ar krustiņu.
Kāds ir šo 19. gadsimta 1. puses svečturu stāsts?
1935. gadā skaistos svečturus ģenerālim Mārtiņam Peniķim (1874–1964) dāvinājis Latvijas Kara ministrs Jānis Balodis (1881–1965) kopā ar divīziju, pulku un bataljonu komandieriem, kuri bijuši Peniķa pakļautībā. Dienesta paaugstinājumu par armijas ģenerāli 1920. gada 13. augustā un apbalvojumu ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni Peniķis izpelnījās par militāriem sasniegumiem Latvijas Brīvības cīņu laikā. Pirmā pasaules kara sākumā viņš bija rotas komandieris Galīcijas frontē un pie Krakovas, kur 1914. gada Pirmajos Ziemassvētkos guva smagu ievainojumu. Nākamajā gadā atgriezies kaujas laukā, viņš jau bija pulkvedis, gadu vēlāk – 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieris. 1917. gadā viņš ar savu pulku piedalījās gan kaujās pie Mazās Juglas, gan Ziemassvētku kaujās. Pulkam demobilizējoties, Peniķis palika Vidzemē un krita vācu gūstā, taču atbrīvots pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada novembra beigās.
Jau decembra sākumā Mārtiņš Peniķis iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Viņa lielākais nopelns Brīvības cīņu laikā bija 1919. gada 10. novembra kauja ar bermontiešiem, kur viņa vadītā 2. Vidzemes kājnieku divīzija ne vien nosargāja Rīgu, bet pārgāja pretuzbrukumā, atgūstot Daugavas kreiso krastu.
Svečturus kā piemiņas dāvanu ģenerālim Peniķim pasniedza pēc pensionēšanās no dienesta, kad viņš turpināja gan strādāt Latvijas Vēstures institūtā, gan lasīt lekcijas virsnieku kursos. Aizraušanās ar militāro vēsturi viņam bija raksturīga arī aktīvās karjeras laikā. Pat Peniķa personas lietā (1924. gadā) atzīmēts, ka viņš “ārpus dienesta lasa lekcijas, kas drusku traucē tiešā darbā, bet mūsu apstākļos speciālus lektorus mācības iestādēm neatļauj līdzekļi”.
Domājams, Kara ministrija svečturus dāvināšanai ieguva jau pēc agrārās reformas no bijušajiem Dzērbenes muižas (vāc. Serben) īpašniekiem. Šīs muižas pēdējie saimnieki bija barona Otto fon Laudona dzimta (von Laudon). Otto atraitnei Lilijai Laudonai Dzērbeni atsavināja 1922. gadā, un, visticamāk, daļa no dzimtai piederošajām lietām tika pārdotas.
Par to, ka svečturi bijuši fon Laudonu dzimtas mantojums, liecina Pērnavas pilsētas zīme (atslēga ar krustiņu), meistara iniciāļi un uzraksts “Laudon–Serben”. 1851. gadā Pērnavas tirgotāja Karla Reinholda Šēlera meita Karolīna Hermīne (1832–1916) apprecējās ar baronu Otto Franci Georgu fon Laudonu (1832–1882), Dzērbenes muižas īpašnieku. Svečturus viņa, visticamāk, saņēma pūrā.
Tos izgatavojis zeltkalis un sudrabkalis Andreass Šperls (Andreas Sperl, 1770–1841). Viņš ieradās Pērnavā 1802. gada 14. martā no Turku (Somijā), kur nav bijis reģistrēts kā patstāvīgs meistars, bet Pērnavā Šperls reģistrējies zeltkaļu un sudrabkaļu ģildē un veicis patstāvīgus darbus. 3. aprīlī viņš apprecēja Pēterburgas graviera Augusta Hopferta atraitni Beāti Sofiju Tīdemani un 1811. gadā pārcēlās uz dzīvi laukos aptuveni 16 km uz ziemeļiem no Pērnavas. Tur viņš pārraudzīja piena pusmuižu Parisselja (vāc. Parris), kas ietilpa Halingas muižas (vāc. Hallick) īpašumā. Vienlaikus Šperls turpināja veikt arī zeltkaļa darbus, bet 1819. gadā Pērnavas zeltkaļu ģilde izteica iebildumus par viņa tiesībām turpināt darbu kā ģildes loceklim, ja viņš nedzīvo pilsētā. Domājams, tas pamudināja Šperlu kopā ar ģimeni atgriezties Pērnavā. Šperls miris 1841. gada 19. janvārī, neatstājot pēcnācējus.
Pērnavas meistars svečturus izgatavojis krietnu laiku pirms Šēlera meitas laulībām, tomēr vēl gadsimta vidū tie nonākoši Karolīnas pūrā. No Pērnavas ceļojuši uz Dzērbeni, tad – Rīgu un visbeidzot uz Rundāles pils muzeju, kur redzami bīdermeiera telpā ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”.
Teksta autori:
Laura Lūse, Dr. art.
Mārcis Leopolds Kļaviņš (10.11.1940. – 12.12.2020.)
20.05.2024