Ieejot dekoratīvās mākslas ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” pirmajā telpā, vitrīnā labajā pusē apskatāmi vairāki unikāli priekšmeti, kas Rundāles pils muzeja krājumā nonākuši, restaurējot Kurzemes hercogu kapenes.
2015. gada 2. jūlijā Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavas pilī iesvētīja restaurēto hercogienes Sofijas sarkofāgu, bet pirms tam bija jāveic mirstīgo atlieku sakārtošana. 1933./1934. gadā, kad notika kapeņu remonts un sarkofāgu restaurācija, zārka apakšējā daļa ar visu saturu bija ielikta skārda silē, jo zārka dēļi vairs neturējās kopā. Dramatisko vēstures notikumu laikā, kopš kapenes atradās hercogam Ernstam Johanam Bīronam celtajā Jelgavas pilī, zārkā apmēram 10 cm biezā slānī bija sabirušas dažādas drazas (smiltis un akmentiņi no apmetuma, alvas plēksnes no sarkofāga, koka gabaliņi). Kapeņu pustumsā bija grūti to visu pārskatīt un sakārtot, tāpēc tika nolemts darbu turpināt Rundāles pils muzeja telpās. Taču neparasta ir tobrīd kapenēs uzņemtā fotogrāfija – tajā divas gaismas strēles kā rokas sniedzas uz kastes vidusdaļu…
Turpinot izpēti, diemžēl atklājās, ka peles un žurkas apģērbu sagrauzušas sīkās driskās. Starp divu veidu gaiša atlasa gabaliņiem atradās arī apgleznoti brūna zīda auduma fragmenti, kas, iespējams, bija no zārkam pāri uzklāta ģerboņa. Turpat bija arī vairāki unikāli tīkla mežģīnes fragmenti, kas ir vieni no senākajiem Latvijas teritorijā uzietajiem mežģīņu paraugiem, un tiem analoģiskus joprojām nav izdevies atrast.
Pārmeklēšanu sāka no kājgaļa, un tad zārka vidusdaļā, kā jau minētajā fotoattēlā norādīts, pēkšņi gružos kaut kas iemirdzējās. Tas izrādījās zelta gredzens ar dimanta actiņu.
Turpat atradās vēl otrs zelta gredzens – ar slīpētiem dimantiem, kas izvietoti kā seši stari ap centrālo actiņu. Uz gredzena stīpiņas redzamas melnas emaljas paliekas.
Tam sekoja vēl lielāks pārsteigums – vaivariņu zariņā ieķēries ļoti smalks, mazs saderināšanās gredzens. To rotā zila emalja un četri ziediņi ar četrām baltas emaljas lapiņām un zilas emaljas vidiņu. Kvadrātveida paaugstinājumā iestrādāts slīpēts dimants, bet gredzena apakšpusē izveidots vairogs. Uz tā iekšpusē ir burti IHS (saīsinājums no latīņu vārdiem Iesus Hominum Salvator, t. i., Jēzus cilvēku Pestītājs), bet ārpusē saderināto – Kurzemes hercoga Vilhelma un Prūsijas princeses Sofijas – iniciāļi WS. Gredzena sānos redzams saderināšanās simbols – sadotas rokas.
Interesanti, ka, rakstot vēstules savam vīram hercogam Vilhelmam, Sofija parakstā reizēm izmantojusi šos iniciāļus.
Gredzeniem nav meistara zīmes, pēc kuras varētu noteikt to izgatavošanas vietu, bet var pieņemt, ka hercogs Vilhelms tos pasūtījis Kēnigsbergā, Prūsijas hercogistes galvaspilsētā.
Gredzeniem raksturīga manierisma forma un apstrādes tehnika – melna emalja izmantota ornamenta akcentēšanai, zelta ietvarā iestrādāti slīpēti dimanti. Diviem gredzeniem ap stīpiņu bija aptīta zīda aukliņa. Šķiet, ka gredzeni, kas mūsdienās derētu tikai piecgadīgam bērnam, trauslajai hercogienei Sofijai bijuši par lielu, tāpēc vajadzējis tos aptīt ar aukliņu.
Zviedru marodieri, kuri 1705. gada septembrī aplaupīja hercogu kapenes vēl vecās Jelgavas pils baznīcā, zārkā bija atstājuši nozieguma pierādījumu – Zviedrijas karaļa Kārļa XI valdīšanas laika vienas ēras monētu, kas laupītājiem izkritusi, raujot nost krelles, auskarus vai kādu citu rotu.
Tas tiešām bija brīnums, ka neviens no kapeņu demolētājiem un aplaupītājiem nebija pamanījis skaistos gredzenus. Turēt tos rokās pēc vairāk nekā 400 gadiem – tas bija liels pārdzīvojums.
Hercogiene Sofija (Sophie von Preußen, 1582–1610) bija meita Prūsijas hercogam Albrehtam Frīdriham (Albrecht Friedrich von Preußen, 1553–1618) un Marijai Eleonorai no Jīlihes-Klēves-Berges (Marie Eleonore von Jülich-Kleve-Berg, 1550–1608). 1608. gadā Kurzemes hercogs Vilhelms Ketlers (Wilhelm Kettler, 1574–1640) bildināja princesi Sofiju, un 1609. gadā viņi Kēnigsbergā svinēja kāzas.
Zināms tikai viens miniatūrs Sofijas portrets, kas kādreiz atradies Karaliskajā Mākslas krātuvē (Königliche Kunstkammer) Berlīnē un aprakstīts 1689. gada inventārijā. Tajā redzam jaunu sievieti ar greznu diadēmu, viņas tērps izšūts ar zeltu, to rotā 17. gadsimta sākumam raksturīga apaļa, mežģīnēm rotāta apkakle un dārgas pērļu rotas. Uz malas bijis uzraksts “Sophia geborne Marggrefin zu Brandenburgk und Herzogin in Preussen Anno 1606”. Portretu darinājis Brandenburgas galma gleznotājs Daniels Roze (Daniel Rose, ?–1639/40). Otrā pasaules kara laikā tas gājis bojā.
Hercogienei Sofijai 1610. gada 28. oktobrī piedzima dēls Jēkabs. Iespējams, dzemdības bija ar komplikācijām, pēc tām hercogiene neatlaba un nepilnu mēnesi vēlāk nomira. Hercoga Vilhelma rezidence bija Kuldīga, un mirušo hercogieni alvas sarkofāgā novietoja Kuldīgas pils kapelā. Kad 1642. gada augustā nomira hercogs Frīdrihs, hercoga Vilhelma vecākais brālis (1569–1642), jaunais hercogs Jēkabs pārveda vecāku mirstīgās atliekas (tēvu no Kukulovas abatijas un māti no Kuldīgas pils), lai tās ar pienācīgu godu apbedītu Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavā. Domājams, vedot hercogienes Sofijas sarkofāgu pa grumbuļainajiem ceļiem, gredzeni noslīdēja un iekrita zārkā ieliktajos augos (tradicionāli izmantoti ļoti aromātiski augi, piemēram, vaivariņi, rozmarīns, izops), kur tos nepamanīja neviens dārgumu meklētājs.
Dekoratīvās mākslas ekspozīcijā pie pretējās sienas redzams nezināma mākslinieka 1615. gadā gleznotais hercoga Vilhelma portrets visā augumā – vienīgais oriģinālais Ketleru dzimtas hercoga portrets, kas saglabājies Latvijā. Hercogs it kā raugās uz sievas gredzeniem…
Glezna līdz 1895. gadam atradās Sv. Magdalēnas baznīcā Roņu salā, tad to ļoti sliktā stāvoklī ieguva Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga), pēc tam – Rīgas Doma muzejs. To restaurēja vācbaltiešu gleznotājs Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund, 1828–1919), kurš izgatavoja gleznas kopiju, ko atdeva Roņu salas baznīcai. Oriģinālo gleznu 20. gadsimta 30. gados izmantoja Rīgas pils reprezentācijas zālēs, kopš 1965. gada tā ir Rundāles pils muzeja īpašumā.
Kad un kā hercoga Vilhelma portrets nokļuva Roņu salā – tā joprojām ir mīkla. Pēc Sofijas pāragrās nāves hercogs Vilhelms citu sievu nemeklēja, bet nodevās hercogistes saimniecības un savas varas nostiprināšanai, dibināja manufaktūras, aizsāka kuģubūvi, taču nonāca asā konfliktā ar Kurzemes muižniekiem, kuriem stipra hercoga vara nebija pa prātam. Pēc opozicionāru vadoņu brāļu Noldu nogalināšanas muižniecība Polijas seimā panāca hercoga Vilhelma atstādināšanu un izraidīšanu no Kurzemes uz visiem laikiem. Arhīva dokumenti liecina, ka ceturtdienas naktī pēc 1617. gada Palmu (Pūpolu) svētdienas hercogs atstājis Kuldīgu, līdzi vedot lādes ar apģērbiem, sudraba traukiem un citām sadzīves lietām. Vai viņš paņēma līdzi arī gleznas, un kurp viņš devās? Ir ziņas, ka viņš pabijis Stokholmā, Prūsijā un Sāremā, kur viņa mantas meklētas vēl hercoga Jēkaba laikā. Tikai 1628. gadā hercogs Vilhelms apmetās uz dzīvi Pomerānijā, kļuva par Kukulovas abatijas prāvestu un tur arī palika līdz savai nāvei 1640. gadā.
Acīmredzot hercogs kādu laiku uzturējies arī Roņu salā, kas līdz 1621. gadam piederēja Kurzemes hercogistei. Jau kopš 14. gadsimta to apdzīvoja galvenokārt zviedru kopiena. Kur tieši hercogs dzīvojis, nav zināms, bet leģenda vēsta, ka viņš esot bijis labsirdīgs cilvēks un salinieki labprāt viņu uzņēmuši. Kā pateicību viņš uzdāvinājis savu portretu kopā ar sava ģerboņa un sievas ģerboņa gleznojumiem.
Kad 1644. gadā uzcēla Sv. Magdalēnas baznīcu, salinieki gleznojumus novietoja tajā. Krāšņi tērptā hercoga portrets izcēlās uz pieticīgās baznīcas iekārtas fona.
Kuldīgas ārsts un vēsturnieks amatieris Johans Georgs Veigands (Johann Georg Weygand) savā Ketleru dzimtas hercogu un hercogieņu ģenealoģijas manuskriptā “Genealogische Geschichte des Herzöge und Herzöginen von Kurland und Semgallen...” raksta, ka hercogs Vilhelms 1617. gada 20. aprīlī no Ventspils aizbraucis uz Roņu salu. Autoram nebija zināms, cik ilgi hercogs tur bijis, bet viņš pieminējis, ka Roņu salas baznīcā pie altāra atrodas hercoga un viņa sievas portreti kopā ar Kurzemes un Brandenburgas ģerboņiem. 19. un 20. gadsimta vēsturnieki un mākslas vēsturnieki, atsaucoties uz šo vienu teikumu Johana Georga Veiganda darbā, apgalvo, ka Roņu salas vecajā koka baznīcā bijis arī hercogienes Sofijas portrets, kas pazudis bez pēdām. Tomēr 19. gadsimta Igaunijas vācu etnologs un vēsturnieks Karls Rusvurms (Carl Friedrich Wilhelm Russwurm) darbā “Eibofolke oder die Schweden an der Küste Esthlands und auf Runö” (1855) un “Sagen aus Hapsal, der Wiek, Oesel und Runö” (1861), tāpat arī mācītājs Arveds fon Šmits (Arwed von Schmidt), kurš kalpojis vairākās Igaunijas salu baznīcās, 1864. gadā izdotajā brošūrā “Einige Notizen über die Insel Runo” nav pieminējuši, ka baznīcā būtu atradies arī hercogienes portrets. Vilhelma portrets gleznots 1615. gadā, kad Sofija jau bija mirusi. Vai mākslinieks būtu darinājis kopiju no kāda cita Sofijas portreta un vai to būtu gleznojis tik lielu? Cerams, Kurzemes hercogistes vēstures turpmākie pētījumi noskaidros šo hercoga Vilhelma dzīves lappusi.
Autore: Daira Līdaka (26.10.1941. – 19.09.2021.)
20.05.2024