1988. gada oktobrī muzejā pienāca telefona zvans no Rīgas. Kāds cilvēks piedāvāja lielu pulksteni “ar malahītu”. Malahīts? Tad jau, visticamāk, pulkstenis izgatavots Krievijā 19. gadsimta otrajā pusē un diez vai izrādīsies piemērots Rundāles pilij. Tomēr brauciens uz Rīgu notika. Maskavas priekšpilsētā, necila nama mazā virtuvītē uz galda stāvēja kāds liels priekšmets, apsegts ar vecu vaskadrānas gabalu. Saimnieks to noņēma, un skatam pavērās kaut kas neticams – monumentāls zeltītas bronzas pulkstenis ar seno romiešu dievietes Diānas figūru četru briežu vilktos kaujas ratos. Pamatne bija klāta ar malahītu, priekšmets bija lieliskā stāvoklī, tikai pulksteņa rādītāji bija zuduši. Muzejs pulksteni nopirka par 2300 rubļiem un varēja lepoties ar izcilu ampīra stila lietišķās mākslas darbu, taču joprojām nebija zināms ne tā autors, ne izcelšanās, ne tas, kā šis šedevrs nonācis Latvijā.
Pagāja pieci gadi, un no Kanādas pienāca vēstule, ko bija rakstījis Karls Johans Līvens, pēdējā Mežotnes muižas īpašnieka firsta Anatola Līvena dēls. Labā latviešu valodā viņš atbildēja uz šī raksta autora jautājumiem par Mežotnes muižu un tās izskatu viņa bērnībā un jaunībā. Vēstulei bija pievienotas
fotogrāfijas – Mežotnes pils skati, Līvenu portreti, dažas ainas no Līvenu ģimenes sadzīves Mazmežotnē, kur viņi mitinājās pēc muižas un pils atsavināšanas 1920. gadā. To vidū bija foto, kas rādīja vairākus no Mežotnes pils uz Mazmežotni pārvestus priekšmetus, tostarp mēbeles, kandelabrus un – mūsu jauniegūto pulksteni. Izrādījās, ka tas ticis pārdots pirms Līvena aizbraukšanas no Latvijas jau padomju okupācijas apstākļos. Vēstulei pievienotās K. J. Līvena ārzemju pases kserokopijas liecināja, ka 1940. gada 26. augustā Rīgā viņam bija pagarināts 1936. gadā izdotās Latvijas Republikas pases derīguma termiņš, 27. augustā tajā iespiesta vīza, bet 28. augustā viņš jau reģistrējies Stokholmas lidostā. Līvenu ģimene bija izteikti antifašistiska un 1939. gadā nevēlējās doties uz Vāciju, kurp devās lielākā daļa Latviju pametušo vācbaltiešu. K. J. Līvens aizbrauca kopā ar māti Elzu, dzim. baronesi Firksu, kura nomira Stokholmā 1941. gadā, bet viņš pats pārcēlās uz Dominikānas Republiku un tālāk uz Kubu. No Havanas K. J. Līvens 1946. gadā aizbrauca uz
Kanādu, kur dzīvoja līdz savai nāvei 1996. gada 12. decembrī. Viņa pelnu urna tika apbedīta Līvenu dzimtas kapos pie Mežotnes baznīcas drupām, blakus viņa tēva Anatola Līvena kapam. K. J. Līvena trešajā laulībā par viņa sievu kļuva rīdziniece Luīze Marija fon Dzengjela, kuras mūžs ilga līdz 2003. gadam. Arī Luīzes Marijas Līvenas pelnu urna apglabāta Mežotnes kapos, bet viņas draudzene, izpildot nelaiķes vēlēšanos, no Toronto uz Latviju atveda trīs Līvenu dzimtas portretus, kurus Karls Johans 1940. gadā bija izgriezis no rāmjiem, lai paņemtu līdzi trimdā. Pēc Luīzes Līvenas vēlēšanās, tiem bija jāatgriežas sākotnējā vietā – Mežotnes pilī. Tā kā pils ir VAS “Valsts nekustamie īpašumi” valdījumā, portretus pārņēma šī institūcija. Nepieciešamo restaurāciju veica Rundāles pils muzejs, un drošības apsvērumu dēļ tie palika glabāšanā muzejā, toties Mežotnes pilī tika eksponētas fotokopijas. 2017. gadā “Valsts nekustamie īpašumi” portretus nodeva Rundāles pils muzejam pastāvīgā glabāšanā.
Tomēr joprojām nekas nebija zināms par pulksteņa izgatavotāju un tā tapšanas vietu. Malahīts lika domāt par Krieviju, bet datējumu ļāva precizēt pulksteņa ciparnīca ar neogotisku ornamentu. 19. gadsimta otrajā gadu desmitā Eiropā paralēli valdošajam ampīra stilam parādījās pirmie historisma formu piemēri, galvenokārt gotikas elementi. Arī Krievijas imperators Nikolajs I izrādīja interesi par šo stilu, ceļot neogotisku villu “Kotedža” Pēterhofas parkā (1826–1829).
Tad Rundāles pils bibliotēkā nonāca 2003. gadā izdotā krievu dekoratīvās bronzas pētnieka Igora Sičova (Игорь Сычёв) grāmata “Русская бронза”
(“Krievu bronza”), kuras 111. lappusē redzams mūsu pulkstenis. Izrādījās, ka šim priekšmetam ir izcila biogrāfija. To izgatavojis Pēterburgas bronzas meistars Andrejs (Johans Andreass) Šreibers (Андрей Шрейбер, arī Andreas Johann Schreiber, 1777–1843), kurš dzimis Tartu, bet 18. gadsimta beigās pārcēlies uz Pēterburgu, kur 1801. gadā atvēris darbnīcu, kas kļuvusi par vienu no ievērojamākajām dekoratīvās bronzas ražotnēm Krievijas galvaspilsētā. Šreibera produkcijas māksliniecisko līmeni ļoti cēla viņa sadarbība ar slaveno arhitektu Karlo Rosi, kurš devis metus lustrām, kandelabriem, pulksteņiem.
1829. gadā Pēterburgā tika organizēta Krievijas manufaktūru izstrādājumu izstāde. Pulkstenis “Diāna ar briežiem” ticis izgatavots īpaši šim pasākumam. A. Šreibera darbi izstādē ļoti izcēlās, pulkstenis ieguva lielo zelta medaļu. I. Sičovs citē Pēterburgas bronzas meistaru F. Rehenberga un F. Kovšenkova, kā arī bronzas tirgotāja N. Lorencini atsauksmi, kuri bija kritizējuši pārējos izstādes darbus, toties par A. Šreiberu izteikušies šādi: “Izcilu uzmanību pelna viņa skaistais pulkstenis “Diāna ar četriem briežiem”. Šis vietējais izstrādājums, ko Šreibers pats darinājis šeit, Pēterburgā, no sākuma līdz beigām apmierina visas prasības, kādas varētu noteikt šādam asprātīgam mākslas veidam – precīzs zīmējums, nevainojams cizelējums, samontēts no daudzām detaļām, vislabākajā veidā apzeltīts, tātad var teikt, ka šis izstrādājums ir ļoti lielisks un pulksteņa cena arī nav ļoti augsta, ņemot vērā, ka tas ir pirmais eksemplārs un pirmais modelis prasa ievērojamus izdevumus.” Nav zināms, cik plaši Šreibers turpināja ražot šo pulksteņa tipu, taču tas ir attēlots firmas 1831. gada cenrāža titullapā. I. Sičova grāmatā ir publicēts mūsu pulksteņa attēls, tātad jāpieņem, ka Krievijā nav atrasts otrs eksemplārs.
Pulksteņa “ne ļoti augsto cenu” I. Sičovs ir precizējis – 4000 rubļu, un šo summu samaksājis Mežotnes muižas īpašnieks firsts Johans Līvens. Pulkstenis aizceļoja uz Mežotnes pili, kuras interjerā veidoja komplektu kopā ar diviem lieliem bronzas žirandoliem, kas, domājams, pirkti vienlaikus ar pulksteni.
Johana Līvena jaunieguvumi lieliski papildināja Mežotnes pils grezno iekārtu. Tieši viņam bija lemts pabeigt šīs ēkas ieilgušo būvniecību. Firstu Līvenu dzimtas spožumam un bagātībai pamatā bija Johana Līvena mātes Šarlotes karjera. Viņu – krievu armijas ģenerālleitnanta barona fon Līvena atraitni – Katrīna II izvēlējās par audzinātāju saviem mazbērniem, troņmantnieka Pāvila Petroviča bērniem. Šarlote Līvena uzaudzināja ne tikai piecas lielkņazes, arī imperatori Aleksandrs I un Nikolajs I, lielkņazi Mihails un Konstantīns zināmā mērā bija viņas audzēkņi. Šarlote Līvena līdz pat mūža beigām dzīvoja imperatoriskās ģimenes vidū un tika gluži vai apbērta ar valdnieku labvēlības apliecinājumiem: Katrīna II viņai 1795. gadā nodeva mūža lietošanā Mežotnes muižu, ko 1797. gadā Pāvils I noteica par dzimtīpašumu, 1799. gadā piešķirot arī grāfa titulu. Nikolajs I Šarloti Līvenu kopā ar ģimeni un pēcnācējiem 1826. gadā iecēla Krievijas impērijas kņazu kārtā (vāciski šo titulu pārvērta par Fürst). 1798. gadā Šarlote Līvena sāka pils celtniecību Mežotnes muižā pēc sakšu arhitekta Johana Georga Ādama Berlica projekta. Viņš savukārt tika pārstrādājis itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi metu Elejas pilij, ko bija pasūtījis grāfs Žanno Mēdems. Šarlote Līvena redzama Johana Baptista Lampi gleznotajā portretā, vienā no trim, kas no Kanādas atgriezās Latvijā. Savukārt pulksteņa “Diāna ar briežiem” pirmo īpašnieku firstu Johanu Līvenu (1775–1848) rāda Jelgavas mākslinieka Jūliusa Dēringa 1848. gadā, jau pēc firsta nāves, gleznotais portrets. Johans Līvens bija dienējis Krievijas armijā, no kuras izstājās 1815. gadā ar ģenerālleitnanta pakāpi. 1828. gadā viņš no mātes mantoja Mežotnes muižu un pabeidza Mežotnes pils telpu izveidi un iekārtošanu.
Pulkstenis “Diāna ar briežiem” ir 100,5 x 88,5 x 45 cm liela zeltītas bronzas kompozīcija ar Diānas figūru četru briežu vilktos kaujas ratos. To balsta taisnstūra pamatne, kurai galos atveidotas reljefas mežacūku galvas, bet abās pusēs ciparnīcai atrodas divi bareljefi, kas veltīti mītiem par dievieti Diānu. Kreisajā pusē viņa attēlota kopā ar savu iemīļoto, ganu Endimionu, bet labajā pusē attēlotā sieviete ar diviem bērniem ir dieviete Latona, kurai no Jupitera bija piedzimuši dvīņi Diāna un Apolons. Latona gribēja veldzēties pie strauta, bet viņu centās padzīt Līkijas gani, kurus sadusmotā Latona pārvērta vardēs.
Pulkstenis ieņēmis paliekošu vietu muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”, kur ampīra stilam veltītajā telpā tas atrodas kopā ar vairākiem citiem priekšmetiem no Mežotnes pils. Netālu no pulksteņa apskatāmi jau pieminētie Johana Līvena un Šarlotes Līvenas portreti, telpā izstādīti arī Mežotnes pils ornamentālo ģipša frīžu fragmenti, kas bija izglābti no drupām 1949. gadā un kalpoja par paraugiem pils atjaunošanas laikā, kā arī griestu gleznojumu rekonstrukcijas planšetes, kuras 1971. gadā izstrādāja Ļeņingradas restauratori. Rundāles pils muzejā glabājas arī četras marmora skulptūras, kas reiz greznojušas Mežotnes pili.
Autors: Dr.h.c.art. Imants Lancmanis
20.05.2024