Rundāles pilī bieži nākas dzirdēt divus kļūdainus apzīmējumus – “holandiešu krāsnis” par zili apgleznotajām podiņu krāsnīm un “Delftas flīzes”, nonākot flīzētajās hercoga mazgāšanās telpās. Lai gan Delftā galvenokārt izgatavoja traukus un flīzes, ne viens vien apmeklētājs par visiem izstrādājumiem ar zilu gleznojumu uz baltas glazūras saka “Delftas zilais” un uz visām Holandē ražotām flīzēm attiecina apzīmējumu “Delftas flīzes”.
Flīžu ražošana Holandē 17. – 18. gadsimtā
Flīžu ražošanas attīstība Holandē bija cieši saistīta ar politiskām norisēm: pakļaušanu Spānijai 1556. gadā, tai sekojošo Nīderlandes Neatkarības karu un teritorijas sadalīšanu. Pirmsākumi flīžu ražošanai meklējami Antverpenē, kur bija apmetušies amatnieki no Itālijas, kas pārvaldīja majolikas tehniku, bet saikne ar Spāniju veicināja mauru keramikas ietekmes izplatīšanos. Pēc ilgām neatkarības cīņām 1579. gadā no Spānijas pārvaldītās teritorijas nodalījās Nīderlandes ziemeļdaļas provinces Holande, Zēlande, Utrehta, Gelderna, Overeisela, Frīzlande un Groningene, kas izveidoja Utrehtas ūniju. Uz tās pamata 1581. gadā tika nodibināta Savienoto Provinču Republika jeb Holande, kurā nostiprinājās protestantisms. Taču Antverpene 1585. gadā atdalījās no tās un pievienojās dienvidu provincēm, kur valdīja katolicisms. Daudzi protestanti no dienvidiem emigrēja uz Holandi, arī tirgotāji un amatnieki no Antverpenes. Par lielāko tirdzniecības ostu kļuva Amsterdama, un 1602. gadā nodibinātā Austrumindijas kompānija 1604. gadā sāka ievest porcelāna izstrādājumus no Ķīnas. Holandieši centās tos imitēt, izmantojot fajansa iespējas. Lai radītu līdzību ar Ķīnas porcelānu, flīžu apgleznojumā, kas 16. gadsimtā vēl bija daudzkrāsains, sāka dominēt zilā krāsa.
Flīzes bija iecienītas visā Eiropā, un periodā no 1665. līdz 1800. gadam Holande eksportēja lielu flīžu daudzumu. Transportam izmantoja jūras ceļus, tāpēc daudz holandiešu flīžu nonāca Ziemeļvācijas zemēs. No tuvākām vietām, kā Hamburga, tās veda tālāk uz Dāniju, Zviedriju, Dancigu un Pēterburgu. Nereti flīzes izmantoja pat vienkārši kā kuģu balastu. Aktīva transportēšana notika tiešā veidā pa Reinu, kas ar savām pietekām šķērso Nīderlandi, kā arī no Hamburgas pa Elbu.
Flīzes ražoja vairākos Holandes apgabalos – Ziemeļholandē tā bija Hārlema, Amsterdama, Enkheizena un Horna, Dienvidholandē – Roterdama, Delfta, Gauda un Dordrehta, Zēlandē – Midelburga un Utrehta, bet kopš 1650. gada arī trīs Frīzlandes vietās – Makumā, Harlingenā un Bolsvardā. Pēc Holandes flīzēm 17. un 18. gadsimtā bija tik liels pieprasījums, ka to izpildīt varēja tikai liels skaits darbnīcu. Holandes teritorijā darbojās ap 200 darbnīcu, kā to izpētījis šīs tēmas speciālists Jans Pleiss (Pluis).
Holandē flīzes bija iecienīts telpu apdares materiāls turīgo pilsoņu namos, jo apmetums mitrā klimata iedarbībā vienmēr bija plankumains. Sākotnēji holandiešu namos flīzēja tikai sienu apakšējo jeb cokola joslu, tad jau plašāku daļu kā paneli, līdz atzina par lietderīgu noklāt visas sienas un, protams, laukumu ap pavardu.
Holandiešu flīžu izgatavošana
Fajansa masa flīzei ir veidota no gandrīz balta māla, pievienojot kaļķi un samaltas kvarca smiltis. Šāda māla atradnes ir gan Bavārijā, Saksijā un Čehijā, gan Kornvolā Anglijā, bet holandieši izmantoja vietējo mālu no upju krastiem un Eiselmēras ezera. Flīzes no fajansa masas formēja, izmantojot koka rāmīti. Lai griežot tās nedeformētos, stūros iesita nagliņas, kuru vietas flīzēs redzamas arī pēc apdedzināšanas. Pirmoreiz flīzes apdedzināja t. s. biskvīta dedzinājuma temperatūrā, tad glazēja ar alvas glazūru un apgleznoja. Pēc apgleznošanas veica otro apdedzināšanu, kuras procesā gleznojums iekusa glazūrā.
Flīžu apgleznošanu veica, izmantojot pēc konkrētas gravīras vai zīmējuma veidotus šablonus (spons), kuros pa kontūru līnijām bija izdurti mazi caurumiņi. Caur tiem ar sasmalcinātu ogli, kas bija iepildīta speciālā maisiņā, uz apdedzinātas flīzes, kurai uzklāta alvas glazūra, uznesa zīmējuma kontūras.
- Formēšanas rāmis un rullītis māla veltnēšanai
- Izveltnēta māla plāksne un formēšanas paliktnis
- Nazis pareizā izmēra piegriešanai
- Pirmoreiz apdedzināta flīze
- Flīze ar uzklātu alvas glazūru
- Linu maisiņš ar ogļu putekļiem
- Šablons un flīze ar iepunktēto sižetu
- Speciāla ota zīmējuma precizēšanai
- Precizēts zīmējums
- Flīze ar gleznojumu
- Flīze pēc apdedzināšanas
Pēc tam attēlu izstrādāja ar otu. Gleznojumu biežāk veica ar kobalta pigmentu, kas deva koši zilu toni, bet lietoja arī mangānu, iegūstot iesārti violetu krāsu. Katrs šablons tika izmantots līdz vairākiem simtiem reižu, tāpēc ar laiku tie varēja kļūt neprecīzi. Meistari, pārceļoties uz citu vietu, mēdza ņemt līdzi savus šablonus, kā arī lietoja tos atkārtoti pēc ilgāka perioda, tāpēc flīžu datēšana un darbnīcas noteikšana ir visai sarežģīta. Dr. Pēters Sprangerss (Sprangers), salīdzinot flīzes Dannenšterna namā Rīgā ar Utrehtas flīzēm Rundālē, konstatēja, ka Rīgā redzamās izgatavotas vēlāk, ap 1750. gadu, ar līdzīgiem šabloniem, bet citā darbnīcā Amsterdamā. Reizēm zīmējums iznāca spoguļapgriezts, jo bija izmantota šablona otra puse. Konkrēto darbnīcu biežāk iespējams noteikt pēc flīžu stūra elementu gleznojuma – vērša galvas, neļķes, zirnekļa vai kāda cita motīva, kuru nezīmēja caur šablonu.
Kaut arī valsts bija protestantiska, tieši reliģiska satura gleznojumi uz flīzēm bija ļoti izplatīti. Kopumā apmēram 250 gadu laikā flīžu apgleznojumos izmantoti 592 Bībeles sižeti, no tiem 319 Vecās Derības sižetu un 273 Jaunās Derības sižeti. Izceļas atsevišķas īpaši populāras tēmas vai izteiksmīgākas norises. Flīzējumi bieži atrodami arī baznīcu sakristejās, piemēram, Rīgā holandiešu flīzes redzamas Sv. Pētera baznīcas sakristejā.
Flīžu darbnīcas Utrehtā
Utrehtas flīžu pirmsākumi ir saistīti ar 1616. gadu, kad Jans Overmērs (Overmeer) nodibināja darbnīcu „Het Sint Mariabolwerk” ārpus pilsētas rietumu mūra. 1659. gadā ražošanu pārņēma Johans de Breins Vecākais (Bruyne), 1664. gadā senākā Utrehtas darbnīca pārvietojās uz pilsētas ziemeļdaļu Bemīrdevērdes (Bemuurde Weerd) rajonā, kur Fehtas upe bija galvenais ceļš uz Amsterdamu un palīdzēja attīstīt plašāku tirdzniecību. 1672. gadā darbnīcu pārņēma Johans de Breins Jaunākais. Viņa laikā uz flīzēm attēloja bērnu spēles, ainavas, pilsētu ģerboņus, nelielus dzīvniekus un jātniekus. 1696. gadā darbnīcu pārņēma Vilems van Mauriks (Maurik) no Amsterdamas. Tajā pašā gadā to pārveidoja par ķieģeļu fabriku, bet 1719. gadā slēdza.
Otru darbnīcu – “Agter’t Weystraat” – Utrehtas dienvidu pusē 1642. gadā nodibināja Adrians van Orts (Oort) no Groningenas. Viņš bija iespaidojies no Klāsa Veitmansa (Wijtmans), kurš bija izveidojis flīžu darbnīcu Roterdamā jau 1613. gadā. Van Orts dibināja darbnīcu kopā ar vienu no saviem dēliem. Pie viņa no Amsterdamas pārnāca strādāt Adrians Klāss (Claess) un Jans Vīlands (Wielandt), kurš iepriekš bija strādājis darbnīcā “Maria Bolwerk” un bija arī šķīvju apgleznotājs. 1676. gadā manufaktūru pārņēma otrs van Orta dēls Gerards, 1717. gadā – Īzaks van Orts, bet 1734. gadā – Anna van Orta. 1736. gadā viņa apprecēja Kornēliju Antoniju Vahendorfu (Wachendorff), un darbnīca nonāca viņa rokās. Tā pastāvēja līdz 1844. gadam.
Van Ortu darbnīca izpildīja lielus speciālus pasūtījumus Portugālei, bet 18. gadsimta pirmajā ceturksnī reģistrēti arī daudzi pasūtījumi no Sanktpēterburgas. Darbnīca plašāk pazīstama ar flīzēm, uz kurām attēlotas lauku ainas ar ganiem un mitoloģiski sižeti, bet 18. gadsimta sākumā tur tapa arī flīzes ar Bībeles ainām. Tieši šajā darbnīcā tad arī ir izgatavotas Rundāles pilī apskatāmās flīzes.
Utrehta un citas holandiešu fajansa darbnīcas no 17. gadsimta vidus pievērsās galvenokārt flīžu ražošanai, jo trauku – šķīvju, bļodu, krūku, vāžu – un citu dekoratīvu fajansa priekšmetu izgatavošana bija Delftas darbnīcu specializācija. Visu 19. gadsimtu Utrehtā strādāja vairākas fajansa darbnīcas, kur izgatavoja gan flīzes, gan šķīvjus, gan ķieģeļus.
Utrehtas flīzes Rundāles pilī
Kurzemes hercoga Ernsta Johana izvēli, veicot pasūtījumu jaunajai vasaras rezidencei Rundālē, iespējams, ietekmēja Sanktpēterburgā redzētais. Holandiešu flīžu ievešanu rosināja Krievijas cara Pētera I interese. 1697. gadā, mācoties Holandē kuģubūvi, viņš bija iepazinis holandiešu mājas ar flīzētām sienām, un, salīdzinot klimata īpatnības, secinājis, ka arī Sanktpēterburgā flīzes būtu noderīgas ne tikai kā dekoratīvs elements, bet kā labs segums mitrajām sienām. Uz Krieviju transportēja daudz flīžu. Lielā skaitā tās piegādāja Pētera I pilīm Sanktpēterburgā un Pēterhofā, savukārt cara favorīta Aleksandra Meņšikova pilī, kur darbi veikti no 1717. līdz 1720. gadam, ar flīzēm noklāja pat griestus. Tur atrodami arī agrāka perioda Utrehtas flīžu analogi Rundāles pils flīzēm ar Bībeles sižetiem.
Hercogs Ernsts Johans jau pils celtniecības sākumā bija pasūtījis flīzes savām tualetes un mazgāšanās telpām. Hercoga privātajos apartamentos ir trīs šo higiēnas telpu grupas. Divās no tām – pa divām telpām, kur priekšējā varēja mazgāties, bet dziļumā aiz stiklotām durvīm atradusies tualete. Rastrelli projektā tajā iezīmēts kvadrātisks poda krēsls. Mazgāšanās telpās uz sienām baltas flīzes mijas ar apgleznotām, kas sakopotas ierāmētos panno. Savukārt pie hercoga ģērbistabas atradusies viena atsevišķa mazgāšanās telpa, kuras sienas apdarinātas tikai ar balti glazētām flīzēm.
Pēc holandiešu flīžu pētnieka Pētera Sprangersa veiktajiem pētījumiem par Utrehtas flīzēm bija iespējams noteikt, ka Rundālē izmantotās flīzes izgatavotas ap 1738./1739. gadu. Analizējot un salīdzinot flīzes dažādās zemēs, viņš konstatējis, ka gleznojumos atainoti 93 sižeti no Vecās Derības un 108 – no Jaunās Derības. Rundāles pils flīžu komplektā ir laba atlase – 57 populārākie reliģiska satura sižeti, starp tiem 25 no Vecās Derības. Tās ir ainas no Radīšanas grāmatas (Genesis), Izceļošanas grāmatas (Exodus), Levītu grāmatas (Leviticus), Skaitļu grāmatas (Numeri), Atkārtotā likuma grāmatas (Deuteronomium), Soģu grāmatas, abām Ķēniņu grāmatām, abām Samuēla grāmatām, Jonas un Daniēla grāmatas, kā arī Tobita un Judītes grāmatas.
Savukārt Jaunās Derības sižeti ņemti no evaņģēlijiem un no Atklāsmes grāmatas. Katrs sižeta attēlojums ietverts lielā aplī, bet flīzes stūros redzams t. s. vērša galvas motīvs.
Attēlojot Bībeles sižetus, nereti izmantoti pazīstamu mākslinieku darbu gravīru fragmenti. Holandiešu flīžu sižetiem visbiežāk izmantotas Mateusa Meriana (Merian) gravīras no 1625.–1627. gada izdevuma „Icones Biblicae”, Pītera Shita (Schut) pārveidotie varianti no „Toneel ofte Vertooch der Bybelsche Historien“, kuru 1659. gadā Amsterdamā izdevis Nikolass Vishers (Visscher). Vairāki holandiešu gravieri izmantojuši slavenu gleznotāju darbus, ilustrējot 1585. gadā izdoto Bībeli „Thesaurus sacrarum historiarum Veteris Testamenti et Novi Testamenti” un 1652. gadā publicēto Bībeli „Historiae Sacrae Veteris et Novi Testamenti”. Par sižetu paraugiem varētu būt izmantotas arī Kristofa Veigela (Weigel) gravīras no 1695. gadā Augsburgā izdotās „Biblia ectypa”.
Rundāles flīžu sižetos saskatāmi tikai daži minēto gravīru elementi. Pārējiem izmantotas, domājams, speciāli zīmētas divu vai trīs figūru kompozīcijas, kas attēlotas ainavā neatkarīgi no konkrētā Bībeles sižeta norises vietas. Līdzīgs figūru attēlojums ir arī Bolsvardā izgatavotajām Bauskas kapu kapličas flīzēm, kas tagad glabājas Rundāles pils muzeja kolekcijā. Tās var pazīt pēc visām flīzēm vienāda ainavas attēlojuma ar vienotu horizonta joslu.
Otrs Utrehtas flīžu tips, saukts par ganu sēriju, veido atsevišķus panno laukumus vienā hercoga mazgāšanās telpā, bet otrā – panno ierāmējumu joslas. Tās ir flīzes ar mazākā aplī attēlotu lauku ainavu un vienu sievietes vai vīrieša figūru, bet flīzes stūros ir sīks „zirnekļa” motīvs. Flīzes ar ganiem un lauku ainām 18. gadsimtā bija lētākas nekā flīzes ar Bībeles sižetiem. Visdārgāk maksāja flīzes ar Bībeles sižeta attēlojumu un uzrakstu, kas norāda konkrēto avotu.
Trešais flīžu tips konstatējams atsevišķos atradumos. Tie ir flīžu fragmenti no nojauktajām pils krāsnīm, kas bija izmantoti krāšņu kāju rāmja pamatnes aizpildījumā un joslās ap kolonām. Šā tipa apgleznojumā redzamas ainavas – ezers vai upe ar zvejniekiem, kā arī skati ar medniekiem.
Pēc Pieminekļu valdes lēmuma 1938. gadā flīzes noņēma no sienām, lai tās tiktu saglabātas, un nogādāja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Pirms noņemšanas flīzes fotografēja. Restaurācijas laikā 1993. gadā tika ievērots dekoratīvo flīžu panno izvietojums. Ar oriģinālajām flīzēm izlikta pirmās hercoga mazgāšanās telpas dienvidu siena. Pārējās sienas flīzētas ar Ļeņingradā izgatavotām flīžu kopijām. Trešajā hercoga mazgāšanās telpā 1985. gadā oriģinālās flīzes ar atbilstošiem sižetiem izvietotas izklaidus visās sienās.
Analoģijas
Utrehtas darbnīcu flīzes saglabājušās daudzviet Polijas teritorijā. Rundāles pils flīžu analoģijas atrodamas Ņeburovas pils (pałac w Nieborowie) kāpņu telpā, bet Gardzenices pilī (pałac w Gardzienicach) – Utrehtas ainavu un ganu flīzes (1720–1730), Kšižovicē (Krzyžowice) Eulenburgu pilī – Utrehtas flīzes ar lauku, ganu un Bībeles sižetu attēlojumu (1730–1750), bet Žulavi Vislanē (Žulawy Wislane) redzamas 1730. gadā Utrehtas ražotas ainavu flīzes.
Rundāles pils krāsns podiņi 1738., 1739. gads. Divi krāsns podiņi no “Itāļu salona” un viens no “Valdnieku salona” krāsns.
Krievu krāšņu meistari, kas Ivana Ušakova vadībā no 1738. gada līdz 1739. gadam izgatavoja krāsnis Rundālē, savus krāsns podiņus sauca par Hamburgas podiņiem, jo tajos gan bija attēloti Holandes flīzēm tipiskie motīvi, bet pēc formas tie līdzinājās Ziemeļvācijas klimatā nepieciešamajiem krāsns podiņiem. Tāpēc vispārlietotais apzīmējums “holandiešu” vai “Delftas” krāsnis, runājot par kobaltzili apgleznotu baltu podiņu krāsnīm, nav pareizs. Krāsnis Holandei nav tipiskas, jo tur lieto pavardus un kamīnus, kas apdarināti ar apgleznotām flīzēm. Krāsns podiņu sižeti var būt radniecīgi Holandes flīžu sižetiem, bieži attēloti līdzīgi motīvi ar dzirnavām, ēkām, cilvēku figūrām, dzīvniekiem un putniem. Iespējams, šā krāšņu tipa izveidošanās saistīta tieši ar Holandes flīžu transportēšanu caur Hamburgas ostu, kas deva ierosmi gleznojumu sižetiem.
Autore: Lauma Lancmane,
ilggadēja RPM darbiniece
Izmantotie avoti:
Андреева, Екатерина Александровна. Петербургская резиденция А. Д. Меншикова в первой трети XVIII в. Санкт-Петербург, 2013
Biblia Ectypa. Augsburg, 1695
Дорофеева, Л. П. История плитковых интерьеров дворца Меншикова в Санкт-Петербурге на Васильевском острове. http://www.reenactor.ru/ARH/PDF/Dorofeeva.pdf
Historiae Sacrae Veteris et Novi Testamenti. Amsterdam, 1652
Oczko, Piotr. The Scripture on Tiles. Dutch Tiles as an Example of the Biblical Culture of Everyday in the Republic. Krakow, 2015
Sprangers, Peter. Utrechtse tegels 1600–1900. Utrecht, 2013
„Thesaurus sacrarum historiarum veteris testamenti et Novi Testamenti”, 1585
Toneel ofte Vertooch der Bybelsche Historien. Amsterdam, 1659
https://fliesenbibel.de
http://www.geschichte-der-fliese.de/niederlande.html
https://www.holyhome.nl/bijbeltegels.html
https://rohardus.com/faiencetegels-nl
http://bibletile.my.coocan.jp
https://www.spijkertegels.nl
20.05.2024