Gandrīz 200 gadu (1562–1737) Kurzemē un Zemgalē valdīja Ketleru dinastija. Galvenās hercogu rezidences atradās Jelgavā un Kuldīgā, taču līdz mūsdienām nav saglabājušās. Arī Ketleru laika mākslas un sadzīves priekšmeti pārsvarā gājuši bojā. Saglabājies galvenokārt tas, kas reiz ticis nolaupīts un izvests uz ārzemēm. Tāpēc dažādi vērtīgi Ketleru laika priekšmeti atrodas Zviedrijā, Vācijā, Polijā un pat Austrālijā, bet pavisam nedaudzi Latvijā.
Pirmo Kurzemes-Zemgales hercogu Gothardu Ketleru (1517–1587) un hercogieni Annu (1533-1602) ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam” rāda vienīgais viņu portrets, kas saglabāts Latvijā. Tā ir 17. gs. kopija no 1584. gadā gleznotā oriģināla, kas glabājas Hofeštates pilī Vācijā.
Hercoga varu Gothards atstāja dēliem Frīdriham (Zemgale) un Vilhelmam (Kurzeme), nosakot, ka jāsaglabā valsts vienotība. Jaunākais dēls Vilhelms (1574–1640), kļuvis par hercogu, nespēja saprasties ar vietējo muižniecību, tika apsūdzēts slepkavības organizēšanā, 1617. gadā zaudēja troni un devās trimdā. Mūža nogalē viņš atguva hercoga titulu, bet nedrīkstēja atgriezties Kurzemē, lai viņa dēls Jēkabs nezaudētu mantošanas tiesības. Rundāles pilī eksponētais hercoga Vilhelma portrets 19. gs. beigās atvests uz Rīgu no baznīcas Roņu salā, kas reiz piederēja Kurzemes hercogistei. Tas ir vienīgais Ketleru nama hercogu oriģinālportrets Latvijā.
Hercoga Vilhelma sieva Sofija (1582-1610), dzimusi Brandenburgas princese, nomira drīz pēc dēla Jēkaba – nākamā Kurzemes hercoga – piedzimšanas. Ekspozīcijā apskatāmi hercogienes Sofijas gredzeni.
Hercogs Frīdrihs (1569–1642), Vilhelma vecākais brālis, bija tālredzīgs un mērķtiecīgs politiķis, kuram sarežģītos apstākļos izdevās saglabāt Kurzemes hercogistes valstisko neatkarību. Viņš valdīja 55 gadus – ilgāk nekā citi Kurzemes hercogi – un atkāpās no troņa par labu brāļadēlam Jēkabam, jo Frīdriha laulībā ar hercogieni Elīzabeti Magdalēnu bērnu nebija. Hercogiene Elīzabete Magdalēna (1580–1649), dzimusi Pomerānijas-Volgastes princese, aktīvi iesaistījās politikā un saimnieciskajā darbā – veiksmīgi pārvaldīja vairāk nekā 20 muižu, aizrāvās ar dārzkopību un ārstniecības augu audzēšanu.
Pēc hercogienes Elīzabetes Magdalēnas rīkojuma uzcelta Mežmuižas (Augstkalnes) baznīca, vairākās baznīcās veikta pārbūve vai interjeru papildināšana (Jelgavā, Dobelē, Tērvetē).
Hercoga Vilhelma un hercogienes Sofijas vienīgais dēls Jēkabs (1610–1681) valdīja 42 gadus, un to pamatoti dēvē par Kurzemes hercogistes uzplaukuma laiku.
Viņa laulībā ar Brandenburgas kūrfirsta meitu Luīzi Šarloti dzimuši deviņi bērni – četras meitas un pieci dēli, viņu vidū arī nākamais Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs un pēdējais Ketleru dinastijas hercogs Ferdinands. Bērniem pieaugot un nodibinot savas ģimenes, paplašinājās Kurzemes hercogu radniecības saites ar vairāku Eiropas zemju valdnieku dzimtām. Piemēram, hercoga Jēkaba meitas Marijas Amālijas un Hesenes-Kaseles firsta Karla vecākais dēls Fridrihs 1720. gadā kļuva par Zviedrijas karali.
Hercoga Jēkaba un Luīzes Šarlotes dēla Frīdriha Kazimira (1650–1698) valdīšanas laiku raksturo grezna un izšķērdīga galma dzīve. Hercogu un galminieku tērpi atbilda jaunākajām Eiropas modes tendencēm. Jelgavas un Kuldīgas pilīs tapa krāšņi baroka interjeri, par kuriem gan liecina vienīgi tā laika dokumenti. Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabājušies inventāra saraksti, kuros uzskaitīts milzīgs daudzums sadzīves priekšmetu un dārgu rotaslietu. Frīdriha Kazimira galma štatā bija septiņi franču „tapsētāji” jeb dekoratori.
Hercoga varu Frīdrihs Kazimirs atstāja dēlam Frīdriham Vilhelmam (1692–1711), kurš pusaudža gadus pavadīja Prūsijas karaļa Frīdriha I – sava mātesbrāļa – galmā Berlīnē, bet 18 gadu vecumā atgriezās Ziemeļu kara izpostītajā Kurzemē.
1710. gada oktobrī, pakļaujoties Krievijas cara Pētera I gribai, jaunais Kurzemes hercogs Frīdrihs Vilhelms Pēterburgā salaulājās ar cara brāļameitu Annu Joanovnu (1693–1740), bet, braucot mājup uz Kurzemi, nomira pēkšņā nāvē. Jaunā hercogiene atraitne ieradās Jelgavā 1711. gadā un palika Kurzemē līdz 1730. gadam, kad kļuva par Krievijas ķeizarieni.
1718. gadā hercogienes kancelejā sāka strādāt mazturīgs muižnieks Ernsts Johans Bīrons (1690–1772), kurš kļuva par viņas favorītu. Kad Annu Joanovnu iecēla par Krievijas valdnieci, Bīrons saņēma grāfa titulu un ķeizarienes virskambarkunga amatu, bet pēc pēdējā Ketleru dinastijas hercoga Ferdinanda nāves tika ievēlēts par Kurzemes hercogu. 1735. gadā viņš nopirka Rundāles muižu, kur uzcelta tagadējā Rundāles pils – Kurzemes hercoga vasaras rezidence un medību pils.
Bīronu dinastijas hercogu uzceltās pilis Jelgavā, Rundālē, Vircavā, Lustē un Zaļajā muižā kļuva par aristokrātiska dzīvesveida etalonu, kas ietekmēja Kurzemes arhitektūru, mākslu un vietējās muižniecības gaumi ne tikai 18. gs., bet arī 19. gs. sākumā, jau pēc hercogistes likvidēšanas. No Bīronu laika saglabājies vairāk materiālu liecību nekā no agrākajiem Kurzemes valdniekiem, diemžēl Latvijā atrodas mazākā daļa. 1795. gadā hercogs Pēteris aizveda vērtīgāko no Rundāles un pārējām piecām Kurzemes pilīm uz saviem īpašumiem Silēzijā un Bohēmijā. Pārējo izputināja 20. gs. lielās sociālās katastrofas. Rundāles pils muzeja darbinieki ir ieguldījuši daudz darba, lai apzinātu pasaulē izklīdinātās vērtības. Daļa no tām tagad apskatāma Rundāles pils ekspozīcijās.
25.07.2017