Baroks veidojās 17. gadsimta 1. pusē kā reakcija uz manierisma pārspīlējumiem un disharmoniju. Glezniecībā visu manierīgo un šausminošo nomainīja spēks un omulība, arhitektūrā atgriezās ordera sistēma, bet ornamentos – klasiskais akanta vijums un kandelabra motīvs, tikai sulīgākās izpausmēs. Mākslā saglabājās tieksme uz greznību, tikai to iemiesoja masīvākā veidā, atsakoties no sīkumiem. Parādes telpās izcēlās gleznoti plafoni. Itāļu mākslinieki 17. un 18. gadsimtā apkalpoja visu Eiropu, un rokoko posmā itāļu baroka plafoni sasniedza Latviju – gan Kurzemes hercogu rezidencēs, gan Latgales magnātu pilīs un baznīcās.
Baroka laika dzīvojamo interjeru krāsaini piesātināto noskaņu lielā mērā veidoja gobelēni, kas harmonēja ar mēbelēm, paklājiem un apjomīgajiem, greznajiem tērpiem, turklāt ļāva telpas pārveidot atbilstoši kārtējai dzīves norisei.
Baroka mēbeļu mākslā Itālijā galvenais greznuma priekšmets bija kabinets. Parasti to rotāja akmens mozaīka (t. s. Florences mozaīka) un bagātīgi zeltīti kokgriezumi. Interjeros dominēja kokgriezumā darināti priekšmeti – konsoļgaldi, krēsli, postamenti. Galvenais dekoratīvais elements bija akanta lapas. Flāmu baroks Eiropai deva īpaši krāšņus kabinetus, ko rotāja intarsijas no eksotisku koku šķirnēm, bruņrupuča čaulas ielaidumi un apgleznoti panno. Flāmu un holandiešu mēbeles iespaidoja visu Ziemeļeiropu, arī Baltiju, un 18. gadsimta sākumā sasniedza Krieviju.
Luija XIV laikā Versaļas pils kļuva par etalonu Eiropas valdnieku rezidencēm. Galma mākslinieks Šarls Lebrēns izveidoja interjera tēlu, kam raksturīga monumentalitāte, ordera arhitektūra, ko papildina spēcīgi profilēti ierāmējumi, un bagātīgs akanta ornaments. Šo stilu atspoguļoja un visā Eiropā izplatīja Žana Lepotra gravīras.
1662. gadā Francijā izveidoja Karalisko gobelēnu manufaktūru un drīz arī Karaļa mēbeļu manufaktūru. Sākās strauja franču mēbeļu mākslas attīstība. Augstāko greznības pakāpi piedāvāja t. s. Bula tehnika, ko radīja galma mēbeļu meistars Andrē Šarls Buls. Mēbeles rotāja inkrustācija no bruņrupuča čaulas ar misiņa un zeltītas bronzas aplikācijām. Holandē 17. gadsimta otrajā pusē joprojām lietoja auss skrimstalas ornamentu, taču arhitektūra tiecās uz atturīgu klasicismu, ko pārstāvēja arhitekti Jakobs van Kampens un Pīters Posts. Interjerā dominējošās mēbeles bija skapji. 17. gadsimtā divu stāvu dalījumu nomainīja viengabala korpuss ar izteikti profilētiem durvju pildiņiem un monumentālu dzegu. Parasti izmantoja ozolkoku, apvienotu ar riekstkoka finierējumu. Krēslus darināja no virpotām detaļām, kas 17. gadsimta otrajā pusē ieguva vītas kolonnas formu.
Interjerus papildināja zili apgleznotu fajansa sienas flīžu panno. Delfta kļuva par holandiešu fajansa rūpniecības centru. Tur ražoja traukus, ar zilu kobalta gleznojumu imitējot dārgos ķīniešu porcelāna izstrādājumus.
Vācijas valdnieku pilīs sekoja itāļu un franču paraugiem, bet pilsoniskajā vidē Holandes ietekmē veidojās atturīgi, taču ļoti piesātināti interjeri. Uz baltu sienu fona izcēlās smagnēji riekstkoka skapji, gleznas, ķīniešu porcelāns un holandiešu fajanss. Nozīmīgu vietu telpā ieņēma podiņu krāsnis. 17. gadsimta krāšņu podiņi parasti bija reljefi, ar melnu vai zaļu glazūru, bet 17. gadsimta beigās parādījās apgleznojums ar zilo kobaltu, kas bija modē gandrīz visu 18. gadsimtu. Sienas flīžu dekors ar ainavām un figurālām kompozīcijām Ziemeļvācijā tika pārnests uz krāšņu podiņiem un caur Baltiju 18. gadsimta sākumā izplatījās līdz pat Krievijai.
Grezno reprezentācijas virzienu vācu baroka arhitektūrā pārstāv Berlīnes pils (A. Šlīters, J. F. E. fon Gēte, 18. gs. pirmā puse), bet ornamentikā – Z. fon Zandrarte, kuras gravīrās redzami Š. Lebrēna un Ž. Lepotra iespaidoti interjeru meti. J. Unzelta gravīru paraugu grāmatā (1695) rādīts neparasts akanta lietojums mēbelēm – baroka ornamenta galvenais elements pilnībā klāj visu konstruktīvo karkasu. Latvijā baroka māksla attīstījās gan Rīgas patriciešu vidē, gan Kurzemes galma mākslā un muižu kultūrā, īpaši augstu līmeni sasniedzot baznīcu kokgriezuma iekārtās (Nikolauss Sēfrenss Vecākais un Nikolauss Sēfrenss Jaunākais). Kurzemē tikai 18. gadsimta sākumā sāka celt plašus muižu ansambļus (Zlēku muiža).
Livonijas kara izpostītajā Vidzemē vērienīga muižu celtniecība sākās 18. gadsimta 30. gados. Interjeros dominēja stukā darināti griestu rotājumi. Augstu māksliniecisko pakāpi sasniedza krāšņu keramika. Holandiešu mākslas ietekmē tapušie tirgotāju Ernsta Metsū fon Dannenšterna un Johana fon Reiterna nami Rīgā bija spilgts piemērs Ziemeļeiropas patriciešu dzīvesveidam un izkoptajai sadzīves kultūrai. Mēbeļu mākslu Latvijā galvenokārt ietekmēja Holandes un Ziemeļvācijas paraugi. „Hamburgas” un „Dancigas” skapji bija izplatīti gan pilsētu, gan muižu vidē un atstāja ilgstošu iespaidu arī uz latviešu zemnieku istablietu kultūru.
Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira laikā Jelgavas un Kuldīgas pilīs tapa krāšņi baroka interjeri, par kuriem gan liecina vienīgi tā laika dokumenti. Kurzemes hercoga Frīdriha Kazimira galma štatā bija septiņi franču „tapsētāji” jeb dekoratori, kas rūpējās par galma dzīves ārējo ietvaru. No tā laika saglabājusies viena lāde ar Kurzemes hercogu ģerboni, kuras forma vēl atgādina itāļu renesanses „sarkofāga lādes”.
Ap 1700. gadu tapuši izcili Rīgas sudrabkaļu darbi. Meistars Johans Georgs Ebens, darinot sudraba priekšmetus Rīgas Melngalvju biedrībai, ir sasniedzis augstāko Eiropas līmeni. Otrs lielākais sudrabkaļu centrs bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta Jelgava. Ļoti labi sudraba un alvas meistari strādāja arī citviet Kurzemē un Vidzemē.
- „Dālderu kanna”. Kurzeme, Jelgava, Josts Hermans Glandorfs. 1742
Vēlais baroks 17. gadsimta beigās Versaļas smagnējā baroka vietā nāca vieglāka, graciozāka interjera izpratne. Marmoru un zeltīto bronzu nomainīja koka sienu paneļi ar zeltītiem kokgriezumiem. Reprezentatīvu piļu vietā cēla nelielas savrupmājas ar intīmu noskaņu.
- Gravīra – akanta lapu vijuma ornaments. J. Verhelsts. 18. gs.
Ornamentikā jauno pavērsienu iemiesoja Žana Berēna gravēto paraugu lapās popularizētais groteskas ornaments – viegls un elegants. Ž. Lepotra iecienītās biezās akanta lapu vītnes pārtapa trauslos vijumos ar simetrisku lentveida pinumu pamatā, ko līdzīgi kā renesanses laikā papildināja nelielas akanta lapiņas, figūriņas un vāzes. 18. gadsimta 30. gados lentes ornamentam pievienojās asimetrisku gliemežvāku motīvi, kas pārtapa rokoko ornamentikā. Mēbelēs parādījās liektas līnijas – kumodēs un konsoļgaldos, un sēdmēbelēs, kam kājas sākumā veidoja kā volūtas, bet pēc tam lietoja krēsla balsta tipu, kas ar vieglu S veida liekumu novietots pret sēdekļa diagonāli. Vācu zemēs lentes ornaments 18. gadsimta sākumā parādījās arhitektūras teorētiķa Paula Dekera gravīrās. Johans Jakobs Šīblers darināja metus mēbelēm, ar izliektām formām laužot korpusa smagnējību un ieviešot volūtas, gliemežvākus un lentes ornamentu. 18. gadsimta 2. ceturksnī kokgriezuma dekoru mēbelēs pakāpeniski nomainīja intarsija. Atbilstoši modernajam lentes ornamentam intarsijas tehnikā darināja simetriskus lentveida vijumus, kā centrējošu motīvu lietojot rozeti vai zvaigzni. Šādi dekori kļuva populāri arī Latvijā un mēbeļu mākslā saglabājās līdz pat 18. gadsimta beigām. Gan dzelzs kaluma logu rāmju stūrīši, gan ceļojuma lāžu apkalumi saglabā lentes ornamentu visu šo gadsimtu. 18. gadsimta sākumā arī Latvijā notika pakāpeniska pāreja no virpotā krēsla tipa uz sēdekli ar izliektām kājām un siluetā izgrieztu dēļa formas atzveltni (t. s. “karalienes Annas tips”).
Līdz ar Kurzemes hercoga Ernsta Johana būvēm Rundālē un Jelgavā Latvijā ienāca augsta līmeņa eiropeiskā baroka māksla. No Rundāles pils pirmā celtniecības perioda saglabājies kāpņu telpu un pirmā stāva galeriju stuka dekors ar vēlā baroka stila pazīmēm, kā arī Pēterburgas un Gdaņskas (Dancigas) podnieku zili apgleznotās podiņu krāsnis, kas tapušas no 1737. gada līdz 1740. gadam. Vidzemē lentes ornamenta periodu pārstāv Liepupes un Beļavas muižas interjeru apdare – griestu un kamīnu stuka veidojumi (18. gs. vidus).
26.07.2017