Bīdermeiera stils veidojies 19. gs. pirmajā pusē – laika posmā starp Napoleona I kariem un 1848. gada revolūcijām Eiropā. Plašāko un tipiskāko izpausmi tas ieguva Vācijas zemēs un Austrijā. Stila nosaukums radies no vācu dzejnieka J. V. fon Šefela 1848. gadā publicēto dzejoļu komiskajiem personāžiem Bīdermana un Bummelmeiera, kuri atspoguļoja sīkpilsoniskās sabiedrības intereses un noskaņojumu. Bīdermeiera vidē par galveno uzskatīja ģimeni, mājīgumu, ģimeniskas vērtības, idilles meklējumus.
Bīdermeiers galvenokārt iespaidoja tēlotājas un dekoratīvās mākslas tendences, bet daļēji izpaudās arī ēku celtniecībā – arhitekti atteicās no klasiskajiem ordera elementiem, dodot priekšroku vienkāršām, ģeometriskām formām un par galveno uzskatot loģisku funkciju, nevis ārišķīgu reprezentāciju.
Atšķirībā no iepriekšējiem vēsturiskajiem stiliem, ornamentam bīdermeierā ir maza nozīme. Daļēji tas atvasināts no ampīra ornamentikas, atmetot draudīgās militārās un mitoloģiskās emblēmas un saglabājot miera un darba tikumu elementus – putnus, puķes, tauriņus, bišu stropus, pilnības ragus… Īpaši puķes pieder pie bīdermeiera kultūras zīmēm. Tās kultivēja ne tikai mākslā, bet arī dārzā un mājā; augu un ziedu kompozīcijas bija viena no tā laika dzīvokļa obligātajām sastāvdaļām. Izkonkurējot 18. gs. populārās rozes, par modes puķēm kļuva dālijas un ģerānijas.
Ar restaurācijas (1815-1830) vai Šarla X (1824-1830) stila apzīmējumu bīdermeiera tendences atrodamas Francijā, pat t. s. Luija Filipa (1830-1848) stila sākuma posmā. Arī Krievijā, kur oficiālā ampīra diktāts saglabājās visilgāk, izplatījās līdzīgas pilsoniskās kultūras tendences – pat aristokrātu pilīs bija gan grezni parādes saloni, gan praktiskāk iekārtotas dzīvojamās telpas. Krievijas mēbeļu specifika šajā periodā saistījās ar bērza, īpaši Karēlijas bērza, izmantošanu.
Porcelāna ražošanā samazinājās vāžu īpatsvars. Tās izgatavoja mazākas, ar vienkāršāku dekoru, turklāt lietoja tiešajam uzdevumam – kā ziedu traukus. Sadzīves porcelāns, pusdienu, kafijas un tējas servīzes vairs nebija tikai luksusa priekšmets – notika pāreja uz masveidīgu ražošanu un dekora samazināšanu. Šo tendenci iemiesoja Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas Krievijā. Viena no tām 1841. gadā tika nodibināta Rīgā. Arī stikla izstrādājumi bija daudz pieejamāki.
Latvijā sadzīves un iekštelpu kultūru bīdermeiera laikmetā vienlīdz iespaidoja gan Vācija, gan Krievija. Muižu arhitektūrā bīdermeiera tendences rāda kungu mājas veidols. Cēlēji atteicās no klasicisma un ampīra arhitektūras ārējiem efektiem, vispirms no kolonnām. No līdzīgām 18. gs. celtnēm šā perioda ēkas atšķiras ar lielāku korpusa platumu, zemākām jumta proporcijām, spēcīgāku geizona izvirzījumu dzegā. Tām raksturīgas vienkāršas, gludas fasādes, pusšļauptais jumts, trīsasu mezonīna stāvs, plaši ieejas lieveņi, kāpnes, terases. Kurzemē šo stilu pārstāv Lestenes, Aizupes, Struteles, Rudes, Gaiķu un Oksles muižas, bet Vidzemē – Gatartas, Aumeistaru, Vecates un Dūres muižas kungu mājas. Interjerā galvenā loma bija sienu krāsojumam ar atturīgu ornamentālu frīzi sienas augšdaļā, nereti lietoja papīra tapetes. 19. gs. pirmās puses krāsnīm raksturīgi atsevišķi arhitektūras elementi no balti glazētiem lielformāta podiņiem – kolonnas, frontoni, frīzes.
Mēbeļu meistari Latvijā galvenokārt ietekmējās no krievu paraugiem un lietoja gan sarkankoku, gan bērzu. Galdnieki laukos darināja mēbeles no lētākām koku šķirnēm, ar krāsainu beicējumu piešķirot tām cēlkoka izskatu. Tipiska bīdermeiera mēbeļu grupa sastāvēja no dīvāna un galda, ap kuru simetriski salikti krēsli; kompozīciju mēdza papildināt postamenti abās dīvāna pusēs. Virs dīvāna piekāra gleznas vai gravīras, akvareļus, siluetgriezumus. Iecienīti bija krāsainu diegu un pērlīšu izšuvumi ne tikai uz spilveniem, bet arī uz kamīna ekrāniem, kastītēm, futrāļiem. Ar izšuvumiem rotāja maciņus, somiņas, jostas, pat pīpju kātus.
Daļu eksponēto gleznu un mākslas priekšmetu Rundāles pils muzejs ieguvis no profesora Romja Bēma (1927-1993) kolekcijas.
12.07.2017