16. gadsimta 2. ceturksnī sākās itāļu renesanses vēlīnā stadija, kas daļēji saistās ar renesanses ideālu un mākslas harmonijas noliegumu. Tā laika glezniecību un tēlniecību raksturo formas izsmalcinātība, tieksme pārsteigt ar cilvēka ķermeņa deformāciju, kompozīcijas dinamismu un krāsu spilgtumu. Arhitektūrā manierisms izpaudās kā ordera sistēmas ignorēšana un dekora pārsvars pār konstruktīvo loģiku (Džulio Romano un Federico Cukaro celtnes). Manierisma ornamenti akcentē dīvaino un šausminošo, bija iecienīti sirreālistiski efekti un detaļu sablīvējumi.
Lietišķajā mākslā dominē greznība, formu un materiālu daudzveidība, detaļu pārbagātība. Īpaši izceļas kabineti – greznuma mēbeles, parasti darinātas no melnkoka ar ziloņkaula inkrustācijām, dārgmetāla un pusdārgakmeņu mozaīkām, sudrabkaluma aplikācijām.
Manierisma laikā bija iecienīti lieli telpu dekori – vāzes un grezni sienas šķīvji ar groteskas ornamentu (Urbino manufaktūra Itālijā).
Francijā renesanses māksla tīrā veidā pastāvēja neilgu laiku. Jau 16. gadsimta 2. ceturksnī sākās meklējumi manierisma stilā. 16. gadsimta 30. gados, piedaloties Fontenblo pils tapšanā, itāļu mākslinieku grupa (Rosso Fiorentino, Frančesko Primatičo u. c.) Francijā radīja izcilu manierisma dekoratīvo mākslu, kurā ietilpa arī šī stila ornamentālā struktūra – rolverka ornaments. Asprātīgas variācijas par rolverka tēmu redzamas grafiķa Renē Buavēna un arhitekta Žaka Andrē Diserso darbos.
Franču manierisma iecienītākā mēbele bija dresuārs – bufetes tipa skapis. Parīzē dresuārus rotāja ar tievām kolonniņām un intarsētiem ornamentiem, bet Burgundijā tie ieguva pārbagātu kokgriezuma dekoru ar manierisma maskām, fantastiskām dzīvnieku figūrām un rolverka ornamentu.
Savdabīgākie franču renesanses un manierisma keramikas izstrādājumi tapuši emaljas tehnikā. Limožas meistari darināja dekoratīvos šķīvjus, kannas, krūzes un plaketes, zeltītu un polihromu dekoru pretstatot melnam fonam. Manierisma tieksmi uz dīvaino un šausminošo ilustrē keramikas meistara Bernāra Palisī akmens masas izstrādājumi ar reljefiem naturālistiskiem zivju un rāpuļu attēliem.
Vācu zemēs manierisms spilgti izpaudās 16. gadsimta 2. pusē. Vācu mākslinieki pārņēma nīderlandiešu grafiķu Kornelisa Bosa, Kornelisa Florisa un arhitekta Hansa Vredemana de Vrīsa rolverka ornamenta paraugus. 16. gadsimta beigās vācu mākslinieks Vendels Dīterlins tos izvērsa galēji fantastiskās, pat baisās kompozīcijās. Dīterlina idejas īstenotas dažās celtnēs, piemēram, Bikeburgas pilī.
17. gadsimta sākumā attīstījās manierisma ornamenta nākamā stadija – t. s. auss skrimstalas ornaments. Tajā lietots no auss formas atvasināts motīvs, ko vācieši sauc par ‘Knorpelwerk’ un ‘Ohrmuschelwerk’, bet holandieši – par ‘kwabornament’. To radīja holandiešu sudrabkalis un grafiķis Ādams van Vianens, bet līdz galējībai noveda Johanness Lutma. Holandē auss skrimstalas ornaments sadzīvoja ar agrīno baroku, bet 17. gadsimta 3. ceturksnī saplūda ar volūtām un akanta lapas motīvu, izveidojot tīru baroka ornamentiku.
Dienvidvācijā, sākoties manierisma stadijai, mēbeles un interjerus (sienu un griestu paneļus) rotāja ar sarežģītām intarsiju kompozīcijām, kur arhitektūras elementi savijās ar rolverka ornamentu. Iecienītākā manierisma mēbele – kabinets – Augsburgā un Nirnbergā kļuva par pieprasītu eksportpreci. Kabinetu pamatmateriāls bija melnkoks, galvenais rotājuma veids – smalka arabesku inkrustācija ar ziloņkaulu. Īpatnēji manierisma plastikas paraugi tapa Šlēzvigā-Holšteinā, kur skapju un bufetes skapju centrālais rotājums bija kokgriezuma ciļņi ar reliģiskām vai mitoloģiskām tēmām.
Renesanses un manierisma dekors nereti rotā vācu zemēs ļoti izplatītu produkciju – no akmens masas darinātus vīna un alus traukus ar reljefu dekoru, ko klāj brūna vai zila glazūra. Tie tapuši galvenokārt Rērenā, Frehenā, Vestervaldē. Šā perioda vācu stikla izstrādājumus rotā emaljas virsglazūras gleznojums, taču tika imitēti arī trauslie itāļu stikla ražojumi ar stikla pavediena dekoru un krāsainām detaļām.
Latvijā izsmalcinātajai un greznajai manierisma mākslai trūka priekšnoteikumu un plašāka pasūtītāju loka. Tā varēja izpausties tikai Kurzemes hercoga galmā (hercoga galma galdnieks Tobiass Heincs) un Kurzemes baznīcu kokgriezuma iekārtās. Zlēku, Ēdoles un Jaunpils baznīcu iekārta izceļas ar virtuozu auss skrimstalas ornamentu. Rīgā H. Vredemana de Vrīza grafikas iespaids redzams Sv. Jāņa baznīcas altārtelpā un Melngalvju namā, bet Jelgavā – Sv. Trīsvienības un Sv. Annas baznīcā. Renesanses un manierisma periodā Latvijā izcilību sasniedza sudrabkaļi. Neatpalika arī alvas un bronzas meistari, par ko liecina Rīgas Sv. Pētera baznīcas grīdas svečturis, ko 1596. gadā darinājis Rīgas bronzas lējējs Hanss Meijers. Spilgts manierisma glezniecības paraugs ir Rundāles pilī eksponētais Kurzemes hercoga Vilhelma portrets. Vācu vēlīnā manierisma īpatnības apvienojumā ar holandiešu glezniecības ietekmi saskatāmas Dītriha fon Ceica darinātajā epitāfijā, kas atradusies Bauskas Sv. Gara baznīcā.
05.03.2019