Izgatavots 1783. gadā Krievijā pēc Čārlza Kamerona meta
Koks (dižskābardis), eļļas krāsa, zīda audums.
Galdnieka darbs, griezts, krāsots, polsterēts
Skaistais klasicisma stila krēsls Rundāles pils muzeja īpašumā nonāca 1981. gada 5. maijā, nopirkts Rīgā no R. Ostapkoviča. Tas izgatavots 1783. gadā pēc arhitekta Čārlza Kamerona (Charles Cameron/Чарлз Камерон, 1745–1812) meta un sākotnēji atradies Pēterburgā, Carskoje Selo Katrīnas pils Zaļajā ēdamzālē. To apliecina uz sēdekļa rāmja atstātie uzraksti un uzlīme – ЦАРСКОСЕЛЪСКАГО ДВАРЦОВАГО ПРАВЛЕНIЯ (Carskoje Selo pils pārvalde).
18. gadsimta 70. gados pēc imperatores Katrīnas II (Екатерина II, 1729–1796) pavēles Carskoje Selo tika veikta pārbūve. 1773. gadā arhitekta Vasilija Ņejelova (Василий Неелов, 1722–1782) vadībā tika uzcelta Katrīnas pils ar dzīvojamo telpu kompleksu, kurā ietilpst arī Zaļā ēdamzāle. Katrīna II pilī vēlējās redzēt jaunu, laikmetam atbilstošu interjeru, kas atspoguļotu antīkās Romas un Grieķijas arhitektūras iezīmes. Tā nav nejaušība, ka pils dekoratīvo apdari un interjera dizainu projektēja tieši Čārlzs Kamerons.
18. gadsimta vidus bija laiks, kad Itālijā, galvenokārt Romā, Pompejos un to apkārtnē, notika intensīvi arheoloģiskie izrakumi, tika atsegtas senās pilsētas. Antīkā kultūra pārsteidza ar savu arhitektūru: kolonas, kapiteļi, fresku gleznojumi, groteskas, vāzes un urnas. Atklājumiem uzmanību pievērsa zinātnieki, arhitekti, mākslinieki un citu nozaru pārstāvji visās Eiropas valstīs. Interese bija tik liela, ka par antīko kultūru un tās arhitektūru tika izdotas grāmatas ar detalizētiem aprakstiem, mērījumiem un rasējumiem. Izveidojās jauns uz grieķu un romiešu paraugiem balstīts arhitektūras un mākslas stils – klasicisms, kam pievērsās arī Čārlzs Kamerons. 1768. gadā viņš devās uz Itāliju, lai vadītu arheoloģiskos izrakumus, veiktu precīzus mērījumus un rasējumos iemūžinātu antīkās kultūras arhitektūru, padziļināti pievēršot uzmanību seno romiešu termām (pirtīm).
Atgriezies dzimtenē, Čārlzs Kamerons 1772. gadā izdeva grāmatu “Romiešu termas” (“The Baths of the Romans”). Grāmata dziļi iespaidoja Krievijas imperatori Katrīnu II, kura ar aizrautību un interesi sekoja līdzi kultūras norisēm visā Eiropā. Tāpēc 1779. gadā Čārlzs Kamerons kā antīkās mākslas un arhitektūras eksperts tika uzaicināts strādāt Krievijā, Pēterburgā. Imperatore apbrīnoja arhitekta zināšanas un māksliniecisko gaumi, uzticot viņam veidot interjeru Carskoje Selo jaunajām telpām. Čārlzs Kamerons lielu uzmanību pievērsa interjera arhitektūras risinājumiem un sienu dekoratīvajai apdarei. Interjeros izmantoja dažādas tehnikas un materiālus. Vienlaikus viņš projektēja jaunu pili, parku un paviljonus Pavlovskā, zīmēja skices Carskoje Selo parka apbūvei un pats arī uzraudzīja visu savu projektu celtniecību.
Krievijā Čārlzs Kamerons pavadīja visu atlikušo mūžu un saņēma goda nosaukumu – Viņas Augstības arhitekts (архитектор Ее Величества). Tāpēc viņa rasējumi bieži parakstīti ar saīsinājumu: Cameron AMI (Architect Majestique Imperial).
Mēbeļu garnitūra Katrīnas pils Zaļajai ēdamzālei pēc Čārlza Kamerona projekta pasūtīta un izgatavota I. Šarlemana (И. Шарлемань) mēbeļu darbnīcā Pēterburgā. Mēbeļu garnitūru veidoja balti krēsli ar gaiši zaļā krāsā akcentētiem kokgriezumiem, polsterētu atzveltni un sēdekli, kas apvilkts ar tumši zaļu zīda audumu. Kopumā izgatavoja 25 krēslus, no kuriem divi bija paredzēti mājas saimniekiem – tie no pārējiem atšķīrās ar savu izmēru. Krēsli ir klasicisma stilā un sasaucas ar pārējo Zaļās ēdamzāles interjeru, tie ir neuzkrītoši un vienlaikus eleganti.
Neliela daļa no mēbeļu garnitūras Carskoje Selo Katrīnas pilī ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tomēr 2007. gada fotogrāfijā redzams, ka to dekoratīvā apdare neatbilst Čārlza Kamerona iecerei.
Katrīnas pils Zaļā ēdamzāle divas reizes ir cietusi ugunsgrēkā. Abas reizes telpas tika atjaunotas atbilstoši Čārlza Kamerona projektam. Tas gan neattiecās uz mēbelēm. Pēc ugunsgrēka 1820. gadā mēbeles tika pārkrāsotas baltas, polsterētās daļas apvilktas ar gaiši zaļu zīdu, kas franču valodā nes Neapoles vārdu – Gros de Naples. Šāda veida zīdu pirmo reizi izgatavoja 16.–17. gadsimtā Neapolē, Itālijā, no tā arī cēlies nosaukums. Zīda audums ir blīvs, elastīgs, vienmērīgi krāsots. Neapoles zīds Krievijā popularitāti ieguva 19. gadsimta sākumā un to plaši izmantoja apģērbu, cepuru, apavu izgatavošanā, kā arī mēbelēm un telpu interjeram. 1918. gadā izdotajā Katrīnas pils muzeja katalogā rakstīts, ka mēbeles pēc ugunsgrēka 1863. gadā pārkrāsotas balti rozā ar zaļu, uzlikts arī jauns polsterējums.
Visvairāk arhitekta Čārlza Kamerona projektētās telpas cieta Ļeņingradas blokādes laikā 1941.–1944. gadā. Tās tika pilnībā izdemolētas un izlaupītas, iznesa ne tikai gleznas un citus mākslas priekšmetus, bet arī mēbeles. Visticamāk, šajā laikā tika iznests arī krēsls, kas 1981. gadā nonāca Rundāles pils muzeja īpašumā.
Sākotnējā saglabātības stāvoklī krēsls Rundāles pils muzeja krājumā nostāvēja līdz 2006. gadam, kad tika sākta izpēte un atsegti pirmie krāsojuma kontrollaukumi. Zem četru krāsu uzslāņojumiem atklājās oriģinālais krāsojuma slānis – balts ar gaiši zaļā krāsā akcentētiem kokgriezumiem –, kā arī daudzkārtējie pārkrāsojumi, kas veikti, atjaunojot interjeru pēc ugunsgrēkiem 1820. un 1863. gadā.
Krēsla restaurācija veikta 2016. gadā. Restaurācijas process bija darbietilpīgs: kokgriezumu bojājumu un zuduma vietās veikti jaunas koksnes ielaidumi, atzveltnei un sēdeklim nomainīts polsterējums, uzlikts jauns zīda audums, mehāniski noņemti jaunāko laiku krāsu uzslāņojumi, krāsu zuduma vietās uzlikta grunts un veikta tonēšana.
Šobrīd krēsls ir apskatāms dekoratīvās mākslas ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”.
Autore: Baiba Leitlante,
RPM Zinātniskās restaurācijas nodaļas restauratore
19.02.2019