2020. gada 12. decembrī Rundāles pils muzeju skāra sēru ziņa par ilggadējā darbinieka, viena no muzeja dibinātājiem, Leopolda Mārča Kļaviņa nāvi. 2021. gada 3. martā viņam aizsaulē sekojusi sieva Maija Banķiere, viena no muzeja pirmajām restauratorēm.
Maija Banķiere ar Rundāles pils muzeju bija saistīta jau tad, kad patstāvīga muzeja vēl nebija, kad pils bija Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. Tajā laikā viņa strādāja Kultūras ministrijā, vadot Latvijas mākslas pieminekļu saraksta izveidi, un šajā darbā iesaistījās arī Rundāles pils darbinieki. Sadarbība Maiju satuvināja ar muzeja zinātnisko līdzstrādnieku Leopoldu Mārci Kļaviņu. Viņi apprecējās, un Maijai ar vīru nācās audzināt divus dēlus vienā no pils pirmā stāva telpām, kuras augstie griesti ziemās nekad neļāva to pienācīgi sakurināt, kur nebija ne ūdensvada, ne kanalizācijas. Toties pēc tam tapa ģimenes māja, kurai bija jākompensē grūtie gadi pilī. Mājas nosaukumā “Kļavbankas” apvienoti vīra un sievas uzvārdi, tās dzeltenās sienas un lielie daudzrūšu logi itin kā atbalso Rundāles pili, kur viss bija sācies.
1972. gadā Maija kļuva par tikko nodibinātā Rundāles pils muzeja restauratori un darbojās ar keramiku, galvenokārt ar porcelāna izstrādājumiem, kurus muzejs centās sagādāt topošajiem pils interjeriem. Porcelāna vāzes, svečturi, figūriņas un trauki nereti nonāca muzejā ar lieliem defektiem, kā vairākums vēsturisko priekšmetu, kas apgrozījās Padomju Savienības šaurajā mākslas tirgū, atspoguļojot to dramatismu, kas bija skāris kultūras mantojumu pēc 1917. gada revolūcijas. Varēja tikai brīnīties, cik perfekti kļuva bojātie eksponāti Maijas rokās, kā to joprojām var apskatīt pils telpās.
Tomēr jau drīz liktenis Maijai nolika priekšā bezgala grūtu, bet arī bezgala svarīgu uzdevumu, ar ko neviens cits nebūtu ticis galā tādā līmenī. Par Maijas mūža darbu kļuva pils lustru atjaunošanas epopeja. Tā aizsākās tālajā 1973. gadā un ilga līdz pat 2018. gadam, kad tika piekārta pēdējā lustra. To nevar izteikt tikai ar sauso vārdu ‘restaurācija’. Tur ietilpa viss – meklēšana, atrašana, detaļu sakopšana, to sākotnējā novietojuma un funkciju analīze, arī projektēšana, detaļu atliešana un slīpēšana, montēšana. Daļa no muzeja lustrām ir kopijas, kurām paraugi atrasti Kuskovo pilī Krievijā, otra daļa – restaurētas stikla lustras no Latvijas baznīcām, kas visbiežāk muzejā nonāca kā detaļu kaudze no baznīcu bēniņiem.
Gan vienas, gan otras grupas tapšanai pamatā bija analīze, izvērtēšana un izpratne par katras daudzkārt pārveidoto apgaismes ķermeņu detaļas īsto funkciju un pareizo novietojumu. Tad vajadzēja izstrādāt projektus – tie tika zīmēti uz vatmaņpapīra ar asu jo asu zīmuli, tā ka līnijas līdzinājās tušas spalvas vilkumam. Katrs mazākais lustras elements tā attiecīgajā projekcijā un pagriezienā bija attēlots ar neticamu precizitāti. Tad nāca projektu realizācija, kas ievilkās uz gadu desmitiem. Maijas uzraudzībā tapa tērauda presformas, koka un ģipša lejamās formas, viņa brauca uz Baltkrieviju, strādāja ar stikla meistariem, pavadīja naktis blakus ražošanas procesam. Maijas perfekcionisms sasniedza tādu pakāpi, kas reizēm šķita biedējoša. Viņa varēja paziņot par nekam nederīgu kādu detaļu, kas visiem citiem šķita itin pieņemama, jo bija ieraudzījusi defektu, kas viņai bija būtisks. Muzeja skapjos krājās tūkstošiem ozollapu formas piekariņu, mazu piramīdiņu, bumbiņu un flakonu, daļa tikai atlieti, daļēji apslīpēti, citi jau pulēti un gatavi, – bagātības, kuras pārzināja Maija viena un kuru apvienošanu lustrā varēja vadīt tikai viņa pati.
Maijas ārkārtējā garīgā stingrība un izturība, ko nebūt nebalstīja tikpat liela fiziskā veselība, viņai ļāva visu mūžu saglabāt izcilu stāju un eleganci. Viņa nekad ne par ko nesūdzējās, un tikai nedaudzi zināja, ka aiz smaida varēja slēpties asas galvassāpes un aiz stingrās stājas – zema asinsspiediena izsaukts nespēks. Jo Maija vienmēr bija laipna un smaidīga, viņa uzskatīja, ka apkārtējos nevajag apkraut ar savām sajūtām un saviem sarežģījumiem. Viņas viedoklis allaž bija konsekvents, dažkārt kategorisks, bet viņa to nevienam neuzspieda.
Maija augsti vērtēja atbildību pret studiju biedriem un darbabiedriem, pret visiem, ar kuriem bija iznācis satikties dzīves laikā. Viņa jebkurā brīdī bija gatava uzņemt viesus, pat tad, ja veselības stāvokļa dēļ tas nācās ļoti grūti, viņa neaizmirsa jubilejas, nepagura rakstīt apsveikumus un prata saglabāt attiecības. Līdz pat dzīves beigām viņa nebija aizmirsusi arī tālos Baltkrievijas stikla meistarus, ar kuriem regulāri sarakstījās.
Muzeja darbības sākumā Maijai nācās būt arī par sabiedrisko attiecību speciālisti, ņemot vērā viņas iepriekšējos kontaktus ar Kultūras ministriju. Bija reizes, kad kādas komisijas pēkšņa ierašanās radīja nepieciešamību pēc cienasta. Pat radās jēdziens “Kaupuža maizītes”* – kādu reizi, kad 70. gadu vidū negaidīti vajadzēja ierasties kultūras ministram un nebija, ko piedāvāt pie kafijas un konjaka, Maija pagatavoja maizītes no vienīgā, kas atradās skapī, – ar tomātu šķēlītēm un ķilavām. Tās kļuva par klasiku.
Maija Banķiere izcēlās ar fenomenālu atmiņu. Viņas galvā kā video bija ierakstīts viss, kas reiz noticis, ieskaitot personāžu runātos tekstus un izdarības. Tas šķita gluži kā kāds spiritisks seanss. Pāris nedēļu pirms nāves viņa bija pilī, un hercoga guļamistabā raisījās saruna par lustrām. Maija atstāstīja notikumus, kas risinājušies pirms pusgadsimta, citējot tiešās runas un raksturojot darbojošās personas ar tādu precizitāti, noskaņas spilgtumu un klātbūtnes efektu, ka šķita – tas viss notiek patlaban un viņas acu priekšā…
Maija ir atjaunojusi daudzas sasistas porcelāna vāzes. Reizēm, redzot viņas priekšā Ķīnas porcelāna lausku kaudzīti, šķita – tā lemta iznīcībai, to vairs nevar glābt. Bet nē – pēc laika šķembas saauga apjomā, tad smalkās retušas visu saaudzēja kopā, un mūsu priekšā atkal stāvēja vāze.
Tagad, kad Maija aizgājusi, šķiet, ka saplīsusi vēl viena īpaši reta, skaista, brīnumdārga porcelāna vāze. Tikai šoreiz to neviens vairs nesaliks kopā… Taču muzejā par Maiju Banķieri atgādinās ne vien porcelāna vāzes vai daudzo lustru mirdzums. Šī personība paliek neizdzēšamā atmiņā kā īpašs fenomens, pierādījums tam, ko cilvēks var paveikt, ja talantu apvieno ar ārkārtēju apzinīgumu, milzīgām darba spējām un varonīgu apņēmību pārkāpt pāri sava ķermeņa diktētam vājumam.
* Vladimirs Kaupužs (1925—2020) — latviešu padomju kultūras un valsts darbinieks, Latvijas PSR kultūras ministrs (1962—1986).
Imants Lancmanis
Maija Banķiere
1965. gadā absolvējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu;
no 1968. līdz 1972. gadam strādājusi LPSR Kultūras ministrijas Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskajā padomē;
1972. gadā sākusi darbu Rundāles pils muzejā, kur veica keramikas un stikla priekšmetu restaurāciju; līdz pat 2019. gadam Rundāles pils muzejā nodarbojās galvenokārt ar stikla lustru restaurāciju;
1973. gadā stažējusies toreizējā Vissavienības zinātniskās restaurācijas centrā keramikas un stikla restaurācijas jomā Maskavā, bet 1989. gadā – antīkās keramikas un stikla restaurācijā Krasnodaras novada Tamaņā.
Kopš 1989. gada Maija Banķiere darbojusies Latvijas Restauratoru biedrībā. Ar restaurētiem darbiem un referātiem piedalījusies Latvijas Restauratoru biedrības organizētajās republikāniskajās un Baltijas valstu restaurācijas izstādēs. Ilgus gadus bijusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Restaurācijas kvalifikācijas novērtēšanas ekspertu padomes locekle. Viņas restaurētie priekšmeti apskatāmi Rundāles pils muzeja ekspozīcijās un izstādēs.