Rundāles pils muzeja fajansa kolekcijas izcilākie priekšmeti ir divas rokoko stila putti figūras: “Zeme” un “Ūdens”. Tās izgatavotas vienīgajā 18. gadsimta Baltijas fajansa manufaktūrā, kuru Rēvelē (Tallinā), Igaunijā, nodibināja Karls Kristians Fiks (Fick, 1730–1791). Viņš bija Štrālzundes muitnieka Daniela Heinriha Fika dēls, Ķīlē studējis farmāciju. Pēc mācībām viņš devās uz Stokholmu, kur strādāja par aptiekāra palīgu. 1765. gadā Fiks ieradās Rēvelē un galvenokārt strādāja par palīgu “Mazajā” aptiekā, bet reizēm “Lielajā” jeb “Rāts” aptiekā, kas dibināta 1422. gadā un darbojas arī mūsdienās. Viņš nopirka nekustamo īpašumu, apprecējās un 1768. gadā kļuva par Rēveles pilsoni (birģeri). Karls Kristians Fiks bija 14. gadsimtā dibinātās Lielās ģildes vecākais. Pēc sievastēva nāves 1775. gadā viņš pārņēma “Mazo” aptieku. Viņš bija viens no lielākajiem pilsētas nodokļu maksātājiem.
Ir dažādi minējumi par manufaktūras dibināšanas laiku. Sākotnēji tika pieņemts pēcnācēju norādītais laika posms no 1780. gada līdz 1792. gadam. Mūsdienās izpētīts, ka manufaktūra darbojās no 1772. gada līdz 1782. gadam. Viens no manufaktūras darbiniekiem bijis Georgs Frīdrihs Copts (Zopt), kas strādājis Štrālzundē 1757. gadā un Ekenfordā 1766.–1767. gadā. 1774. gadā laikrakstā Revalische Wöchentliche Nachrichten viņš piedāvāja interesentiem Rēveles manufaktūrā apgūt zināšanas par fajansu. Copts nomira Rēvelē 1781. gadā. Manufaktūras meistari bija ceļojoši mākslinieki un amatnieki no Štrālzundes, Ķīles Vācijā un Mariebergas Zviedrijā. Ap 1774. gadu Rēvelē sāka strādāt Nikolauss Pēters Bārss (Bahrs) no Ķīles, viņš agrāk, iespējams, bija darbojies Štrālzundē. No Štrālzundes Rēvelē ieradās gleznotājs Pauls, kuru identificē kā “Blaumaler” Herman Gottfried Paul. Otrs gleznotājs parakstījies kā Otto.
1792. gadā Sv. Nikolaja baznīcas mācītājs baznīcas grāmatā ierakstījis, ka Fiks bijis saprātīgs, gudrs cilvēks, īpaši savā jomā, aktīvs un liels kārtības mīļotājs. 18. gadsimtā farmācija bija cieši saistīta ar ķīmiju un botāniku, jo aptiekās gatavoja visu veidu zāles. Aptiekās bija krāsnis, kurās karsēja un sildīja dažādas sastāvdaļas zāļu pagatavošanai. Aptieku vitrīnās bija salikti porcelāna un fajansa trauki dārgu zāļu uzglabāšanai.
Tā aprīkotas bija arī Rēveles aptiekas. Fika dzimtajā Štrālzundē, studiju vietā Ķīlē un pirmajā darbavietā Stokholmā darbojās fajansa manufaktūras, bet tādas nebija Baltijā. Iespējams, tas viņu iedvesmoja dibināt savu fajansa manufaktūru. Fiks to uzcēla purvainā vietā Rēveles nomales ziemeļrietumos, bet pēc manufaktūras slēgšanas zemi pārdeva. 20. gadsimta sākumā ēka nebija saglabājusies. Fika fajansa manufaktūra bija privātuzņēmums bez cita piesaistīta kapitāla. Cerībā iegūt Krievijas valdības pasūtījumus viņš divas reizes fajansa traukus nosūtīja ķeizarienei Katrīnai II, taču tie galamērķi nesasniedza. Fiks uzskatīja, ka tā bijusi galminieku ļaunprātība un nevēlēšanās, lai imperatoriskajai porcelāna manufaktūrai būtu konkurenti, bet varbūt vainīga bija ceļu sliktā kvalitāte, jo trauki Pēterburgā nonākuši “sliktā stāvoklī”. Cerības pārdot fajansa izstrādājumus Krievijā nepiepildījās. Iespējams, nozīme bija arī tam, ka 1710. gadā Rēveli iekaroja Krievijas karaspēks un tā bija Igaunijas guberņas centrs. Tāpat neveicās fajansa priekšmetu pārdošana privātpersonām. Fiks sāka būvēt kuģus, bet arī tas neizdevās, jo kuģi vētras laikā nogrima.
Manufaktūra fajansa priekšmetu ražošanā izmantoja vietējo zilgano mālu, kuru sajauca ar ievesto balto mālu un glazēja ar biezu, baltu alvas oksīda glazūru. Vietējais māls tomēr nebija īsti piemērots fajansa gatavošanai. Apdedzinot glazūra bieži saplīsa, un tajā veidojās caurumi. Glazūras kvalitāte bija atšķirīga – saglabājušies priekšmeti gan ar gludu, baltu glazūru, gan ar pelēku un melni punktotu. Fiks bija iecerējis ražot porcelānu, bet no ieceres atteicās vietējo izejmateriālu trūkuma dēļ.
Manufaktūra ražoja dažādus trauku veidus rokoko stilā – servīzes, šķīvjus, bļodas, terīnes, mērces traukus, garšvielu un saldumu traukus, augļu traukus, smaržu vāzes, vāzes, krūzes, kannas – un dekoratīvas figūriņas (kaķus, mopšus, govis, ziloņus, putti, zemniekus). Šķīvju un bļodu apmales trijās vai četrās vietās rotāja ar savdabīgu reljefu, vertikāli rievotu rokoko stila ornamentu – tā saukto ribu ornamentu. To apgleznoja zaļā un dzeltenā krāsā – tā, lai malas būtu izteikti dzeltenzaļā, gaiši zaļā vai tumši zilizaļā krāsā, bet vidus būtu dzeltens. Ārējā malā starp ornamentiem uzvilka tumši brūnu svītru, bet apmales joslu starp ornamentiem apgleznoja ar ziediem tā sauktajā vācu manierē – Manierblumen. Šāds apgleznojuma veids radās Meisenes porcelāna manufaktūrā ap 1750. gadu, un tajā uzmanību pievērsa gleznieciskām kvalitātēm, nevis botāniski precīzam attēlojumam. Svarīgas bija ziedu krāsas, formas un dekoratīvās īpašības. Šķīvju spoguli rotāja ar vienu lielu tā saukto “franču” ziedu. Gleznojumos attēloja rozes, tulpes, atraitnītes, neaizmirstulītes, rudzupuķes, krizantēmas, neļķes un citas puķes. Terīnēm vāku dekorēja ar reljefiem augļiem un lapām.
Fika manufaktūras rašanos un izstrādājumus 1914. gadā izdevumā Cicerone (16. Heft, S. 559–570) aprakstījis vācbaltu mākslas vēsturnieks Kurts Cēge fon Manteifels (Zoege von Manteuffel, 1881–1941), kurš dzimis Tallinā un studējis Kaselē, Kēnigsbergā, Minhenē, Hallē un Berlīnē. Viņš bija specializējies holandiešu un flāmu glezniecības un 19. gadsimta grafikas izpētē. Abas putti figūras viņš raksturo kā zēnu un meiteni. Ar nosaukumu putti mākslā apzīmē kailu, apaļīgu mazu bērnu figūras, kas var būt arī spārnotas. Nosaukums cēlies no latīņu vārda putus (itāļu valodā puttus, arī amaretto, amorino). Šajā rakstā aplūkotajās Rundāles pils muzeja kolekcijas fajansa figūrās attēloti uz pamatnes sēdoši bērni ar kustībā paceltām rokām, labā kāja saliekta celī, pastiepta atpakaļ, kreisā kāja saliekta un pastiepta atpakaļ. Rokas saliektas un pastieptas uz priekšu. Figūrai “Zeme” rokā ir ziedu vītne, kuras augšējais gals atrodas kreisajā rokā, bet apakšējais turpinās līdz labās kājas celim. Figūrai “Ūdens” rokas ir saliektas un pastieptas uz priekšu, labās rokas plaukstā satverts neliels, neskaidri saskatāms priekšmets vai tā fragments. Figūras un vītne polihromi apgleznotas ar kobaltu, mangānu, gaiši un tumši dzeltenu, gaiši brūnu zilizaļu. Pamatnes apakšā ir zīme ar tumši violetu – “R F”.
Tallinas pilsētas muzeja krājumā atrodas Fika manufaktūras bronzas zīmogs koka kātā ar uzrakstu Revalische Vagance Porcellain Fabrik, kurā izmantots Rēveles mazais ģerbonis un burts “F”.
20. gadsimta sākumā tas glabājās pie viena no dzimtas pēcnācējiem.
Putti figūras pirktas 1978. gadā Rīgā no Latvijas Mākslas akadēmijas profesores Tatjanas Kačalovas privātkolekcijas. Mūsdienās Fika manufaktūras fajanss ir liels retums, kolekcijās saglabājušies tikai apmēram 300 priekšmetu. Vislielākā – 38 priekšmetu kolekcija – atrodas Tallinas pilsētas muzejā. Manufaktūras ražojumi glabājas arī Zviedrijas Nacionālajā muzejā, Gotorfas pils muzejā Šlēsvigā-Holšteinā (Schleswig-Holsteinische Landesmuseen Schloss Gottorf) un Dekoratīvās mākslas muzejā Parīzē (Musée des Arts décoratifs). Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā ir šķīvis un kaķa figūra. Putti figūras glabājas Dekoratīvās mākslas muzejā Parīzē un Luvrā.
Mākslas priekšmetu izsolēs un antikvariātos Fika manufaktūrā ražotie priekšmeti nonāk ļoti reti, un to cenas ir augstas. 2016. gadā izsolē Van Ham Vācijā pārdeva Hamburgas kolekcionāra Dītera Boretiusa (Boretius) fajansa kolekciju, kurā bija arī viens liels Fika manufaktūras šķīvis ar sārtas rozes zieda gleznojumu spogulī. Tā sākumcena bija
400 eiro, Rundāles pils muzejs solīja 1000 eiro, taču kāds cits muzeju pārsolīja un ieguva šķīvi savā īpašumā, tādējādi izjaucot ieceri papildināt Rundāles pils muzeja fajansa kolekciju. Putti figūras ikviens interesents var apskatīt Rundāles pils muzeja ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”.
Autore: Dzintra Miķelsone
Rundāles pils muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas
krājuma glabātāja, eksperte
Izmantotā literatūra
Fayencen aus dem Ostseeraum. Hirmer Verlag München. 2003. S. 205–211.
Rundāle. Pils muzejs. Kolekcijas. Jumava, 2001. Kat. Nr. 287. 183. lpp.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Porcelāna kolekcija. 2008. 11. lpp.
“Latvijas Farmaceitu Žurnāls”. 1929. Nr. 9. 351. lpp.
“Der Cicerone”. 1914. 16. Heft. S. 559–570.
27.12.2024