Dekoratīvās mākslas ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” telpā, kas agrāk bija Rundāles pils rietumu puses virtuve, ir apskatāms panelis no deviņdesmit Nīderlandē ražotām sienas flīzēm, kuru apgleznojumā attēloti dažādi Bībeles sižeti. 20. gadsimta 70. gadu beigās tolaik vēl salīdzinoši nesen dibinātais Rundāles pils muzejs tās ieguva no Aizrobežu mākslas muzeja (mūsdienās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiāle – Mākslas muzejs “Rīgas Birža”), bet 1923. gadā šī muzeja priekštecis flīzes iegādājās no vācbaltiešu arhitekta Aleksandra Šmēlinga (Schmaeling, 1877–1961) par 250 latiem[i]. Tomēr informācija par to, kā flīzes nonākušas pie arhitekta, vēstures līkločos diemžēl zudusi. Vai tās sākotnēji atradušās kādā senā Rīgas namā, pie kura pārbūves viņš strādājis, vai kā antikvāri priekšmeti atvestas no kāda ārzemju brauciena?
Eiropā kopš 17. gadsimta nīderlandiešu flīzes pārsvarā lietoja kā reprezentatīvu sienu apdares materiālu, lai gan pašā Nīderlandē tām sākotnēji bija visnotaļ praktiska funkcija [ii], proti, flīzes ieklāja koka grīdlīstes vietā. Parasti līstes augstums bija aptuveni 13 centimetru jeb piecas collas[iii], un no tā flīzes ieguva savu tradicionālo izmēru. Vēlāk tās sāka izmantot virtuvju u. c. sadzīviska rakstura telpu apdarē. Taču flīzēm ar Bībeles ainu gleznojumiem vidēji bija četras reizes lielāka cena, tātad arī Nīderlandē tās liktas redzamākajās interjera daļās, piemēram, dzīvojamās istabas centrālajā objektā − pavardā. Latvijas teritorijā, līdzīgi kā citur Eiropā, nīderlandiešu flīzes uzskatīja ne vien par praktisku apdares materiālu, bet arī par tādu, kas norāda uz īpašnieka statusu. Par to liecina arī sienu apdare Kurzemes hercogu pilīs. Hercoga Ernsta Johana vasaras rezidences − Rundāles pils − higiēnas telpu sienas grezno Utrehtā 18. gadsimta 30. gadu beigās izgatavotas flīzes ar pastorālām ainām un Bībeles sižetiem.[iv]
Rundāles pilī apzinātas arī Utrehtā 18. gadsimta 60. gados ražotas flīzes, kas saglabājušās no pārkarēm virs kolonnām un krāšņu kāju rāmju pamatnēm. Šo flīžu apgleznojumā redzami atšķirīgi sižeti – galvenokārt dažādas ikdienišķas nodarbes, piemēram, medības un zvejošana.
Neliels skaits nīderlandiešu flīžu lausku 20. gadsimta 70. gados atrasts hercoga Pētera celtajā Lustes pilī. Šo flīžu stūra motīvs – smalki izzīmēts neļķes attēls – norāda, ka tās tapušas kādā no Amsterdamas manufaktūrām. Turklāt apgleznojuma maniere ļauj izteikt minējumu, ka tā autors 18. gadsimta 70. gados bijis flīžu apgleznotājs Gerits de Grāfs (de Graaf, 1732–1794 vai 1796) manufaktūrā d’Oude Prins Amsterdamā. Šādā manierē apgleznotas flīzes bijušas vēl citā Kurzemes hercogiem piederošā ansamblī − Jelgavas pilī. Uz to norāda gan flīzes lauska ar uzrakstu “Schloss Mitau 192” otrā pusē, kas tagad glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (inv. Nr. 59783), gan arheoloģiskajos izrakumos atrastās lauskas, kas glabājas Jelgavas pils muzejā. Zināms, ka sienas vasaras ēdamistabā un tai piekļautajā telpā, kas kādu laiku izmantota kā bufetes telpa, klājušas ar kobaltu apgleznotas nīderlandiešu flīzes.[v]
Pētnieku vidū pastāv uzskats, ka nīderlandiešu flīžu lielā popularitāte, neatkarīgi no apgleznojuma motīviem un sižetiem, skaidrojama plašākā kontekstā – saistībā ar chinoiserie jeb visa austrumnieciskā modi. Zili apgleznotās flīzes tika asociētas ar eksotisko Austrumu porcelānu un citiem chinoiserie priekšmetiem, un, tos iegādājoties, bagātie tirgotāji un pilsētnieki sākumā atdarināja aristokrātiju. Par pirmo chinoiserie arhitektūras objektu dēvē 1670. gadā celto Porcelāna Trianonu (Porcelain Trianon) Versaļas pils kompleksā, kam gan bija pavisam neilgs mūžs – nepilni 20 gadi. Tas sastāvēja no pieciem koka paviljoniem, kas viscaur bija dekorēti ar nīderlandiešu flīzēm un Austrumu porcelāna priekšmetiem.
Sākotnēji flīzes apgleznoja ar ornamentāliem motīviem, vēlāk, 16. gadsimta beigās, kopā ar citiem sižetiem parādās arī figuratīvas kompozīcijas: gani, kareivji, jātnieki u. c.. Nīderlandiešu flīžu apgleznojumā nereti redzamas arī ainas no Vecās un Jaunās Derības. Svēto Rakstu sižeti flīžu dekorā bija iecienīti jau kopš 17. gadsimta vidus un popularitāti saglabāja vairāk nekā 250 gadu. Šīs flīzes ir pieņemts apzīmēt ar jēdzienu “Bībeles flīzes” (nīderlandiešu valodā bijbeltegels, vācu ─ Bibelfliesen, angļu ─ Bible tiles). Autoritāte nīderlandiešu flīžu pētniecībā Jans Pleiss (Pluis, 1937) “Bībeles flīžu” sižetus ir kataloģizējis, katram no tiem piešķirot numuru, kurā burts ‘O’ norāda uz piederību Vecajai Derībai (Oude Testament), bet ‘N’ – Jaunajai Derībai (Nieuwe Testament). Sižeti no Vecās Derības ir numurēti, ievērojot šo ainu secību tekstā (nodaļu un pantu), piemēram, pirmais sižets (kataloga Nr. O 000) ataino 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas 2. pantu: “Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Nākamā aina ir saistīta ar pasaules radīšanas trešo dienu (kataloga Nr. O 001), tai seko Saules un Mēness radīšana (kataloga Nr. O 002) utt. Savukārt sižeti no Jaunās Derības ir sakārtoti atbilstoši Jēzus Kristus dzīves gaitai ─ vispirms piedzimšana un sagatavošanās sabiedriskajai dzīvei, tālāk mācība, žēlsirdības darbi, līdzības, nopelni un zīmes, tad ciešanas, augšāmcelšanās u. c. notikumi. Kopumā nīderlandiešu flīžu pētnieki ir novērojuši, ka flīžu apgleznotāji devuši priekšroku tām Svēto Rakstu ainām, kurās nolasāms (saskatāms) skaidrs vēstījums, tādām kā 1. un 2. Mozus grāmata, Soģu grāmata, Samuēla grāmatas, Ķēniņu grāmatas, evaņģēliji, Apustuļu darbi, Atklāsmes grāmata. Daži motīvi parādās biežāk nekā citi, piemēram, Ādams un Ieva Paradīzē, Ābrahāms upurē Īzaku, Jēzus kristīšana un krustā sišana.[vii]
Rundāles pils muzeja kolekcijā esošās 90 flīzes, kas eksponētas raksta sākumā minētajā panelī, ir ražotas Tihelāru (Tichelaar) flīžu un fajansa manufaktūra Makūmā. Uz to norāda ne vien šai manufaktūrai raksturīgais stūra motīvs, bet arī izmantotās Bībeles ainas un apgleznojumā ieraugāmās detaļas. Tikai šīs rūpnīcas apgleznotāju rokai ir raksturīgi ainas priekšplāna kreisajā malā iegleznot divas svītru vai loku joslas (zem kreisās puses pakalna ar koku).[viii] Šī nelielā detaļa labi pamanāma, salīdzinot divas kompozicionāli līdzīgas flīzes. Kā redzams piemērā, Hārlingenas manufaktūrā ražotai flīzei šādas svītru joslas nav. Savukārt flīžu datējums – 19. gadsimta sākums – noteikts pēc stūra motīvu analīzes, un to sarakstē ar šī raksta autori apstiprinājis arī Jans Pleiss.
Makūma, Hārlingena un Bolsvarda ir trīs Frīzlandes reģiona pilsētas, kur senāk darbojās sienas flīžu manufaktūras. Tām ir atšķirīgs un tieši šim reģionam raksturīgs flīžu apgleznošanas veids, ko grūti sajaukt ar citiem. Tihelāru flīžu un fajansa rūpnīca Makūmā ir nozīmīga ar to, ka, atšķirībā no citām manufaktūrām, tajā saglabājies liels skaits vēsturisko dokumentu – algu un krāšņu grāmatas. Turklāt tā vēl joprojām darbojas – ražo sienas flīzes. Manufaktūras arhīvā saglabātie dokumenti ļauj gūt ieskatu sienas flīžu ražošanā gandrīz 300 gadu garumā, vien nelieli fragmentāri pārrāvumi uzrāda periodus, kuru dokumentācija zudusi. Tādējādi iespējams uzzināt vairāk nekā 40 flīžu apgleznotāju vārdus, periodu, kad viņi strādājuši manufaktūrā, un to, kāda tipa flīzes katrs apgleznojis.
Var nodalīt vairākus “Bībeles flīžu” tipus, tomēr visplašāk pārstāvēti ir divi: basterde histories (vienkārši Bībeles stāsti) un histories met wolken ([vienkārši] Bībeles stāsti ar mākoņiem). Vārda ‘Wolken” nozīme vēl joprojām ir neskaidra. Šie apzīmējumi ir fiksēti manufaktūru vēsturiskajos dokumentos. Abu šo tipu flīžu apgleznojuma kompozīcija ir ļoti vienkāršota, un bez iepriekšējām zināšanām reliģiskais sižets ir grūti identificējams, jo attēlotas tikai vēstījumam absolūti nepieciešamās detaļas. Raksturīgākā apgleznojuma iezīme ir tā, ka izmantota vienota kompozīcijas shēma – notikums iegleznots ainavā starp diviem pakalniem, bet virs tiem ar sūkli iezīmēti koki. Tā bija ātrāk un vienkāršāk nekā attēlot katru koka zaru un lapiņu ar otu. Sūkļa izmantojums raksturīgs Frīzlandes reģiona flīzēm kopš 18. gadsimta 20. gadiem.
Rundāles pils muzeja flīžu panelī apskatāmas 36 basterde histories tipa flīzes un 54 histories met wolken tipa flīzes. To galvenā raksturojošā īpašība ir atšķirīgi stūra motīvi − vērša galva vai zirneklis (katrā flīzes stūrī pa vienam). Vērša galva ir stūra motīvs, kas kā līnija sākas no flīzes stūra un tad sazarojas divās spirālēs (to sauc par stumbru). Spirālēm katrā pusē ir pa divām biezākām līnijām (tā saucamie ragi) – garākā tuvāk flīzes malai. Starp īsākajām līnijām likts bultiņai līdzīgs ornaments. Konkrētajām sienas flīzēm ir izmantots punktētais vērša galvas stūra motīvs, proti, tā stumbrs papildināts ar punktiem. Vērša galvas stūra motīvs kopumā ir raksturīgs tieši flīzēm ar Bībeles ainām.[ix]
Zināms, ka flīžu apgleznotājam par pirmā tipa flīzi (basterde histories) maksāja nedaudz vairāk nekā par otra tipa flīzi (histories met wolken), iespējams, tāpēc, ka vērša galvas stūra motīva uzvilkšana ar otu prasa mazliet vairāk laika.[x]
Jans Pleiss ir kataloģizējis 319 ainu no Vecās Derības un 273 ainas no Jaunās Derības, kas izmantotas dažādās manufaktūrās ražotu nīderlandiešu flīžu apgleznojumā. Acīmredzot Nīderlandē Vecās Derības sižeti flīžu dekorā bija vairāk iecienīti. Frīzlandes reģiona flīžu apgleznojumā konstatējams šaurāks ainu loks. Pētnieka izveidotajā kopsavilkumā redzams, ka basterde histories tipam līdz šim zināms vien 15 sižetu ar ainām no Vecās Derības un 47 – no Jaunās Derības[xi].
Rundāles pils muzeja piemērā ir astoņas flīzes, kas rāda trīs populāras Vecās Derības ainas: “Jēkaba cīņa ar eņģeli” (1. Mozus grāmatas 32. nodaļas 25.–26. pants), “Izlūki” (4. Mozus grāmatas 13. nodaļas 23. pants) un “Eliju baro kraukļi” (1. Ķēniņu grāmatas 17. nodaļas 6. pants). Aina “Jēkaba cīņa ar eņģeli” ir bijusi tik pieprasīta, ka to ražoja visas četras flīžu manufaktūras Frīzlandes reģionā. Savukārt “Izlūki” attēlo notikumu, kad vīri no dažādām Israēla ciltīm dodas izlūkot Apsolīto zemi, lai noskaidrotu, kādi ļaudis dzīvo Kanaānā, kādas ir viņu pilsētas un cik auglīga ir šī zeme. Mozus tiem teica: “Saņemieties, atnesiet kādus no tās zemes augļem!” Tāpēc, nonākuši līdz Eškolas ielejai, izlūki “nocirta vienu zaru ar vīnogu ķekaru”. Flīzes apgleznojumā attēlots ārkārtīgi liels vīnogu ķekars, ko, uzvērtu uz kārts, nes divi vīri.
82 flīzes, tātad lielākā daļa, attēlo Jaunās Derības notikumus. Visplašāk pārstāvēts Mateja evaņģēlijs (11 dažādu ainu). Piemēram, sešu flīžu apgleznojumā identificējams sižets “Jēzus kārdināšana tuksnesī”. Tas vēsta, kā velns 40 dienu un 40 nakšu tuksnesī gavējušajam Jēzum, viņu kārdinot, prasīja akmeņus pārvērst par maizi, lai pierādītu, ka viņš patiesi ir Dieva dēls. Flīžu apgleznojumā ieraugām divas iesaistītās figūras − velnu ar hiperbolizētiem ragiem un Jēzu ar nimbu. Bībeles tekstā minēts, ka darbība norisinās tuksnesī, taču fonā attēlotā ainava ar zaļojošiem kokiem nebūt nelīdzinās tuksnesim. Tā, līdzīgi kā citos flīžu apgleznojumos, ir radīta, iedvesmojoties no dabas Frīzlandē.
Flīžu dekorā atgādināta arī Jēzus mācība par liekulību no Mateja evaņģēlija 7. nodaļas 3. panta: “Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet kādēļ baļķi savā acī nepamani?” Apgleznojumā saskatāmi atbilstoši atribūti – gan baļķis vienas figūras acī, gan gruzītis (skabarga) kā plāni uzvilkta strīpiņa otras figūras acī.
Trīspadsmit flīzes ataino Jēzus veikto dziedināšanu, kas aprakstīta 8. nodaļā. Tās attēlo ainu, kur virsnieks no Kapernaumas lūdz Jēzu dziedināt viņa kalpu. Viena no flīzēm ir īpašs eksemplārs. Tā ir vienīgā līdz šim apzinātā nīderlandiešu flīze Latvijas teritorijā ar iespiestu flīžu izgatavotāja zīmi (steenmakersletter) – burtu “A”. Šādas zīmes ir tikai Frīzlandes reģionā izgatavotām flīzēm, un agrākais zināmais piemērs ir datēts ar 18. gadsimta vidu. Burts ir flīžu izgatavotāja vārda iniciālis, kas iespiests praktisku iemeslu dēļ – lai varētu uzskaitīt produkciju.[xii] Te jāpaskaidro, ka flīžu ražošanā divi nozīmīgākie amati ir flīžu izgatavotājs un flīžu apgleznotājs: izgatavotājs no māla masas formē flīzes, savukārt apgleznotājs tās pēc pirmās apdedzināšanas dekorē.
Arī Mateja evaņģēlija 9. nodaļa vēsta, kā Jēzus dziedinājis cilvēkus. Uz Frīzlandes reģiona flīzēm attēloti tikai divi no šiem notikumiem[xiii]: kā kļuva vesela sieviete, kura ticībā pieskārās Jēzus drēbju malai (20. – 22. pants), un kā redzi atguva divi aklie, kuru acīm pieskārās Jēzus (27. – 30. pants). Rundāles pils muzeja ekspozīcijā ir apskatāmi abi sižeti. Lai gan Bībelē lasāms, ka “viņam sekoja divi aklie, skaļi saukdami: ”Dāvida dēls, apžēlojies par mums!””, Makūmas manufaktūrai raksturīgajā manierē aina ir vienkāršota, attēlojot tikai Jēzu ar vienu no vīriešiem.
Nākamā aina, ko rāda flīžu panelis, ir “Jēzus pasniedz Pēterim atslēgas”. Šī situācija aprakstīta 16. nodaļā, kur Jēzus saka: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu,un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas [..]” Sižets attēlots vienkāršoti, nosaukumā minētās atslēgas Jēzus rokās nemaz nav saskatāmas. Tas, ka Debesu valstības atslēgai jāatrodas Jēzus labajā rokā, zināms pēc citu flīžu manufaktūru piemēriem.
Mateja evaņģēlija 26. nodaļā ir aprakstītas tādas sakrālajā mākslā bieži atspoguļotas ainas kā “Lūgšana Getzemenes dārzā”, “Jūdas skūpsts” un “Pētera noliegums”. Sīkāks paskaidrojums vajadzīgs par sižetu “Pētera noliegums”, jo Svēto Rakstu teksts vēsta: “Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis, [..] “Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi. [..] viņš rūgti raudāja.” Tomēr Rundāles pils muzeja piemērā nav redzams nedz gailis, nedz raudošs Pēteris. Tas tāpēc, ka šo ainu flīžu apgleznotāji mēdza sadalīt divās atsevišķās daļās, vienā attēlojot Pēteris ar gaili, otrā – bruņotu vīru, kas aizved prom nodoto Jēzu. Rundāles pils muzeja kolekcijā ir piemērs sižeta daļai, kurā karavīrs ved prom Jēzu. Citas Frīzlandes reģiona manufaktūras flīžu apgleznojumā abas ainas daļas ir apvienotas.
Mateja evaņģēlija priekšpēdējā nodaļā aprakstīta zemes pārvaldnieka Poncija Pilāta vadītā tiesa. No tās attēlotas divas epizodes: “Pilāta sieva iestājas par Jēzu” (27:19) un “Pilāts mazgā rokas nevainībā” (27:24). Pirmajā attēlā redzams pilns ainas “Pilāta sieva iestājas par Jēzu” sižets, kur Pilāta sieva uzrunā savu vīru, bet blakus atrodas Jēzus ar sargu. Otrajā attēlā sižets ir reducēts – ārpus telpām sēdošs Pilāts un viņa sieva Klaudija Prokola. Trešajā attēlā apskatāma Rundāles pils muzeja flīze – ainas “Pilāta sieva iestājas par Jēzu” otrā daļa, kurā atainots Kristus ar rokām aiz muguras un karavīrs. Līdzīgi divās daļās mēdza dalīt arī ainu “Pilāts mazgā rokas nevainībā”, un Rundāles pils muzeja piemērā redzama tikai viena no sižeta daļām.
Frīzlandes reģiona flīžu manufaktūrās, kur izgatavotas Rundāles pils muzeja kolekcijas flīzes, apgleznojumos attēloja tikai vienu sižetu no Marka evaņģēlija – Jāņa Kristītāja galvas pasniegšanu ķēniņa Hēroda sievas Hērodijas meitai (zināma kā Salome), kas dzimusi laulībā ar Hēroda brāli Filipu. Hēroda savienību ar Hērodiju Jānis Kristītājs nosodīja: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” Tāpēc Hērodija viņu ienīda un vēlējās nogalināt. Izdevīgs brīdis pienāca Hēroda dzimšanas dienas dzīrēs, kad viņas meita dejoja tā, ka valdnieks bija gatavs izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos. Mātes rosināta, viņa pieprasīja Jāņa Kristītāja galvu. Flīžu apgleznojumā redzama 6. nodaļas 28. panta pirmā daļa, kur bende Jāņa Kristītāja galvu pasniedz meitenei pār dzīru galdu. Panta otrā daļa, kur viņa šo upuri nodod tālāk savai mātei, nav attēlota. Uz dažām flīzēm saskatāmi pat trauki uz galda. Pēc Svēto Rakstu teksta noprotams, ka Hēroda dzīres norisinājās iekštelpās, un bieži tās tā arī attēlotas, taču Rundāles pils muzeja piemērs situāciju rāda ārpus telpām tāpat kā citus notikumus šajā flīžu kompozīcijā.
Jāņa evaņģēliju kompozīcijā pārstāv divi sižeti. “Slimnieka dziedināšana Bētzatā” vēsta, kā Jēzus dziedina nevarīgu vīru Bētzatas peldvietā Jeruzālemē. Tur daudzi slimie gaidījuši brīnumainu ūdens sakustēšanos – kas pirmais paspēja iekļūt ūdenī, tapa vesels. Jēzus šeit izdziedināja cilvēku, kurš nespēja celties no gultas jau 38 gadus. Flīžu apgleznojumā saskatāms mirklis, kad Jēzus saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Nākamajā pantā teikts, ka “tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja”, un tieši šis brīdis attēlots flīžu apgleznojumā – cilvēks ar lielu maisu, t. i., savu gultu, uz pleciem un blakus stāvošais Jēzus.
Divu flīžu apgleznojumā attēlota aina no Jāņa evaņģēlija 19. nodaļas 1. panta, kas vēsta par Jēzus šaustīšanu. Tajā redzams pie staba piesiets Jēzus un sitienam atvēzējies cilvēks ar pletnēm abās rokās, kas gan vairāk atgādina zaru saišķus. Tā ir daļa no Jāņa evaņģēlijā aprakstītā Jēzus ciešanu stāsta – nodošanas, apcietināšanas, tiesāšanas, šaustīšanas, krustā sišanas un apglabāšanas. Jēzus atpazīstams pēc nimba.
Latvijas teritorijā Makūmas manufaktūras flīzes glabājas vairākās kolekcijās. Kā oriģinālu senatnes vērtību tās uztvēris arī vācbaltiešu arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Heincs Pīrangs (Pirang, 1876–1936), jo 1912. gada izdevumā Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen ievietojis Bišumuižas kungu nama virtuves fotogrāfiju un atsevišķu 10 flīžu rindu no tās. Attēlā redzams, ka virtuves sienas un velves ārējās daļas klāj nīderlandiešu flīzes gan ar Bībeles sižetiem, gan ziedu vāzēm, gan ar Nīderlandes ainavai raksturīgiem elementiem – vējdzirnavām, tiltiem pār kanāliem un burulaivām. Privātās kolekcijās saglabāti priekšmeti liecina, ka Bišumuižas virtuves sienas flīzes bijušas mangānvioletā krāsā. Tas ir liels retums, jo mūsdienās zināms vien ap četriem tūkstošiem šāda tipa flīžu ar mangānvioletu apgleznojumu. Dzīvojamā ēka ir celta 19. gadsimta sākumā, kad muižā saimniekoja bagātā Rīgas tirgotāju Brandenburgu (Brandenburg) ģimene. “Bībeles flīžu” sižeti un priekšplāna ainavas detaļu glezniecības maniere tās ļauj atributēt kā Tihelāru flīžu un fajansa manufaktūras ražojumu. Flīžu datējums – 19. gadsimta sākums – noteikts pēc stūra motīvu analīzes, un to sarakstē ar šī raksta autori apstiprinājis arī Jans Pleiss.
Ir saglabājušās barona Karla fon Hāna (Hahn, 1889─1942) bērnības atmiņas par Lindes muižu, kur kungu mājas zāles sienas klājušas “Delftas flīzes” ar Bībeles stāstu attēlojumu. Tās iepriecinājušas viņu un citus ģimenes bērnus, jo katra bijusi citāda.[xiv] Šis ir tikai viens no piemēriem, kas liecina par “Bībeles flīžu” didaktisko funkciju – ikdienas atgādinājumu par Bībeles vēsti. To labi raksturo senāk izmantots apzīmējums “glazētie sprediķi” (Glasierte Predigten).[xv] Tādēļ “Bībeles flīzes” ir iespējams uzlūkot arī kā Eiropas sakrālās mākslas mantojuma daļu.
Jānorāda, ka bieži lietotais apzīmējums “Delftas flīzes” (Delft tiles) ir vēsturiski kļūdaini ieviesies. Delfta − pilsēta Dienvidholandē − bija viens no nozīmīgākajiem centriem, kur izgatavota keramikas traukus, taču tikai dažās no 34 manufaktūrām ražoja flīzes[xvi]. Tātad senākā literatūrā sastopamais apzīmējums “Delftas flīzes” būtu uztverams kā vispārēja norāde uz dažādās manufaktūrās ražotām nīderlandiešu flīzēm.
Kopš 19. gadsimta beigām nīderlandiešu sienas flīzes kļuva par izzūdošu sadzīves kultūras liecību, jo industrializācijas laikmets ieviesa jaunas, efektīvākas ražošanas metodes, roku darbs kļuva pārāk dārgs un laikietilpīgs. Par nozīmīgākajiem flīžu ražošanas centriem Eiropā kļuva Lielbritānija un Vācija. Tomēr atbilstoši pieprasījumam arī tur izgatavoja sienas flīzes ar Nīderlandei tipiskām ainavām un figūrām nīderlandiešu tautastērpos, koka tupelēm kājās. Fotogrāfija no vannas istabas Veckārķu pilī ir vienīgais līdz šim apzinātais piemērs Latvijas teritorijā, kur redzama 20. gadsimta sākumā industriāli ražota sienas flīze ar nīderlandiešu motīviem. Jau kopš 19. gadsimta 70. gadiem sienas flīzes izgatavoja, izmantojot citas tehnoloģiskās iespējas, izvēlējās citus dekorēšanas paņēmienus un atsacījās no reliģiska satura sižetiem.
Rundāles pils muzeja kolekcijā glabātās nīderlandiešu flīzes ir daudzveidīgas gan pēc to motīviem, gan ražošanas vietas un ieguves. Pils vēsturiskajos interjeros apskatāmas gan oriģinālās 18. gadsimta 30. gadu beigās Utrehtā izgatavotās flīzes, gan to kopijas ar ganu un Bībeles sižetu attēlojumu. Pils podiņu krāšņu apdarē jau sākotnēji izmantotas 30 gadus vēlāk Utrehtā ražotas flīzes ar dažādām sadzīves ainām. Lai gan liecības par nīderlandiešu flīzēm Latvijā ir fragmentāras, iespējams secināt, ka starp flīzēm, kas saglabājušās līdz mūsdienām, visvairāk ir tieši “Bībeles flīžu”.
Autore: Mg. art. Agnese Tambaka
[i] Autore izsaka pateicību Mākslas muzeja “Rīgas Birža” Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātājai Baibai Uburģei par sniegto informāciju.
[ii] Oczko, P. The Scripture on Tiles: Dutch Tiles as an Example of the Biblical Culture of Everyday in the Republic // Werkwinkel. – No 10 (2), 2016. – P. 72.
[iii] Amsterdamas colla (Amsterdamse duim) = 2,57394 cm
[iv] Plašāk skat. Laumas Lancmanes priekšmetu stāstā “Utrehtas flīzes Rundāles pilī”. rundale.net/muzejs/krajums/prieksmetu-stasti/utrehtas-flizes-rundales-pili/
[v] Lancmanis, I. Jelgavas pils. Rīga: Zinātne, 2006. ─ 145.─146. lpp.
[vi] Šeit un turpmāk citēts no Bībeles 2012. gada izdevuma latviešu valodā
[vii] Pluis, J. Tegls met bijbelse voorstellingen. Zutphen: Tesink, 1969. – B. 8.
[viii] Pluis, J. Bijbeltegels. Bijbelse voorstellingen op Nederlandse wandtegels van de 17e tot de 20e eeuw. Bibelfliesen. Biblische Darstellungen auf niederlandischen Wandfliesen vom 17. bis zum 20. Jahrhundert. Munster: Ardey-Verlag, 1994. – 116 S.
[ix] Pluis, J. Turpat. – 98 S.
[x] Pluis, J. Turpat. – 93 S.
[xi] Pluis, J. Turpat. –115–118 S.
[xii] Pluis, J. De Niederlandse Tegel: Decors en benamingen 1570–1930 / The Dutch Tile: Designs and Names 1570–1930. Leiden: Primaversa Oers, 2104. P. 130–132.
[xiii] Pluis, J. Bijbeltegels. Bijbelse voorstellingen op Nederlandse wandtegels van de 17e tot de 20e eeuw. Bibelfliesen. Biblische Darstellungen auf niederlandischen Wandfliesen vom 17. bis zum 20. Jahrhundert. Munster: Ardey-Verlag, 1994. –117–118 S.
[xiv] Lancmanis, I. Herrenhäuser in Kurland:Veröffentlichungen von Dr. h.c. Imants Lancmanis in der
lettischen Kunstzeitschrift Māksla Plus mit genealogischen Ergänzungen und erweitertem
Bildmaterial // Herrenhäuser in Kurland. – 2012. – Nr. 5. – 35–36 S.
[xv] Fliesenbibel. Weener: H. Risius KG, 2008. – 7 S.
[xvi] Pluis, J. De Niederlandse Tegel: Decors en benamingen 1570–1930 / The Dutch Tile: Designs and Names 1570–1930. Leiden: Primaversa Oers, 2104. P. 93–94.
20.05.2024