2019. gada septembrī izsoļu nama “Schloss Ahlden” izsolē Vācijā Rundāles pils muzejs iegādājās divus portretus no kādas vācu muižnieku dzimtas kolekcijas – 18. gadsimta otrajā pusē darinātus pasteļus oriģinālajos klasicisma stila rāmjos. Tajos portretētas Kēnigsbergas kultūras dzīvē nozīmīgas personības – grāfiene Karolīne Šarlote Amālija fon Keizerlinga (Caroline Charlotte Amalie von Keyserling), dzimusi grāfiene Valdburga (Waldburg), un viņas vīrs Kristians Heinrihs fon Keizerlings (Christian Heinrich von Keyserling), kas dzimis Kurzemē.
Mūzu galms Kēnigsbergā
Meklējot informāciju par abiem mākslas darbu modeļiem, drīz vien kļuva skaidrs, ka mūsdienās kā nozīmīgākā no pāra tiek izcelta Karolīne fon Keizerlinga (1727–1791), norādot, ka izcilais vācu apgaismības laikmeta filozofs Imanuels Kants (Kant) viņu nosaucis par “sieviešu dzimuma rotu”, bet komponists Johans Frīdrihs Reiharts (Reichardt) raksturojis kā “lielisku, karalisku sievieti”. Kēnigsbergā dzimusī Karolīne 1744. gadā salaulājās ar grāfu Gebhardu Johanu fon Keizerlingu (1699–1761) no Kurzemes, bet pēc vīra nāves 1763. gadā apprecējās ar viņa brāļadēlu Kristianu Heinrihu fon Keizerlingu (1727–1787). Lestenē dzimušais Kristians Heinrihs bija studējis tieslietas un filozofiju Leipcigā un Hallē, kļuvis diplomāts un virsnieks gan Austroungārijas, gan Krievijas impērijas dienestā, kā arī rakstīja publicistiskus tekstus un bija mākslas mecenāts.
1755. gadā Karolīnes pirmais vīrs nopirka Šlībenšes namu Kēnigsbergā, kas Septiņgadu kara laikā (1756–1763) kļuva par pilsētas nozīmīgāko satikšanās vietu. Tajā pulcējās gan Kēnigsbergas izcilākie zinātnieki un spožākie mākslinieki, gan prūšu un krievu militāristi un aristokrāti. Vēlāk Kristians Heinrihs namu pārbūvēja par pili, iekārtojot to ar vērtīgām mēbelēm, tapetēm un gleznām “franču gaumē”. Parkā tika uzcelta atsevišķa ēka teātra izrādēm. Karolīnes vadītais salons tika dēvēts par Mūzu galmu (Musenhof), tajā viesojušies filozofi Imanuels Kants, Johans Georgs Hāmanis (Hamann) un Kristians Jakobs Krauss (Kraus), komponists Johans Frīdrihs Reiharts, ērģelnieks Karls Gotlībs Rihters (Richter), rakstnieks Teodors Gotlībs fon Hipels (Hippel) un citas izcilas personības. Pa ceļam no Baltijas uz Rietumeiropas valstīm tur iegriezās arī vācbaltiešu muižniecības pārstāvji.
Atrodamas ziņas, ka Imanuels Kants skolojis Karolīnes bērnus no pirmās laulības – Karlu Filipu Antonu (1745–1794) un Albrehtu Johanu Oto (1747–1809) – ģimenes ārpilsētas muižā Valdburgā-Kapustigalā netālu no Kēnigsbergas (Waldburg-Capustigall, tagad Pribrežņa (Прибрежный) Kaļiņingradā). Savukārt Johans Frīdrihs Reiharts mācījis lautas spēli pašai Karolīnei, kas bieži muzicējusi kopā ar viņa dēlu un literatūrā blakus Kristiānai Marianai fon Cīglerei (Ziegler) un Luīzei Adelgundei Gotšedai (Gottsched) saukta par vienu no labākajām 18. gadsimta vācu lautistēm.
Par Keizerlingu saitēm ar Imanuelu Kantu liecina arī kāds raksts Rīgas laikrakstā “Düna Zeitung” 1901. gadā (Nr. 42, 20. febr.). Tas veltīts vidzemniekiem un kurzemniekiem, kas sarakstījušies ar slaveno filozofu. Minēts arī Kristians Heinrihs fon Keizerlings – “ļoti izglītots cilvēks, kurš darbojies arī kā politisks rakstnieks”. Anonīmais autors apgalvo, ka zināmas vairākas Kristiana Heinriha vēstules Imanuelam Kantam, nenorādot gan, kur tās glabājas, tikai citējot garāku fragmentu no 1782. gada 29. decembrī Blīdenē rakstītas vēstules, kurā izvērsti raksturotas vairākas politiskas aktualitātes un minēts arī nākamā Krievijas cara Pāvila I ceļojums caur Kurzemi uz Rietumeiropu.
Dzimtas īpašumi Kurzemē
Keizerlingu dzimtai Kurzemē piederēja vairākas muižas. Avotos minēts, ka Gebhards Johans fon Keizerlings dzimis Blīdenē un viņam piederējusi arī Ligutes muiža, savukārt Kristians Heinrihs fon Keizerlings dzimis un bērnību pavadījis Lestenē pie vecmāmiņas, bet brieduma gados dzīvojis gan Kēnigsbergā, gan Blīdenē. Kurzemē pabijusi arī Karolīne fon Keizerlinga. Viena no šādām reizēm bijusi 1780. gadā, kad septembra sākumā Lielblīdenes muižā viesojies Kurzemes hercoga Pētera Bīrona kambarjunkurs un ceļojumu maršals Heinrihs fon Ofenbergs (Offenberg). Viņa zīmējumu un autogrāfu albumā, kas līdz mūsdienām saglabāts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ārzemju mākslas kolekcijā, parakstījušies arī muižas saimnieki Karolīne un Kristians Heinrihs fon Keizerlingi.
Kā izpētījis Ofenberga albuma faksimila izdevējs, teologs un vēsturnieks Oto Klemens (Clemen), tā paša gada oktobrī autogrāfu albumā atstājis arī Prūsijas prinča pavadonis grāfs Ernsts Ahasvers fon Lēndorfs (Lehndorff). Zināms, ka 1780. gadā Prūsijas kroņprincis, vēlākais karalis Frīdrihs Vilhelms II, pa ceļam uz Pēterburgu un arī atgriežoties viesojies Jelgavā, kur viņu laipni uzņēma Kurzemes hercogs Pēteris. Avoti liecina, ka 23. oktobra rītā kroņprincis Frīdrihs Vilhelms hercoga Pētera pavadībā atstāja Jelgavu, lai vēlāk brokastotu nesen uzceltajā Lielpienavas muižas izpriecu pilī, kas pēc tam ieguva Frīdrihslustes nosaukumu. Pusdienas kroņprincis ieturēja pie grāfiem Keizerlingiem Lielblīdenes muižā, nakšņoja Saldū un nākamajā vakarā bija Liepājā. Domājams, ka Blīdenē kroņprinča ceļabiedru pulkam pievienojās arī Keizerlingi, jo jau 29. oktobrī Frīdrihs Vilhelms atkal pusdienoja kopā ar Keizerlingiem – tikai šoreiz viņu mājās Kēnigsbergā.
Blīdenes muižas (Lielblīdene un Mazblīdene) Keizerlingu dzimtai piederēja no 1716. līdz 1816. gadam, pēc tam tās nopirka Kurzemes hercogienes Dorotejas brālis Johans (Žanno) Kristofs Frīdrihs fon Mēdems no Elejas muižas. Laikā no 1829. līdz 1830. gadam tika uzcelta grezna ampīra pils – Pilsblīdene. Precīzas ziņas par Lielblīdenes muižas kungu mājas celtniecību nav izdevies atrast, bet Rundāles pils muzeja zinātniskajā arhīvā ir saglabājušās atsevišķas vēsturiskas fotogrāfijas.
Portretu autorība
Informācija par abos portretos attēlotajām personām atrodama uz oriģinālajiem kokā grieztajiem un apzeltītajiem rāmjiem, kas augšdaļā rotāti ar stilizētu, reljefu lapu viju, kuru papildina pušķī sasieta lente, bet apakšējos stūros – ar rozetēm. Rāmja apakšdaļas centrā izstrādāta vieta tekstam. Iegādājoties šos darbus muzeja kolekcijai, nekādu ziņu par pasteļu autoru nebija; tie pirkti kā nezināma vācu 18. gadsimta otrās puses mākslinieka darbi.
Kad jauniegūtie priekšmeti nonāca Rundāles pils muzeja krājumā, atklājās, ka abos darbos labajā pusē – zilajā krēsla atzveltnē aiz modeļa muguras – ir padzisis uzraksts, ko izlasīt izdevās tikai pēc izņemšanas no rāmja un stikla noņemšanas, sākot restaurācijas darbus. Abos portretos iekļauts gandrīz identisks vēstījums franču valodā: “peint par Car[o]l[ine] Ameli C[om]tesse de Keyserling neé Truchsess du St. E. R. C[om]tesse de Waldbourg 1778”. Tātad pasteļi gleznoti 1778. gadā, un to autore ir viena no portretētajām personām – Karolīne fon Keizerlinga, dzimusi grāfiene Valdburga.
Karolīne fon Keizerlinga
Ievērojamais šveiciešu astronoms un matemātiķis, Berlīnes Zinātņu akadēmijas loceklis Johans Bernulli (Bernoulli) savā ceļojumu aprakstu krājumā “Sammlung
kurzer Reisebeschreibungen und anderer zur Erweiterung der Länder- und Menschenkenntniß dienender Nachrichten” (Berlin, 1783) iekļāvis arī plašu Kristiana Heinriha fon Keizerlinga biogrāfiju. Nobeigumā autors atzīstas, ka neko daudz nevar pastāstīt par Kristiana Heinriha otro sievu Karolīni, bet ir pamanījis, ka viņa arī mīl zinātnes un mākslu: “Ir zināms, ka šī dāma ir uzticama mūzu draudzene un saprotoša zinātnes cienītāja. Viņa ir dažādu rakstu un apcerējumu autore, taču tie iznākuši bez viņas vārda. Pēc pazinēju sprieduma, viņa lieliski zīmē un glezno gan pastelī, gan ar eļļas un ūdens krāsām; [viņa] darina arī vara grebumus.” Skaidrs, ka Karolīne bijusi savam laikam ļoti izglītota sieviete, kas interesējusies par filozofiju un dabas zinātnēm, nodarbojusies ar publicistiku un no franču valodas iztulkojusi vismaz vienu grāmatu, kā arī muzicējusi, zīmējusi un gleznojusi.
Par Karolīni fon Keizerlingu kā mākslinieci zināms pavisam maz. Nav nekādas informācijas par viņas izglītošanos, tikai atrodamas norādes, ka viņa kopējusi Nikolāsa Berhema (Berchem), Adriāna van der Verfa (Werff) un citu mākslinieku darbus, gleznojusi vēsturiska un reliģiska satura miniatūras. Johans Bernulli apbrīnojis viņas zīmēto portretu kolekciju, bet citos avotos atrodamas ziņas, ka Rautenburgas pils arhīvā Prūsijā glabājušies gan viņas dokumenti, gan divas mapes ar gandrīz divsimt zīmējumiem. Tajos attēloti vairāki Eiropas valstu valdnieki un citas pazīstamas personības, arī Imanuels Kants, Johans Bernulli un pat Kurzemes hercogiene. Tomēr mūsdienās, meklējot internetā, atrodami vien daži attēli: 1755. gadā zīmētais Imanuela Kanta portrets, kas esot agrākais filozofa portretējums, viņas pirmā vīra Gebharda Johana fon Keizerlinga ģīmetne un pāris pašportretu.
Par laikabiedru atzinību Karolīnes fon Keizerlingas mākslinieces veikumam liecina literatūrā bieži atkārtotais fakts, ka 1786. gadā pēc nozīmīgā grafiķa un ilustratora Daniela Hodovecka (Chodowiecki) ieteikuma viņa uzņemta Prūsijas Karaliskajā mākslas akadēmijā kā goda locekle.
Līdz šim izdevies atrast ziņas tikai par dažiem muzeju kolekcijās līdz mūsdienām saglabātiem Karolīnes fon Keizerlingas zīmējumiem, bet ne par pasteļiem vai eļļas gleznojumiem, tāpēc Rundāles pils muzeja krājumam nopirktie Keizerlingu portreti jāvērtē kā izcils jaunieguvums.
Keizerlingu pāra portreti
Abi Karolīnes fon Keizerlingas darinātie portreti nepārprotami veidoti kā pāris – saskan ne tikai greznie rāmji, bet arī pasteļu kompozicionālais un tonālais
risinājums, priekšmetiskā vide un pat modeļu apģērbs. Pašportretā Karolīne sevi attēlojusi kā mākslinieci, iespējams, dzimtas īpašumā Rautenburgas pilī, kur ģimene pavadījusi vasaras un kur viņai bijusi sava darbnīca un plaša bibliotēka. Par to liek domāt fonā redzamais interjers – skapis ar grāmatām, skulpturālā galva un kādas citas tēlnieciski veidotas cilvēka figūras fragments uz tā, kā arī galds ar zīmēšanas un gleznošanas piederumiem (krāsas, otas, pasteļkrītiņi kastītē u. c.). Uz galda novietota neliela sievietes figūriņa, kas attēlota arī zīmējumā uz molberta. Mākslinieces paštēlu apstiprina pavērtā zīmējumu mape viņas rokās, kurā pamanāmas sievietes portreta aprises. Savukārt par modeles saikni ar mūziku un lautistes karjeru liecina satītā nošu lapa uz galda un lautas gals aiz krēsla atzveltnes.
Darbnīcas interjerā jaušama arī greznība – uz to norāda bagātīgi rotātais sienas pulkstenis, plastiski veidotā galda kāja, tāpat krēsla roku balsti un atzveltne. Tomēr vide ir sadzīviska, pat intīma, un šo iespaidu papildina gan zem galda gulošais suns, gan pašas pie galda sēdošās Karolīnes neformālais tērps – zīda rītasvārki un plānā aube ar gaišzilu lentu, kas sedz augsto frizūru.
Tāpat arī Kristiana Heinriha portretā valda nepiespiesta, sadzīviska gaisotne, lai gan Karolīne savu dzīvesbiedru nepārprotami attēlojusi viņa studiju istabā uz dokumentiem pilnu plauktu fona kā izglītotu apgaismības laikmeta personību. Modelis, tērpies gaiši brūnos rītasvārkos ar kažokādas apdari, sēž pie sekretāra, uz kura novietots gan kabatas pulkstenis un mērniecības instrumenti – leņķa transportieris, lineāls un cirkulis –, gan dokumenti un vēstules, gan kāds ordenis. Tas ir Polijas valsts visaugstākais apbalvojums – Baltā Ērgļa ordenis, ko piešķir par militāriem un civiliem nopelniem. Atbilstoši Johana Bernulli rakstītajam, Kristians Heinrihs to saņēmis 1768. gadā. Portretā redzams gan Baltā Ērgļa ordeņa krusts ar gaišzilo lenti pie modeļa sāna zem labā elkoņa un vēstuļu kaudzītes, gan pie krūtīm piespraustā ordeņa zvaigzne.
2019. gada nogalē Keizerlingu pāra portretus restaurēja papīra, ādas un pergamenta restauratore Ārija Ubarste. Viņa atklāja, ka tie nav darināti uz papīra, kā sākotnēji domāts, bet gan uz pergamenta. Restaurācijas gaitā abi pasteļi mehāniski notīrīti, pergamenta malas nostiprinātas un pienaglotas pie apakšrāmja, nostiprināti krāsu pigmenti, ar japāņu papīru un kviešu cietes līmi salīmēts plīsums un bojājumi vecajās naglojuma vietās. Darbi tonēti ar pasteļkrītiņiem. Pēc restaurācijas portreti atkal ievietoti krāšņajos oriģinālajos rāmjos un izstādīti Rundāles pils muzeja dekoratīvās mākslas ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” klasicisma laikmetam veltītajā telpā.
Autore: Dr. art. Baiba Vanaga,
RPM Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja
20.04.2020