Pirmoreiz Agi Jirgensas (Jürgens) marmorā darinātās skulptūras “Pamestā” reprodukciju es ieraudzīju pirms aptuveni deviņiem gadiem, kad, sākot pētījumu par Latvijas māksliniecēm, izšķirstīju visus Rīgas Arhitektu biedrības (Architektenverein zu Riga) izdotās Baltijas mākslas gadagrāmatas “Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen” (1907–1913) sējumus. Nākamā sastapšanās notika dažus gadus vēlāk, kad starpkaru laika avīzes “Pēdējā Brīdī” rakstam par Rīgas pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas izmaiņām pievienotajā fotogrāfijā atpazinu šo sievietes siluetu un uzsāku skulptūras meklējumus. Sazinoties ar kolēģēm no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, proti, Rīgas pilsētas mākslas muzeja darba turpinātāja, noskaidroju – lai gan vēsturiskajā tēlniecības kolekcijas inventāra grāmatā ir atrodams nedatēts, pēc konteksta spriežot, ap 1940.–1945. gadu veikts ieraksts par “Agi Jurgens” darba “Atstātā” pieņemšanu muzeja krājumā, šobrīd ne latviešu, ne ārzemju tēlniecības kolekcijās šis darbs neglabājas. Turpinot izzināt skulptūras reproducēšanas un eksponēšanas vēsturi, nevarēju vien beigt brīnīties, kā var pazust gandrīz metru augsta un, domājams, diezgan smaga marmora skulptūra, līdz, pētot materiālus par Rīgas pilsētas mākslas muzeja kolekciju vēsturi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā, atradu dokumentus, kas apliecina tēlnieka “Jurgens” marmora skulptūras “Pamestā” nodošanu Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejam ar mērķi “eksponēšanai Rundāles pilī”. Tātad izrādās, ka jau 45 gadus skulptūra glabājas muzejā, kurā strādāju nedaudz vairāk nekā gadu, un beidzot es varēju ieraudzīt klātienē darbu, kuru tik ilgi biju meklējusi.
Pirmās tēlnieces
Arhitekts, mākslas vēsturnieks un Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors Vilhelms Neimanis recenzijā par 1912. gada Baltijas mākslas gadagrāmatu, novērtējot sieviešu darbību tēlniecībā, rakstījis: “Divpadsmit ilustrāciju vēsta par to, ko Baltijas māksla ir sasniegusi tēlniecības jomā. Zīmīgi, ka tāpat kā glezniecībā arī šeit dominē sieviešu darbs. Redzami ļoti ievērojami Konstances fon Veteres-Rozentāles un Agi Jirgensas darbi.” (“Deutsche Monatsschrift für Russland”, 1913, Nr. 6) Gadagrāmatā reproducēti arī vēlākā Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcas vadītāja Konstantīna Rončevska, Berlīnē strādājošā vācbaltiešu tēlnieka Hansa Litkensa (Lütkens) un Drēzdenē strādājošās Benitas fon Heinemanes (Heinemann) darbi. Recenzētajā numurā pavisam apskatāmi četri Agi Jirgensas tēlniecības darbi – divas portreta bistes, puskailas meitenes figūra un minētais jaunas sievietes akts.
Saglabātie izstāžu katalogi un recenzijas presē rāda, ka vietējās mākslinieces darināts tēlniecības darbs Rīgā pirmoreiz eksponēts 1897. gadā, kad Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) Mākslas salonā divas mālā veidotas portreta galvas un vienu itāļu renesanses tēlnieka Donatello skulptūras kopiju izstādīja Dorisa fon Krīdenere (Krüdener). 20. gadsimta sākumā Rīgas izstādēs piedalījās arī Latvijas pierobežā Igaunijā dzimusī un Berlīnē izglītotā tēlniece Edīte Kiršteina (Kirstein), bijusī Elīzes fon Jungas-Štilingas zīmēšanas skolas audzēkne Dagmāra Boka-Henzele (Bok-Haensell) un baronese Konstance fon Vetere-Rozentāle (Wetter-Rosenthal), kas starpkaru periodā dzīvoja un strādāja Igaunijā. Ar Latviju saistīto tēlnieču vidū kā tolaik nozīmīgākās jāizceļ Minhenē skolojusies ebreju tēlniece Harieta fon Ratlefa-Keilmane (Rathlef-Keilmann) un Parīzē izglītību guvusī vācbaltiete Agi Jirgensa. Diemžēl Latvijas publiskajās kolekcijās pirmo vietējās izcelsmes tēlnieču darbi nav nonākuši, atsevišķi no tiem iepazīstami reprodukcijās jau minētajā Baltijas mākslas gadagrāmatā, bet arī tie līdz mūsdienām nav saglabājušies vai to atrašanās vieta nav zināma.
Citētais Vilhelma Neimaņa apgalvojums, ka vietējā mākslā dominē sieviešu darbs, jāvērtē kā pārspīlēts. Tomēr nevar noliegt, ka 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Latvijas mākslas dzīvē ienāca daudz pamanāmu, labu izglītību guvušu jauno mākslinieču un gandrīz visus vietējos vācu māksliniekus apvienojošās Baltijas Mākslinieku savienības (Baltischer Künstlerbund) izstādēs sievietes veidoja teju pusi no visiem eksponentiem. Tomēr stāsts par Agi Jirgensu ir nedaudz savādāks, jo viņa nepiedalījās šīs savienības izstādēs, lai gan viņas mākslinieciskās izglītošanās un profesionālās darbības ceļš būtiski neatšķīrās no daudzu citu 19./20. gadsimta mijas Latvijas izcelsmes mākslinieču piedzīvotā.
Agi Jirgensas dzīvesgājums
Agi jeb pilnajā vārdā Agnese Jirgensa, precējusies Brucere (Agnes (Agi) Jürgens, verh. Brutzer, 1881/1882–1936), dzimusi Tverā, Krievijā, bet Rīgā pavadījusi bērnību un sākusi mākslas studijas. Viņas tēvs Eduards Jirgenss (1853–1925) bija diplomēts ķīmiķis, kas pēc studijām Tērbatas Universitātē vairākus gadus strādājis dažādos amatos Iekškrievijas rūpnīcās, 1882. gadā atgriezies Rīgā, kur bijis gan rūpnīcas tehniskais direktors, gan Tehniskās biedrības prezidents, gan ieņēmis dažādus amatus pilsētas pārvaldes iestādēs un 1904. gadā ievēlēts par Rīgas domnieku. Pati Agi Jirgensa 20. gadsimta sākumā absolvējusi Elīzes fon Jungas-Štilingas zīmēšanas skolu Rīgā un ieguvusi zīmēšanas skolotājas tiesības. 1910. gada rudenī viņa sāka studijas Parīzē pie slavenā franču modernisma tēlnieka Antuāna Burdēla (Bourdelle).
Jau drīz jaunā māksliniece izpelnījās pirmo vietējās preses uzmanību – 1912. gada jūnijā, kad mākslas mēnešraksts “Kunstbeilage der Rigaer Tageblatts” (1912, Nr. 6, S. 45) ziņoja par viņas dalību Parīzes Nacionālās daiļo mākslu biedrības (Société Nationale des Beaux-Arts) izstādē jeb tā sauktajā Salonā, kas bija viena no oficiālajām franču mākslas metropoles izstādēm. Tajā bija eksponēti divi Agi Jirgensas darbi – rozā marmorā izkalta meitenes galva un baltā marmorā darināta skulptūra “Pamestā”. Tie esot izpelnījušies franču, vācu un angļu preses uzmanību, nosaukti par “interesantiem”, bet pati māksliniece raksturota kā “augsti apdāvināta”.
Nākamajā gadā abas skulptūras reproducētas Baltijas mākslas gadagrāmatā, un, tās vērtējot, tapusi citētā Vilhelma Neimaņa atziņa par sieviešu darbību tēlniecībā. Gadagrāmata ar četriem reproducētajiem darbiem līdz šīs skulptūras oriģināla atrašanās vietas noskaidrošanai bija vienīgā man zināmā liecība, kas blakus rakstītajiem avotiem sniedza vizuālu priekšstatu par Agi Jirgensas profesionālo darbību tēlniecībā. Kā nojaušams no reproducētajām fotogrāfijām, no kurām lielākā daļa izskatās uzņemtas mākslinieces darbnīcā, divi darbi – vīrieša portrets un puskailās kreoliešu meitenes figūra – veidoti mālā, ģipsī vai tamlīdzīgā mīkstā materiālā, savukārt meitenes portrets un jaunās sievietes akts cirsti marmorā, kas liecina par nopietnu pievēršanos tēlnieka profesijai un atzīstamu meistarību. Par vēl viena darba eksistenci liecina laikraksts “Rigasche Rundschau”, kur kādā 1935. gada numurā minēts, ka Rīgas pilsētas mākslas muzejā esot bijis apskatāms Agi Jirgensas veikums – agroķīmiķes Margarētes jeb Deizijas fon Vrangeles (Wrangell) rokas, veidotas marmorā.
Domājams, ka pēc studijām Parīzē Agi Jirgensa Rīgā vairs neatgriezās nemaz vai arī tikai īsu brīdi padzīvoja Latvijā. Kā noskaidrojis 20. gadsimta vācbaltiešu mākslinieku leksikona “Lexikon deutschbaltischer bildender Künstler. 20. Jahrhundert” (Köln, 1983) sastādītājs Kuno Hāgens (Hagen), Pirmā pasaules kara gados un pēc tam māksliniece dzīvoja Vācijā, strādājot gan Berlīnē, gan Lukavā. Kara gados viņa iztiku pelnījusi, izgatavojot un pārdodot aptuveni 300 slavenās ēģiptiešu valdnieces Nofretetes portreta kopiju, un pēc kara darbu turpinājusi, Eiropas muzejiem darinot dažādu Ēģiptes muzejā Berlīnē saglabāto skulptūru kopijas. Tēlnieces karjeras laikā piedalījusies izstādēs Parīzē, Londonā, Filadelfijā un Berlīnē, kur 1936. gadā mirusi.
Skulptūras “Pamestā” liktenis
Darbā “Pamestā” Agi Jirgensa atveidojusi jaunas sievietes aktu, kas izdevies anatomiski precīzs, bez attiecīgā laika modernisma tendencēm raksturīgās stilizācijas vai deformācijas. Modele sēž, noliekusi galvu, kājas daļēji pavilkusi zem sevis, atbalstījusies uz labās rokas un ar kreiso roku pieskārusies pēdām. Jaunās sievietes ķermeņa poza un sejas izteiksme liecina par apcerīgumu vai skumjām, un darba nosaukums apstiprina, ka grūtsirdīgo noskaņojumu radījis kāds, kas viņu atstājis.
Sievietes figūra novietota uz taisnstūra pamatnes, kurā iegravēts autores paraksts un datējums “Agi Jürgens / Paris 1912”, tātad darbs tapis 1912. gadā Parīzē. Domājams, ka tajā laikā jaunā tēlniece vēl bija Antuāna Burdēla skolniece un ka tieši skolotāja rekomendācija un sakari palīdzēja Agi Jirgensas darbiem nonākt Parīzes Salonā.
Kā nozīmīgāko Parīzes izstāžu kārtību 1913. gadā raksturojis žurnāla “Druva” korespondents Ernests Puriņš, oficiālajā Salonā “akadēmiķi ir galvenie noteicēji, un izstādē tiek pielaisti tikai viņu skolnieku un radinieku darbi. Ārzemniekiem un pat tālāk stāvošiem frančiem nav ko domāt viņā iekļūt, ja nav iepriekš papūlējušies izgādāt sev labu protekciju.” (“Druva”, 1913, Nr. 8, 1013. lpp.) Līdzīgus novērojumus par iespējām parādīt darbus kādā no oficiālajiem Parīzes Saloniem vēstulēs vīram pauž arī latviešu gleznotāja Milda Grīnfelde, kas pēc četru gadu studijām franču mākslas metropolē un pūliņiem iekļūt oficiālajos Salonos 1912. un 1913. gadā piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības (Société des Artistes Indépendants) izstādē jeb tā sauktajā Neatkarīgo Salonā. Tomēr vairāku citu Latvijas izcelsmes mākslinieču, piemēram, Idas Fīlicas (Fielitz) un Alises Dannenbergas (Dannenberg), biogrāfijas rāda, ka iekļūt un regulāri izstādīties oficiālajās Parīzes Salona skatēs Baltijas māksliniekiem bija iespējams.
1918. gadā Agi Jirgensas skulptūra “Pamestā” tika iekļauta vēl citā reprezentatīvā izstādē – pēc vācu biedrības “Verein für das Deutschtum im Auslande” iniciatīvas rīkotajā “Vidzemes-Igaunijas izstādē” (Livland-Estland-Ausstellung), kuras pirmā skate tika atklāta jūnijā Berlīnes Karaliskās mākslas akadēmijas telpās, bet vēlāk aizceļoja uz Hamburgu un Lībeku. Izstāde tapa kā 1917. gada rudenī Štutgartē sarīkotās “Kurzemes izstādes” (Kurland-Ausstellung) turpinājums, lai vācu skatītājus iepazīstinātu ar reģiona ģeogrāfiju, vēsturiskajām, kultūras un saimnieciskajām vērtībām. “Vidzemes-Igaunijas izstādes” mākslas nodaļu veidoja jau minētais Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors Vilhelms Neimanis, tāpēc nepārsteidz Agi Jirgensas darinātās marmora skulptūras nonākšana šā muzeja kolekcijā, tomēr pagaidām nav izdevies atrast dokumentus, kas norādītu laiku, kad tas noticis. Ap 1940.–1945. gadu veiktais ieraksts vēsturiskajā tēlniecības inventāra grāmatā vedina domāt, ka Otrā pasaules kara gados, tomēr vairākus gadus iepriekš presē publicētā fotogrāfija ar skulptūru Rīgas pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijā liek par to šaubīties.
Laikraksts “Pēdējā Brīdī” 1927. gada 3. septembrī ziņoja, ka “pa vasaras brīvlaiku Rīgas pilsētas mākslas muzejā dažas telpas no jauna izkrāsotas, kā arī izdarīti daži pārkārtojumi. Lielāki pārgrupējumi izdarīti skulptūru zālē”. (“Pēdējā Brīdī”, 1927, Nr. 150) Anonīmajam rakstiņam, kurā informēts arī par izmaiņām glezniecības ekspozīcijā, pievienotas trīs fotogrāfijas. Vienā no tām redzams Rīgas pilsētas mākslas muzeja toreizējais direktors Vilhelms Purvītis, kas pozē atjaunotajā ekspozīcijā, atspiedis elkoni pret muzeja kolekcijai 1912. gadā nopirktās vācbaltiešu tēlnieka Karla Bernevica (Bernewitz) no dažādu krāsu marmora, ziloņkaula, melnkoka un apzeltītas bronzas darinātās Atēnas bistes postamentu. Otrā fotogrāfijā Vilhelms Purvītis kopā ar muzeja direktora biedru Kārli Jurjānu un darbvedi Herbertu Birznieku stāv kolonnu zālē ar antīko un renesanses skulptūru ģipša nolējumiem fonā, bet trešajā redzama Baltijas tēlniecības ekspozīcijas daļa ar Agi Jirgensas skulptūru “Pamestā” priekšplānā. Vai šis darbs tur bija eksponēts līdz pat kara sākumam – to vēl nav izdevies noskaidrot, bet vēlāk ekspozīcija noteikti mainīta, un 1965. gada 31. maijā Rīgas pilsētas mākslas muzeja darba turpinātājs Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs (tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) pēc LPSR Kultūras ministrijas pavēles šo skulptūru kopā ar 42 citiem tēlniecības un lietišķās mākslas darbiem nodeva Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejam “eksponēšanai Rundāles pilī”.
Agi Jirgensas 1912. gadā darinātā skulptūra “Pamestā” ir agrākais man zināmais Latvijas izcelsmes tēlnieces darbs, kas saglabājies līdz mūsdienām. Turklāt tas nav radīts ģipsī vai mālā, ar ko vieglāk strādāt, bet gan paliekošā, augstvērtīgā materiālā – marmorā, kas liecina gan par jaunās mākslinieces tehniskajām prasmēm, gan profesionālajām ambīcijām.
Skulptūra nav iekļauta nevienā no Rundāles pils muzeja pastāvīgajām ekspozīcijām vai tematiskajām izstādēm, bet vasaras sezonā visiem interesentiem ir brīvi pieejama un apskatāma, jo atrodas vienā no pils kompleksa ēkām – ap 1800. gadu celtajā pilskrogā. Apmeklējot tajā iekārtoto kafejnīcu, priekštelpas labajā pusē sastapsiet Agi Jirgensas veidoto pamesto meiteni…
Autore: Dr. art. Baiba Vanaga
20.05.2024