2000. gada 5. decembrī Rundāles pils muzejs saņēma dāvinājumu no Benitas fon Egenas (von Egen) – rokassprādzi ar Kurzemes hercogienes Dorotejas miniatūru medaljonā un Pētera fon der Pālena (1824–1907) matiem pinumā.
Matu īpašnieks Pēteris fon der Pālens
Pētera fon der Pālena (pilnā vārdā – Pētera Karla Johana) vecāki bija grāfs Johans fon der Pālens (1784–1856), Kaucmindes muižas saimnieks (1849–1856), un grāfiene Sofija Luīze Mēdema (1798–1872) no Vecauces muižas. Mati, kas iepīti rokassprādzē, ir nogriezti mazajam Pēterim aptuveni sešu gadu vecumā, t. i., ap 1830. gadu. Pieaudzis viņš kļuva par piekto pēc kārtas un vienu no ievērojamākajiem Kaucmindes muižas īpašniekiem. 1859. gadā viņš izstājās no militārā dienesta Krievijas gvardē un pārņēma ļoti nolaistu saimniecību ar 44 zemnieku sētām, taču, būdams labs saimnieks, strauji palielināja muižas ienākumus, uzlaboja ļaužu sadzīves apstākļus un veica vērienīgu pils rekonstrukciju. Kopā ar sievu Luīzi fon Bēru no Ēdoles muižas Pēteris fon der Pālens apglabāts Kaucmindes muižas parkā.
Iespējams, rokassprādzi lūgusi izgatavot Pētera māte vai kāds cits Pētera tuvinieks, un kā ģimenes relikvija tā saglabājusies dzimtas īpašumā četrās paaudzēs. Benita fon Egena, dzimusi grāfiene fon der Pālena, kura rokassprādzi novēlēja Rundāles pils muzejam, bija grāfa Pētera fon der Pālena dēla Paula mazmeita, Arnta fon der Pālena (1896–1974) meita.
Cilvēka mati rotaslietās
Cilvēka matu iestrādāšana dažādos aksesuāros kļuva populāra 19. gadsimtā. Sākotnēji tā saistījās ar mirušo piemiņas saglabāšanu. Nāve tolaik bija daudz tuvāka ikdienas dzīvei, nekā esam raduši mūsdienās. Mirēji savas pēdējās dienas un stundas visbiežāk pavadīja mājās starp tuviniekiem, no mājām notika arī izvadīšana. Sabiedrības priekšstati par to, kā sērot, kā ilgāk saglabāt tuva cilvēka piemiņu, kā pārdzīvojumu izrādīt ārpasaulei un ko paturēt piemiņai, būtiski atšķīrās no mūslaiku pieņēmumiem. Piemēram, Anglijas karaliene Viktorija, kļuvusi atraitne, sava vīra prinča Alberta matus, ieliktus medaljonā, nēsāja ap kaklu visu atlikušo mūžu – 40 gadus pēc viņa aiziešanas. Tuvinieku matu nēsāšana tādā vai citādā veidā (auskaros, rokassprādzēs, piespraudēs, vainadziņos u. c.) strauji izplatījās arī ārpus Anglijas un modificējās, kļūstot ne tikai par piemiņas zīmi, bet arī par veidu, kā akcentēt mīlestību un pieķeršanos vistuvāko dzīvo cilvēku starpā. Vainadziņi, pīti no vairāku cilvēku matiem, varēja simbolizēt dzimtas saiknes vairākās paaudzēs. 19. gadsimta “matu aksesuāru kultūra” iezīmēja arī agrāk nebijušu tendenci modes pasaulē – rotu dizainā un nēsāšanas praksē. Pēc lielākas popularitātes viļņa tā pamazām izzuda līdz ar citām pārejošām modes izpausmēm – arī tāpēc, ka sabiedrībā mainījās uzskati par higiēnu un sanitārajām normām.
Kurzemes hercogienes Dorotejas portrets
Rokassprādzes galā, četru matu pīņu kreisajā pusē, iestrādāta miniatūra – Kurzemes hercogienes Dorotejas portrets. Tas darināts ap 1790. gadu pēc mākslinieka Jozefa Frīdriha Augusta Darbesa (1747–1810) tipa. Studējis Kopenhāgenā, strādājis Krievijā, Holandē, Vācijā un Kurzemē, Darbess bija slavenākās Kurzemes hercogienes Dorotejas (1761–1821) un viņas māsas Elīzas fon der Rekes uzticības persona. Iespējamo rokassprādzes pasūtītāju Sofiju Luīzi Mēdemu no Vecauces muižas ar hercogieni Doroteju saistīja radniecības saites – Sofijas Luīzes tēvs grāfs Karls fon Mēdems (1762–1827) bija hercogienes Dorotejas brālis.
Rokassprādze apskatāma Rundāles pils muzeja pastāvīgās ekspozīcijas telpā “Kurzemes hercogiene Doroteja un grāfu Mēdemu dzimta”.
Autore: Līva Daniniece,
Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja
20.05.2024