Dekoratīvās mākslas ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam” rokoko stila interjeru dekorācijas Latvijā iespējams parādīt tikai fotogrāfijās, jo lielākās daļas šo interjeru vairs nav – telpas ir pārbūvētas vai arī gājušas bojā. Svētes pils durvis ir izcils, labi saglabājies rokoko stila paraugs, kas izņemts no pils tās pārbūves laikā 1875. gadā.
Arhīva dokumenti apstiprina, ka grāfam Ernstam Johanam Bīronam Svētes muiža bija izlēņota jau 1736. gadā kā Vircavas muižas sastāvdaļa. 1738. un 1739. gadā notikusī sarakste starp hercogu Ernstu Johanu un būvdirektoru Johanu Kristofu Barnikelu par ēkas apmetuma darbiem liecina par tur jau esošas ēkas stāvokli. Savukārt kambarkunga Ernsta Johana fon Butlara un arhitekta Frančesko Rastrelli sarakste norāda uz ieceri izveidot Kurzemes valdniekam atbilstošu pils kompleksu
ar perspektīvu uz netālo hercoga rezidences pilsētu Jelgavu. Hercoga trimdas laikā Svētes pils tika tik labi uzturēta un remontēta, ka to kā vienīgo no rezidencēm viņš varēja izmantot pēc atgriešanās no izsūtījuma 1763. gadā. Senākajā ēkā bijusi zāle ar stiklotām durvīm, pārējās 20 durvis bijušas no ozolkoka.
Pašreizējā Svētes pils celta no 1774. līdz 1775. gadam pēc hercoga Pētera rīkojuma. Arhitekts Severīns Jensens to projektējis, izmantojot iepriekšējo būvi, kas atradās šajā vietā. Ēkas centrālajā daļā viņš izveidojis ovālu deju zāli divu stāvu augstumā. 1875. gada attēli rāda durvju vietu sarežģītajā telpas dekorā. Tās ir divviru durvis ar profilētu pildiņu, kuru augšējā un apakšējā daļā papildina zeltīti kokgriezumi. Vērtņu apakšdaļā izvirzīts pilastrveida pildiņš ar treljāžas motīvu piešķir kompozīcijai stabilitāti. Durvju kokgriezumus, domājams, darinājis galma tēlnieks Johans Georgs Bāders, kurš veicis nozīmīgus darbus arī Jelgavas pilī – izgatavojis hercoga guļamistabas un durvju vērtņu kokgriezumus. Dekoratīvās stuka kompozīcijas interjerā veidojis Johans Mihaels Grafs. Svētes pils centrālajam korpusam abās pusēs atradās zemākas divstāvu būves, kas reiz kalpoja kā gleznu galerija un oranžērija. No 1799. līdz 1800. gadam līdzās izbūvēja kazarmas kādam Krievijas armijas kirasieru pulkam. Galvenās pārbūves, kas iznīcināja pils interjerus, notika pēc 1875. gada.
1875. gada 14. (26.) oktobrī laikrakstā “Rigasche Zeitung” publicēts Leopolda fon Pecolda raksts par Svētes pili ar aicinājumu atzīt tās izcilo māksliniecisko vērtību. Aprakstā minēts, ka zāles sienu dalījumu veido pilastri un panno laukumi, kuru padziļinātās plaknes krāsotas gaiši zaļas, bet uz tām izceļas balti panno un veidojumi. No frīzes uz leju sniedzas dekoratīvas lapu un ziedu vītnes ar emblēmām, kas rāda medību un izpriecu pilij atbilstošas dzīves jomas. Tajās attēloti medību un zvejniecības rīki, kā arī dārzniecības un puķkopības tēmas. Visus šos elementus papildina dažādi mūzikas instrumenti. Zālē bijušas četras ložas, kuru griesti veidoti gliemežnīcas formā, bet sienas rotātas ar plastiskām vītnēm un ornamentiem. Par durvīm Pecolds rakstījis: “Tā kā visas zāles plaknes ir mākslinieciski izstrādātas, arī kokgriezumiem bija jāpieskaņojas stuka veidojumu formai, kā rāda durvju iekšpuse – jo tagad eksistē vairs tikai vienas durvis, četras ložu durvis ir aizstātas ar modernām, naglotām; vienas no agrākajām, domājams, atrodas citā pils vietā, kur atpazīstamas pēc liektajām līnijām un zeltītajām profīllīstēm.”
Tomēr 1875. gada 30. decembra (1876. gada 11. janvāra) “Rigasche Zeitung” rakstā minēts, ka iepriekšējie raksti nav varējuši pārliecināt par nepieciešamību saglabāt šo mākslinieciski vērtīgo Kurzemes pili, bet radījuši vispārēju interesi. Pēc pils apmeklējuma guberņas arhitekts Augusts Juliuss fon Hāgens un akadēmiķis Roberts Augusts Pflūgs lūguši Jelgavas fotogrāfu Hermani Kīpertu veikt Svētes pils un Vircavas pils fotografēšanu pirms pārbūves. Gleznotājs Jūliuss Dērings aprakstījis pils stāvokli 1878. gada 26. jūnijā: “Lūdzu atslēgt slaveno ovālo zāli, taču, izņemot
mūra ārsienas, no tās nekas nebija palicis pāri. Pils bija sadalīta divos stāvos, un tajā izbūvētas ārkārtīgi vienkāršas istabas un divas virtuves. No greznā stuka plafona nebija ne miņas. Viss – jauns, gluds, prozaisks. Visas šīs istabas paredzētas virsnieku dzīvokļiem. [..] Abi nedaudz zemākie spārni ir pavisam moderni, tie tikai uzcelti uz vecajiem pamatiem.” (Citēts pēc: Iepazīstot Latviju: mākslinieka Jūliusa Dēringa ceļojumu piezīmes. 19. gadsimta otrā puse. Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs, 2019, 286.–287. lpp.) Kazarmas pilī atradās līdz pat 1993. gadam.
Durvju vērtnes pēc izņemšanas nodeva Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrībai (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga) un iebūvēja 1890. gadā jaunuzceltajā Doma muzejā, tagadējā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ēkā. Rundāles pils muzejam, toreiz vēl Bauskas novadpētniecības muzeja filiālei, durvis nodotas 1966. gadā ar pārveidojumiem – ar virsgaismas logu un jaunu aplodu.
Restaurācija veikta 2014. gadā. Noņemot pārkrāsojumus, atklājās sākotnējā iecere – gaiši pelēks krāsojums ar tirkīzziliem padziļinātajiem pildiņu laukumiem un kokgriezuma zeltījumu. 19. gadsimtā durvis bija vairākkārt pārkrāsotas un griezumi daļēji klāti ar bronzas krāsu.
Svētes pils zāles durvis saistās ar kādu romantisku notikumu Kurzemes hercogistes vēsturē. 1779. gada 19. oktobrī Svētes pilī hercogs Pēteris bildinājis Doroteju fon Mēdemu, savu trešo sievu. Vai spējam iztēloties, ka pa šīm durvīm kādreiz iznāca jaunā, skaistā Doroteja, kura nupat bija devusi jāvārdu hercogam?
Autore: Lauma Lancmane,
ilggadēja RPM darbiniece
20.05.2024