Porcelāna kolekcijas papildināšanai Rundāles pils muzejs 2015. gadā antikvariātā Anne Besnard Antiquaire Sentuenā (Saint-Ouen), Francijā, nopirka ēdamo kastaņu groziņu.
Dažādu lielumu un formu grozi pazīstami no vissenākajiem laikiem. Tie attēloti gleznojumos uz Senās Ēģiptes kapeņu un tempļu sienām. Visbiežāk tos gatavoja no salmiem, klūgām, skaliem, niedrēm un citiem dabiskiem materiāliem. 18. un 19. gadsimtā Eiropas porcelāna un fajansa manufaktūrās ražoja dažādus praktiskus un dekoratīvus groziņus: maizei, augļiem, ogām, ziediem, saldumiem un arī ēdamajiem kastaņiem. Reizēm to formas imitēja salmu pinumus un klūgu vijumus.
Muzeja nopirktais ēdamo kastaņu groziņš izgatavots Lielbritānijā, Vusteras porcelāna manufaktūrā, kas darbojas arī mūsdienās ar nosaukumu Royal Worcester. Manufaktūru 1751. gadā dibināja ārsts Džons Vols (Wall) un aptiekārs Viljams Deiviss (Davis). 1783. gadā to nopirka Tomass Flaits (Flight). Manufaktūra kļuva slavena ar zemglazūras kobalta tehnikā apgleznotām vāzēm. Ēdamo kastaņu groziņš izgatavots ap 1770. gadu tās pirmajā darbības periodā, kas ilga no 1751. līdz 1783. gadam. 19. gadsimta vidū manufaktūra vēlreiz mainīja īpašniekus un 1862. gadā tika pārdēvēta par Vusteras Karalisko porcelāna manufaktūru (Worcester Royal Porcelain Company Ltd).
Eiropā ēdamie kastaņi lietoti uzturā vairāk nekā 2000 gadu. Ēdamās kastaņas (Castanea sativa) izcelsmes reģions ir Grieķija. Uzskata, ka tie ir vieni no senākajiem kokaugiem.
Eiropā ēdamos kastaņus izplatīja romieši, ņemot tos līdzi karagājienos kā sauso pārtiku. Ēdamie kastaņi bija populāri līdz 19. gadsimta otrajai pusei. Tie bija nozīmīgs pārtikas produkts pirms kartupeļiem, un kastaņu dēvēja par “maizes koku”, jo no kastaņu miltiem, pievienojot graudaugu miltus, cepa arī maizi. Ēdamos kastaņus vārīja, cepa, pasniedza pie gaļas ēdieniem, pildīja mājputnu cepešos, vārīja zupās, glazēja, no tiem gatavoja biezeņus un saldos ēdienus. 18. gadsimtā Ziemassvētku laikā dižciltīgo ballēs pasniedza ēdamos kastaņus, glazētus cukura sīrupā, medū un vīnā. Tie ieguva delikateses statusu, lai gan senāk skaitījās “nabagu ēdiens”, kas palīdzēja pārciest gada auksto periodu.
Groziņu formu noteica kastaņu pagatavošanas un lietošanas veids. Ēdamos kastaņus cepa pannā uz atklātas uguns, lai tos atbrīvotu no cietās, brūnās mizas un tie iegūtu riekstu garšu. Groziņi bija paredzēti karstu, nomizotu kastaņu pasniegšanai. Caurumotās malas un vāki ļāva izplūst karstajam tvaikam, lai šos ziemas gardumus varētu drošāk baudīt. Caur groziņa caurumiem uz paplātes varēja izplūst pārmērīgais cukura sīrupa daudzums.
Ēdamo kastaņu groziņi ar paplātēm 18. un 19. gadsimtā bija populāri sadzīves priekšmeti, tos ražoja daudzās Eiropas porcelāna un fajansa manufaktūrās: Sevrā, Meisenē, Berlīnē, Vīnē, Koflī (Caughley), Dārbi, Vusterā, Vedžvudā, Stokā pie Trentas, Ludvigsburgā, Mariebergā un citur. Eiropas tirgum tos ražoja Ķīnā. Ap 1790. gadu Kurzemes-Zemgales hercogs Pēteris Karaliskajā porcelāna manufaktūrā Berlīnē pasūtīja “Kurzemes servīzi”, kurā, iespējams, bija arī ēdamo kastaņu groziņi. Tā domāt vedina fakts, ka 18. gadsimta beigās tajā pašā manufaktūrā izgatavota Lielbritānijas Kara un koloniju sekretāra grāfa Henrija Batērsta (Bathurst, 1762–1834) vakariņu servīze ar “Kurzemes dekoru”, kurā bija arī četri astoņstūra formas ēdamo kastaņu groziņi ar ažūrām, vertikālām atverēm, osām sānos un paplātēm.
Rundāles pils muzeja kastaņu groziņam ir ovāla, uz augšu paplašināta četrlapu stilizēta bišu stropa forma ar bišu šūnu imitācijas reljefu un zilu ziediņu vai stilizētu bišu dekoru. Sānos – divas savītas osas. Korpusa iekšpusē gar augšējo malu treljāžas un ziedu ornamenta josla. Vāks veidots ar rievotiem, garenas formas atvērumiem, kurus rotā ziedu un lapu reljefi. Gar malu treljāžas un ziedu ornamenta josla, bet vāka vidū ovāla ažūra treljāža ar reljefu pinuma imitācijas valnīti gar malu. Virs treljāžas izliekta osa ar zieda un lapas reljefu. Korpusa iekšpusē ziedu, sīku lapu un zariņu, magones pogaļu un granātābola gleznojums. Groziņa augstums ir 13 cm, bet platums – 21 cm. Ēdamo kastaņu groziņu novietoja uz paplātes, bet tā nav saglabājusies. Paplātei-šķīvim visbiežāk bija ovāla forma un divi rokturi sānos. Paplātes iekšpusi apgleznoja ar ziediem, lapām, augļiem un ornamentiem. Populārs bija priežu čiekura ornaments.
Ēdamās kastaņas ir dekoratīvi dižskābaržu dzimtas koki, kuru rieksti atrodas dzeloņainā kamoliņā – apvalkā. Cieto koksni pielīdzina ozolam, no tās darina mēbeles un mūzikas instrumentus. Nav precīzi zināms, kad tās sāka audzēt Lielbritānijā, bet parkos un dārzos zināmi vairākus gadsimtus seni koki. Latvijas vēsturisko parku aprakstos minēts, ka ēdamās kastaņas augušas baronu Bēru īpašumā Popes muižas parkā. Kopš 20. gadsimta 70. gadu beigām tās audzē Dobeles Dārzkopības institūts. 1982. gadā laikrakstā Cīņa minēts, ka iestādes vadītājs Laimonis Kalniņš ar palīgiem no Kaukāza atvedis ēdamās kastaņas stādus, un tie “šoziem visi ir izdzīvojuši”. No 1998. gada ēdamos kastaņus audzē Latvijas Nacionālā botāniskā dārza arborētumā Rucavas Muižas kalnā pie Sventājas upes, jo Dienvidkurzemē ir siltāks klimats. Ir ziņas, ka tos var audzēt arī citur Latvijā, taču bargās ziemās koki var apsalt.
1975. un 1977. gadā Rundāles pils muzejs Sesavas pagastā no privātpersonas nopirka fajansa servīzes priekšmetus: terīni, divus mērces traukus, cepešu šķīvi, 19 šķīvju, saldumu trauku un divus šķīvjus-paplātes, kas izgatavoti Vedžvuda rūpnīcā Lielbritānijā.
Vēlāk saldumu trauku nosauca par maizes trauku, bet izpētot noskaidrojās, ka tas ir ēdamo kastaņu groziņš ar paplāti-šķīvi. Servīzē bijuši divi groziņi, bet no otrā saglabājusies tikai paplāte. Pastāv leģenda, ka servīzes priekšmeti atradušies kādā “muižiņā” netālu no Elejas. Marķējuma zīmes rāda, ka priekšmeti izgatavoti no 1872. līdz 1897. gadam, bet to forma un dekors radīti 18. gadsimta 80. gados un bija populāri līdz 20. gadsimta sākumam.
Vedžvuda rūpnīcu 1759. gadā Lielbritānijā Stratfordšīrā dibinājis keramiķis Džosaija Vedžvuds (Wedgwood, 1730–1795). 1769. gadā viņš kopā ar partneri Tomasu Bentliju (Bentley, 1731–1780) Berslemā uzcēla rūpnīcu ar nosaukumu Etruria Works. 1940. gadā rūpnīcu pārcēla uz Barlestonu, kur tā atrodas arī mūsdienās. Servīzes priekšmeti izgatavoti no fajansa masas krēmkrāsas tonī, kas radīta ap 1750. gadu Stratfordšīrā, kura no 17. gadsimta sākuma bija nozīmīgs keramikas centrs. Krēmkrāsas trauki, tā sauktie creamware, bija populāri no 18. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam.
Kastaņu groziņš izgatavots ovālā formā uz savītas virves imitācijas pamatnes. Trauka centrālajā daļā klūgu pinuma imitācijas reljefs, vidū ovāls ar pīnītes imitāciju un rombs ar krustu. Uz augšu ieslīpa, ažūra, S veidā izliekta klūgu sloksnīšu imitācijas apmale, kas vidū sasieta ar lentītes imitāciju. Gar malu ar pīnīti apvīts klūgu vijuma imitācijas valnītis. Ovālas formas paplāte-šķīvis veidots kā klūgu pinuma imitācija, vidū rombs ar krustu, viļņota apmale ar ziedlapu formas atvērumiem. Pamatnes apakšā iespiesta marķējuma zīme “WEDGWOOD” un “M”, kas norāda, ka groziņš un paplātes izgatavoti 1884. gadā. 1860. gadā rūpnīca marķējumā ieviesa burtus, kurus iespieda fajansa masā blakus Vedžvudas nosaukumam, lai precīzi norādītu priekšmeta izgatavošanas laiku. Katru gadu apzīmēja ar citu burtu. Kopš 1891. gada marķējuma zīmēs iekļāva vārdu England.
Autore: Dzintra Miķelsone
RPM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas
krājuma glabātāja–eksperte
08.08.2025