Sakrālās mākslas ekspozīcija Rundāles pils staļļu ēkā ir apskatāma telpā, kas vienlaicīgi ir iesvētīta kā kapela, un nozīmīgākajos baznīcas svētkos tur notiek dievkalpojumi. Centrālais telpas objekts ir Latvijai unikāls manierisma stilā darināts altāris, kas muzejā nonācis no Zemītes luterāņu baznīcas.
Pētniekiem ir atšķirīgi viedokļi par Zemītes luterāņu baznīcas mūra ēkas celšanas laiku. Zināms, ka 16. gadsimta 80. gados Zemītes muižas īpašnieks Bartolds Butlars finansēja baznīcas būvniecību. Tomēr trūkst precīzu ziņu par to, vai tā bijusi koka vai pašreizējā mūra ēka. Baznīcas tornī savulaik atradies zvans, ko pēc Butlara pasūtījuma izlēja 1585. gadā. Tas liecina, ka šajā laikā Zemītē jau bija pabeigta baznīcas būvniecība. Otrs iespējamais mūra baznīcas būvniecības laiks attiecināms uz 17. gadsimta 40. un 50. gadiem, kad Zemītes draudzē sāka kalpot pastāvīgs mācītājs un tika izgatavots manierisma altāris.
Foto: Leopolds Mārcis Kļaviņš, 20. gs. 60. gadi
Altāris baznīcās ir interjera centrālā vieta. Tā priekšā mācītāji un priesteri notur dievkalpojumus. Altāris simbolizē svēto galdu, pie kura Jēzus Kristus noturēja pēdējās vakariņas kopā ar saviem mācekļiem. Luterāņu baznīcās tas parasti sastāv no altāra galda jeb mensas un altāra sienas jeb retabla.
Zemītes luterāņu baznīcas altāris darināts ap 1650. gadu Austrumprūsijā, iespējams, Kēnigsbergas kokgriezēja Joahima Pfafa darbnīcā, sadarbībā ar gleznotāju Georgu Krebsu. 19. gadsimtā altāris pārkrāsots gaiši pelēkā tonī, atsevišķas detaļas akcentējot ar bronzējumu, atbilstoši tā laika estētiskai. 19. gadsimta otrajā ceturksnī altāra retablu iebūvēja jaunā, kolonnu balstītā konstrukcijā, bet 1933. gadā tajā ievietoja altārgleznu, pilnībā aizsedzot 17. gadsimta altāri. 20. gadsimta 60. gados, kad Rundāles pils muzeja darbinieki apmeklēja Zemītes baznīcu, manierisma altāris kļuva par apbrīnojamu atklājumu.
Dievnama ēka cieta Otrajā pasaules karā; pēc tā draudze centās baznīcu atjaunot, taču 1963. gadā draudze beidza pastāvēt, un dievnama iekārta bija apdraudēta. Tāpēc 1965. gadā baznīcas vecākais altāris kopā ar vairākiem citiem iekārtas priekšmetiem nonāca Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā. Rundāles pils tolaik bija šī muzeja filiāle. Baznīca ilgi bija pamesta, ar cauru jumtu un iebrukušiem griestiem, ērģeles un soli gāja zudībā, saglabājās tikai bojāts jaunākā altāra retabls. 1989. gadā Latvijas Kultūras fonds pārņēma baznīcu savā aprūpē un finansēja jumta un torņa atjaunošanu. Dievnamā atgriezās kancele, tika atjaunots arī 19. gadsimta otrajā ceturksnī darinātais altāris, tāpēc vecākais altāris nebija nepieciešams un palika Rundāles pils muzejā. 1993. gadā notika pirmais dievkalpojums atjaunotajā Zemītes baznīcā.
2016. – 2017. gadā tika veikta altāra restaurācija, noņemts pārkrāsojums. Altāris atguva sākotnējo, manierisma stilam raksturīgo spilgto krāsojumu. Restaurācijas process, kurā tika iesaistīti 12 restauratori, bija ilgstošs un ļoti apjomīgs.[1]
Latvijas teritorijā ir saglabājies un aplūkojams salīdzinoši neliels skaits manierisma laika mākslas paraugu, tāpēc Zemītes baznīcas altāris uzskatāms par unikālu. Manierisma laikā darinātie altāri ieraugāmi tikai dažās Latvijas baznīcās, kā piemēram, Jaunpils, Zlēku, Ēdoles un Jamaiķu (Klosteres) luterāņu dievnamos.
Laikā, kad tapa Zemītes baznīcas altāris, pastāvēja prakse reproducēt pazīstamu gleznu kompozīcijas grafikas darbos. Savukārt ar grafikas darbu palīdzību šie paraugi izplatījās plašākā areālā, un tos izmantoja arī koktēlnieki. Šādas prakses piemērs ieraugāms arī Zemītes baznīcas altārī. Tā, piemēram, retabla centrālā kompozīcija “Svētā ģimene” tapusi, iedvesmojoties no vācu grafiķa Lūkasa Kiliana (Lucas Kilian, 1579–1637) 1605. gada gravīras, kas savukārt darināta pēc nīderlandiešu mākslinieka Bartolomeja Sprangera (Bartholomeus Spranger, 1546–1611) gleznas.
Altāra dekoratīvais kokgriezums
Zemītes luterāņu baznīcas altāris darināts, izmantojot manierisma stilam raksturīgus auss skrimstalas, rolverka, gliemežnīcas, akanta vijumu un maskaronu motīvus.
Manierisma tēlniecību raksturo formas izsmalcinātība, tieksme pārsteigt ar cilvēka ķermeņa deformāciju, kompozīcijas dinamismu un krāsu spilgtumu. Manierisma ornamenti akcentē dīvaino un šausminošo.
Manierisma laikā, kad tapis Zemītes luterāņu baznīcas altāris, dievnamu iekārtas priekšmetu krāsojumā izmantoja īpašu tehniku. Koka virsmu pārklāja ar grunts slāni, tam virsū klāja sarkanu polimentu (speciāla sastāva grunts zeltījumam vai sudrabojumam), virs tā lika sudraba vai zelta lapiņas, kuras pārklāja ar krāsainām, košām, lazējošām lakām. Tā krāsojums ieguva īpašu mirdzumu.
Tālāk pievērsīsimies altāra skulptūrās un gleznās attēlotajiem sižetiem.
Cilnis “Svētā Ģimene”
Altāra centrālajā kompozīcijā atveidota Svētā Ģimene – Jāzeps, Marija un Jēzus. Blakus Jēzum, ar muguru pret skatītāju, attēlots Jānis Kristītājs. Uz to, ka tas ir tieši viņš, norāda jērs – sakrālajā mākslā tradicionālais Jāņa Kristītāja pavadonis, īpaši, kad Jānis atveidots kā bērns. Jērs ir Kristus simbols, un Jānis Kristītājs, sastopot Jēzu, nosauca viņu par Dieva Jēru (Jāņa 1:29, 1:36).
Lai kompozīciju darītu svinīgāku, tajā ietverti arī divi muzicējoši eņģeļi.
Cilnis “Eņģeļu orķestris”
Altāra centrālo kompozīciju – Svētās Ģimenes attēlojumu – papildina eņģeļu orķestris, kas atveidots zem zvaigžņotas debesu velves. Tajā redzami eņģeļi ar dažādiem mūzikas instrumentiem.
Skulptūra “Eņģelis”
Eņģeļi ir ļoti iemīļoti tēli sakrālajā mākslā. Arī Zemītes luterāņu baznīcas altārī virs centrālā ciļņa ieraugāmas divas eņģeļu figūras.
Eņģeļi ir augsti attīstītas garīgas būtnes un pieder pie Dieva radītās acīm neredzamās pasaules. Sengrieķu valodā vārds angelos nozīmē ‘vēstnesis’, un tāds arī ir viņu uzdevums – izpildīt un vēstīt Dieva gribu.
Foto: Ints Lūsis, 2023. gads
Skulptūra “Evaņģēlists Marks”
Evaņģēlijs ir vēstījums par Jēzus Kristus un viņa mācekļu dzīvi. Mateja evaņģēlijs, kas Bībelē iekļauts kā pirmais, Marka evaņģēlijs un Lūkas evaņģēlijs tiek saukti par sinoptiskiem jeb līdzīgiem, jo šie trīs lielākoties apraksta vienus un tos pašus notikumus. Otrā evaņģēlija autors ir Marks. Viņš nebija pirmo Kristus mācekļu vidū, bet bija apustuļa Pētera (Kristus mācekļa) palīgs un evaņģēliju sarakstīja, balstoties tajā, ko iemācījās un uzzināja no Pētera.
Zemītes altārī Marks atveidots ar grāmatu un rakstāmo rokās, kas norāda, ka viņš ir sarakstījis evaņģēliju. Savukārt lauva pie viņa kājām simbolizē gan drosmi, gan Kristus augšāmcelšanos un vienlaikus – Kristu kā Ķēniņu. Marka evaņģēlijā akcentēti Kristus varenie darbi, tātad lauva arī norāda, ka Dieva Dēls ieradās uz zemes, lai uzvarētu ļaunumu, grēku un nāvi.
Skulptūra “Evaņģēlists Matejs”
Matejs bija muitnieks jeb nodokļu vācējs, kurš, atsaucoties uz Jēzus Kristus aicinājumu, piekrita viņam sekot un kļuva viens no viņa 12 mācekļiem. Matejs bija aculiecinieks daudziem notikumiem, kurus aprakstīja savā vēstījumā.
Zemītes altārī ievietotās Mateja skulptūras rokās redzam grāmatu un rakstāmspalvu, kas norāda, ka viņš ir evaņģēlija autors.
Mateja simbols ir cilvēks vai eņģelis, ko parasti atveido viņam blakus. Tas norāda uz Kristus cilvēcisko dabu. Evaņģēlija galvenā tēma ir Kristus iemiesošanās cilvēkā un ierašanās, lai iedibinātu Dieva valstību uz zemes. Mateja evaņģēlijs sākas ar Jēzus ģenealoģiju, tā akcentējot viņa cilvēcisko šķautni un dižciltīgo izcelsmi.
Zemītes luterāņu baznīcas altārī ievietotajai Mateja skulptūrai eņģeļa blakus nav. Tomēr, tā kā pārējiem evaņģēlistiem ir viņiem raksturīgie simboli, var droši apgalvot, ka šajā skulptūrā atveidots Matejs. Par to liecina arī uzraksts uz skulptūras postamenta.
Skulptūra “Evaņģēlists Lūka”
Evaņģēlists Lūka ir viens no Jaunās Derības četru evaņģēliju autoriem. Viņš bija ārsts un kopā ar apustuli Pāvilu devās misijā, veicinot kristietības izplatīšanos. Evaņģēlijā aprakstīto informāciju viņš ieguva no cilvēkiem, kas bija pirmie un tiešie Kristus zemes dzīves un augšāmcelšanās liecinieki.
Grāmata Lūkas rokās norāda, ka viņš ir evaņģēlija autors. Lūkas simbols ir vērsis, kas šeit atveidots pie viņa kājām. Vērsis kristietībā simbolizē upurējamo dzīvnieku. Lūkas evaņģēlijā izcelts Kristus kā skolotājs jeb, mūsdienu izpratnē, mācītājs, priesteris. Evaņģēlijs sākas un noslēdzas ar tempļa pieminēšanu, tādējādi norādot, cik tas nozīmīgs, lai Dieva darbi īstenotos cilvēku vidū.
Lūka akcentē arī Kristus upurēšanos cilvēku labā, caur savu nāvi izpērkot cilvēku grēkus. Tāpēc kā Lūkas simbols ir izvēlēts vērsis.
Skulptūra “Evaņģēlists Jānis”
Jāņa evaņģēlijs atšķiras no trim pārējiem gan koncepcijas, gan satura ziņā. Pirmajos trijos atkārtojas liela daļa no Kristus dzīves notikumiem, savukārt ap 90 procentu no Jāņa evaņģēlijā aprakstītā neatrast citos Bībeles tekstos.
Jānis bija zvejnieks, kurš, Kristus aicināts, kļuva par viņa mācekli.
Šajā skulptūrā Jāņa rokās atveidota grāmata un rakstāmais, kas norāda, ka viņš ir evaņģēlija autors. Ērglis pie Jāņa kājām simbolizē debesis, Debesu valstību un Svēto Garu. Jāņa evaņģēlijā akcentēta Kristus dievišķā daba. Jānis vēlējās pārliecināt citus par to, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls. Ainas no Jēzus dzīves evaņģēlijā ir atlasītas un sakārtotas tieši ar šo mērķi.
Skulptūra “Salvator Mundi”
Salvator Mundi jeb Pasaules Glābējs ir Kristus atveidojuma tips. Viņa labā roka ir saliekta elkonī, bet divi pirksti pacelti uz augšu svētījošā žestā.
Kreisajā rokā Kristus satvēris lodi ar krustu. Lode ir varas un vienlaikus zemeslodes simbols. Krusts simbolizē Kristus valdīšanu pār to. Kristus labās rokas žests un zemeslode kreisajā rokā kopumā norāda uz to, ka Visums tiek glābts no nelaimēm, ļaunuma un tumsas.
Skulptūra “Apustulis Pāvils”
Apustulis Pāvils dzīvoja m. ē. 1. gadsimta pirmajā pusē un bija kristietības pretinieks līdz brīdim, kad piedzīvoja atklāsmi. Tad viņš pieņēma kristietību un dedzīgi sludināja par Jēzu Kristu.
Viņa atribūti ir zobens un atvērta grāmata. Grāmata norāda uz Pāvilu kā apustuli, t. i., Evaņģēlija vēsts nesēju, bet zobens – uz ieroci, no kura viņš mira mocekļa nāvē, proti, viņam ar zobenu nocirta galvu. Sakrālajā mākslā mocekļus bieži atveido kopā ar atribūtiem, kas atgādina par viņu nonāvēšanas veidu vai ieroci.
Apustulis Pāvils nereti attēlots kopā ar apustuli Pēteri, jo viņi dzīvoja vienā laikā un abiem bija būtiska nozīme kristietības izplatīšanā.
Skulptūra “Apustulis Pēteris”
Apustulis Pēteris bija viens no Kristus mācekļiem. Viņa vārds bija Sīmanis, bet Jēzus viņu nosauca par Pēteri (Petrus), kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ‘klints’.
Apustulim Pēterim Kristus uzticēja rūpes par Baznīcu uz zemes, kā arī Debesu valstības atslēgas. “Es tev saku: tu esi Pēteris (klints), un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” (Mateja 16:18–19)
Tāpēc Pēteri parasti atveido ar atslēgām rokā. Otrs viņa atribūts ir grāmata, jo viņš ir apustulis – Evaņģēlija vēsts nesējs. Pēteris bija pirmais Romas bīskaps.
Skulptūra “Dievmāte”
Altāra augšdaļā redzamā kompozīcija attēlo Golgātu – tās centrā ir krustā sistais Jēzus, pie viņa kājām atveidota Marija Magdalēna. Kreisajā pusē uz altāra dzegas novietota Dievmātes skulptūra.
Mākslā Golgātas ainā bieži ietver arī apustuli Jāni, bet no Zemītes altāra šī skulptūra ir zudusi. Minētās trīs personas tiek atveidotas, jo Jāņa evaņģēlijs vēsta, ka tās atradušās pie krustā sistā Jēzus. (Jāņa 19:25–26)
Krucifikss
Jēzus Kristus savas zemes dzīves noslēgumā tika sists krustā, un sakrālajā mākslā šī aina ir bieži attēlota. Zemītes luterāņu baznīcas altārī krucifikss ir visas altāra kompozīcijas vainagojums un daļa no Golgātas ainas, kurā ietilpst arī Dievmātes un Marijas Magdalēnas skulpturālais atveidojums.
Skulptūra “Marija Magdalēna”
Zemītes luterāņu baznīcā 19. gadsimta otrajā ceturksnī altāra retablu iebūvēja jaunā konstrukcijā, tāpēc krucifiksu saīsināja, bet Marijas Magdalēnas skulptūru novietoja uz altāra augšējās dzegas. Atbilstoši Golgātas kompozīcijai, šajā vietā, visticamāk, sākotnēji atradās apustuļa Jāņa skulptūra, kas nav saglabājusies.
Restaurācijas laikā, veicot izpēti, tika konstatēts, ka Marija Magdalēna skulptūrā attēlota, apķērusies ap Kristus krustu. Tur tā novietota arī tagad.
Glezna “Svētais Vakarēdiens”
Zinot, ka tiks apcietināts un nonāvēts pie krusta, Jēzus sapulcināja savus 12 mācekļus Pashas mielastā (Pesah jeb Kunga garāmiešana – svētki, kas pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās kļuva par kristiešu Lieldienām). Šajā vakarā viņš arī pateica mācekļiem, ka viens no viņiem Kristu nodos. “Mielasta laikā Jēzus ņēma maizi, svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.” Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā, tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.”” (Mateja 26:26–28)
Šis simboliskais rituāls tiek atkārtots kristīgās Baznīcas dievkalpojumos (liturģijā), un mācītāji un priesteri citē šo Jaunās Derības fragmentu, svinot Euharistiju, kuras laikā ticīgie saņem oblātas (dievmaizes) un, atsevišķos gadījumos, arī vīnu.
Visbiežāk pēdējo vakariņu ainā atveido mielasta galdu, pie kura sēž mācekļi ar Kristu centrā. Tā tas ir arī Zemītes altārī.
Glezna “Kristus Getzemenes dārzā”
Pēc kopīgā mielasta Kristus kopā ar mācekļiem Pēteri, Jēkabu un Jāni devās uz Getzemeni. Tur Kristus viņiem piekodināja, lai paliek nomodā, un pats devās mazliet nostāk, lai lūgtu Dievu. Atgriezies viņš ieraudzīja, ka mācekļi ir aizmiguši, un vēlreiz viņiem teica, lai paliek nomodā, bet pats devās lūgt Dievu. Tā tas atkārtojās vēlreiz. Pēc tam Kristus paziņoja mācekļiem, ka ir pienācis brīdis, kad viņš tiek nodots grēcinieku rokās. Tad kopā ar citiem ļaudīm ieradās māceklis Jūda, kas viņu bija nodevis, un Kristus tika apcietināts. (Marka 14:32–46, Mateja 26:36–50, Lūkas 22:39–48)
Zemītes luterāņu baznīcas altārī nelielā gleznojumā ir redzama aina, kur priekšplānā ir trīs aizmigušie mācekļi, bet otrajā plānā – ceļos nometies Jēzus.
Glezna “Marija Magdalēna ar apustuļiem”
Šīs gleznas sižets nav droši zināms, bet, tā kā Zemītes luterāņu baznīcas altārī redzamās gleznas un skulptūras ir saistītas ar Jēzu Kristu, visticamāk, tā ir aina ar Mariju Magdalēnu un apustuļiem.
Kad Jēzus pie krusta ir nomiris, viņu gulda kapā un tam priekšā aizveļ lielu akmeni. Pēc divām dienām Marija Magdalēna dodas uz kapu un ierauga, ka akmens ir novelts, bet Kristus – pazudis. Ar šo ziņu viņa steidzas pie apustuļiem Pētera un Jāņa (Jāņa 20:1–4).
Gleznā atainotas divas vīriešu figūras, kas, visticamāk, ir apustuļi, un viņu priekšā ceļos nometusies Marija Magdalēna. Fonā redzams objekts, kas atgādina kapu bez vāka – tas liek domāt, ka gleznā atainots tieši minētais notikums. Gleznas restaurācijas gaitā tika konstatēts, ka debesu gleznojumā izmantots Berlīnes zilais pigments, kas norāda, ka šis gleznojums tapis vai stipri pielabots 18. gadsimtā.
Ziedu vāzes gleznojums
Altāri grezno skulptūras, kokgriezumi un gleznojumi. Tajos redzamas ne tikai ainas, kas saistītas ar Jēzus Kristus dzīvi, bet arī divas dekoratīvas vāzes ar ziediem. Šie gleznojumi stilistiski neiederas altāra tapšanas laikā. Restaurācijas gaitā, veicot izpēti, konstatēts, ka kreisās puses ziedu vāze ir uzgleznota virs senāka gleznojuma paliekām, bet labajā pusē oriģinālais gleznojums nav saglabājies.
Zemītes luterāņu baznīcas altāris ir nozīmīgs manierisma laika mākslas paraugs, tāpēc Rundāles pils muzejs lepojas, ka ir izdevies altāri glābt no iznīcības un atjaunot sākotnējā krāšņumā.
[1] Restaurācijas projektu koordinēja Rundāles pils muzeja Zinātniskās restaurācijas nodaļas vadītāja Aina Balode. Praktiskos restaurācijas darbus vadīja polihromā koka un zeltījuma restauratore Ilga Galviņa, piesaistot dažādus speciālistus: kokgriezumu restauratoru Vilni Līdaku, stājglezniecības restauratori Zitu Sokolovu, monumentālās glezniecības restauratori Inesi Mežkazi, polihromā koka restauratorus Lauru Matildi Ikerti, Uldi Skani, Elzu Lapiņu, Kristīni Ahmanovu, restauratori Indru Liepu un restauratorus mācekļus Edvīnu Balodi, Jāni Balodi un Renāti Zelmu Ripu. Krāsojuma ķīmiskās analīzes veica Indra Tuņa, procesu dokumentēja fotogrāfs Ints Lūsis.
Autore: Anita Bistere
RPM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas pētniece
28.12.1024.
28.12.2024