Ar šā gada vasaras sezonu Rundāles pils muzejā aizsākas jaunu izaicinājumu laiks. Atklātā konkursā par Rundāles pils jumta pārbūvi uzvarēja akciju sabiedrība “Būvuzņēmums Restaurators”, kas ir apņēmusies līdz novembra sākumam nomainīt trešdaļu pils jumta seguma un veikt koka konstrukciju remontu. Par atbildīgo būvdarbu vadītāju apstiprināts Dāvis Priede.
2017. gada nogalē uzņēmums SIA “CMB” izstrādāja Rundāles pils jumta pārbūves projektu. Vadoties pēc projekta, AS “Būvuzņēmums Restaurators” būs jāveic bojāto jumta nesošo konstrukciju protezēšana un atjaunošana, jumta seguma un dēļu klāja nomaiņa, daļēji saglabājot un eksponējot vēsturisko klāju, kā arī jumta arhitektonisko detaļu restaurācija un citi projektā norādītie darbi.
Rundāles pils muzeja jumta būvuzraudzību veiks SIA “Forma2” – uzņēmums ar pieredzi kultūras objektu, izglītības iestāžu, biroju ēku u. c. objektu uzraudzībā. Savukārt autoruzraudzību veiks projekta izstrādātājs SIA “CMB”.
Jumta seguma nomaiņa ir pēdējais patiesi apjomīgais darbs, kas jāīsteno, lai varētu apgalvot, ka Rundāles pils restaurācija ir pilnībā pabeigta. Ņemot vērā, ka jumta plakne intensīvi piedalās kopējā ēkas arhitektoniskā tēla veidošanā, ir bijušas garas un strīdīgas diskusijas par labāko jumta seguma veidu. Rundāles pils ir kultūras piemineklis, kas pēc nozīmes ir līdzvērtīgs skaistākajiem kultūras mantojuma objektiem Eiropā, tāpēc ir īpaši svarīgi saglabāt tā vēsturisko gaisotni.
Jau 2019. gada jūlija izskaņā Rundāles pils muzejā notika nozares speciālistu sanāksme, kurā tika dedzīgi diskutēts par piemērotāko pils jumta seguma materiālu. Atšķirīgie viedokļi rosināja detalizētāk pētīt pils būvvēsturi un pievērsties paraugu jeb analoģiju meklējumiem. Interesanti, ka visbiežāk Latvijas arhitektūru ietekmējusi vācu kultūrtelpa, bet Rundāles pils piemērs, īpaši pirmajā būvniecības periodā no 1736. līdz 1740. gadam, ir atšķirīgs. Tā kā Ernstam Johanam Bīronam bija stabili noturīgas pozīcijas Krievijas imperatores Annas Joanovnas galmā, kas noveda pie aizvien lielākas Bīrona politiskās ietekmes, Rundāles un drīz pēc tam arī Jelgavas pils būvniecība noritēja ar valdnieču favorītiem raksturīgo vērienu. Izmantojot iepriekšējā muzeja direktora Imanta Lancmaņa apkopotās vēsturiskās ziņas, varam izsekot Rundāles pils apjumšanai Krievijas impērisko rezidenču kontekstā.
Laikā, kad projektēta Rundāles pils, Frančesko Rasterelli tikai nesen bija sevi pierādījis kā spējīgs arhitekts valdnieka dienestā. No 1733. līdz 1736. gadam viņam bija uzticēta Ziemas pils celtniecība Pēterburgā. Galma virsarhitekta titulu viņš saņēma nedaudz vēlāk – 1738. gadā, kad Rastrelli vienlaikus strādāja pie Kurzemes hercoga galvenās rezidences projekta Jelgavā un vadīja būvniecības darbus Rundālē.
Rundāles pils projekta zīmējumi tapa 1735. un 1736. gadā. Kopumā projekta detalizācijas pakāpe ir ļoti augsta, bet ir lietas, kas attēlotas shematiski. Viena no tādām ir jumta segums – Rastrelli jumtu attēlojis nosacīti, iekrāsojot to sarkanu, bet neizzīmējot materiālu. Domājams, ka izvēle par labu sarkanajam tonim saistīta ar sākotnējo ieceri segt pils jumtu ar kārniņiem. Kārniņus nopirka, tomēr celtniecības sākumā Bīrons pilij izraudzījās citu jumta segumu – alvotas dzelzs skārda plāksnes. Pirmā skārda lokšņu partija pienākusi jau 1736. gada septembrī. Par to liecina grāfa Ernsta Johana Bīrona pilnvarotā Ernsta Johana fon Butlara 8. septembra vēstule, kurā rakstīts: “Alvotās plāksnes ir priekšzīmīgas, un centrālajam korpusam būs nepieciešami 8000 plākšņu, bet pilij kopumā 25 tūkstoši, kā Rastrelli jau paziņojis Lībmana kungam, toties kārniņus būs viegli pārdot par veco cenu.”[1] Jumta seguma likšana sākta 1737. gada vasarā, vispirms nosedzot centrālo korpusu, bet līdz oktobra beigām solot arī rietumu korpusa jumtu noklāt ar metāla plāksnēm. Gaidītie skārdnieki ieradās no Pēterburgas – pavisam 10 amatnieku, un trīs no tiem bija atsūtījis Akinfijs Demidovs, Krievijas lielākais metālrūpnieks, kurš piegādāja jumta skārda plāksnes Rundāles pilij.
Jumta klāšana Rundālē pabeigta 1738. gada vasarā, augustā krievu jumiķi jau bija atgriezušies Sanktpēterburgā. Noliktavā vēl palikušas neizlietotas 1135 alvotās skārda plāksnes un 19 svina plākšņu. Jumiķu darbs nav bijis nevainojams, jo jau 1739. gada 28. aprīlī fon Butlars ziņojis hercogam, ka jumts vietām laiž cauri ūdeni, tādēļ tiek meklēts vietējais meistars, kas bojājumus varētu novērst.
Ar alvota skārda plāksnēm 1740. gada novembrī sāka ieklāt arī Jelgavas pils jumtu, taču pēc Kurzemes hercoga un Krievijas reģenta Ernsta Johana aresta šie darbi tika pārtraukti, un hercoga trimdas laikā pils ieguva pagaidu jumta klājumu.
Bīrona izsūtījuma laikā Rundāles pils jumts cieta 1754. un 1758. gada vētrās. Pēc hercoga atgriešanās no 1764. līdz 1767. gadam veikti jumta labošanas darbi, kas liecina par ievērojamiem jumta seguma bojājumiem. Šajā periodā vairs nebija iespējams saglabāt sākotnējo skārda plākšņu alvojumu, tāpēc jāpieņem, ka jumts tolaik ieguva apvienojošu sarkanu krāsas uzklājumu, kas ar variācijām tika atkārtots arī turpmāk. Izpētē konstatēts, ka jumts sarkanā tonī pārkrāsots aptuveni 10 reižu, bet vienreiz, domājams, 19. gadsimta sākumā, tas nokrāsots zaļš. 1961. gadā Rundāles pilij uzklāja jaunu jumta segumu no cinkotā skārda, to nekrāsojot. Tas bija nosacīts mēģinājums tuvoties sākotnējam spoža jumta efektam. Šāds konceptuālais redzējums ir saglabāts arī visā pils atjaunošanas darbu ciklā, kas aizsākās ar muzeja dibināšanu 1972. gadā.
Krievijā skārda jumtu izplatība bija saistīta ar Sanktpēterburgas celtniecības vērienu, kur sākotnējos holandiešu tipa kārniņu jumta segumus kā pārāk smagus izkonkurēja krāsots dzelzs skārda klājums. Savukārt imperatora pilīm un svarīgākajiem objektiem 18. gadsimta otrajā ceturksnī par gandrīz vai obligātu materiālu kļuva alvots dzelzs skārds. Tā izplatību sekmēja Krievijas kalnrūpnieka Akinfija Demidova fabrikās Ņevjanskā un Nižņijtagilā sasniegtais augstais tehniskais līmenis. Izmantojot augstvērtīgus izejmateriālus un attīstītu tehnoloģiju, varēja izgatavot kvalitatīvas jumta plāksnes, kurām oksidācijas process bija lēnāks un alvas klājums – noturīgs. Pakāpeniski alvotā skārda ražošanu apguva arī citur, piemēram, barona Stroganova Dobrjanskas rūpnīcā, kur tika ražots materiāls Ziemas pils celtniecībai. Darbietilpīgais alvotā skārda ražošanas process varēja izraisīt arī piegādes traucējumus. Piemēram, 57 000 skārda plākšņu no Demidova Ņevjanskas rūpnīcām 1753. gadā pabeigtajai Aņičkova pilij Pēterburgā nācās gaidīt divus gadus.
Rundāles pils jumts 18. gadsimta 30. gadu beigās bija apjomīgākais šā materiāla izmantojums, kas pārspēja pat tā brīža Krievijas imperatoriskos būvobjektus. Rundāles un Jelgavas pilis kopumā bija nozīmīgs etaps Rastrelli darbībā, viņš šeit ieviesa arī čugunā lietus fasādes rotājumus, kas ne vien krievu arhitektūras kontekstā, bet, pēc dažu pētnieku viedokļa, pat Eiropā noticis pirmoreiz.
Vēlāk Rastrelli spožo alvas plākšņu jumta segumu izmantoja visās savās lielajās celtnēs – Carskoje Selo Katrīnas pilī, Pēterhofas pilī, Ziemas pilī, Aņičkova pilī Pēterburgā. Carskoje Selo pils spožā jumta efektu vēl papildināja aplikatīvi zeltīti rotājumi, arī balustrāde, bet Pēterhofā zeltīts dekors sedza pils baznīcas alvotā skārda kupolu.
Alvas klājuma noturība bija atkarīga no dažādiem faktoriem, un alvotos jumtus nācās labot un papildināt. Tā 1768. gadā Carskoje Selo pils jumta atjaunošanai kronim piederošajā Votkinas rūpnīcā Urālos tika pasūtīts 12 000 kvadrātaršinu alvotā skārda. Ziemas pilij 1759. – 1761. gadā uzliktais alvotā skārda jumts labots vairākkārt, taču tikai 1794. gadā nokrāsots. Lai nedaudz imitētu spožā alvojuma efektu, lietoja gaišpelēku eļļas krāsu (1816. gadā to nosedza ar sarkanas krāsas kārtu, un šāds krāsojums pēc tam ilgstoši atkārtots).
Mūsdienās alvoto skārdu gan lieto rūpniecībā, arī šķidrumu iepakojumiem, taču šī tehnoloģija nav derīga kādreizējo alvotā skārda jumta segumu restaurācijā. Rastrelli celtņu atjaunošanā Krievijā parasti izmantots cinkotais skārds, ko krāsoja gaiši pelēku, kā rāda Katrīnas pils Carskoje Selo. Pēterhofas Lielajā pilī 2011. gadā sākās krāsotā cinkotā skārda jumta seguma nomaiņa ar vara skārdu, kas krāsots gaiši zaļganpelēkā tonī. Krievijas restaurācijas prakse nevar kalpot kā labākais piemērs, savukārt Eiropas arhitektūras pieminekļiem šāda tipa vēsturiskais jumta segums nav bijis raksturīgs, tāpēc arī spožs klājums netiek izmantots atjaunošanā.
Alvotu dzels skārdu Rundāles pils jumta atjaunošanā nav iespējams izmantot, tomēr tā spožuma efektam iespējams daļēji pietuvoties, lietojot titāncinka skārdu bez papildu pārklājuma. Šis materiāls, ievērojot vēsturisko lokšņu dalījumu, izvēlēts Rundāles pils jumta seguma atjaunošanai.
[1] LVVA 554. f., 1. apr., 1504. l., 42. lp.
Rundāles pils muzeja direktore
Laura Lūse, Dr. art.
Vēsturiskā pils jumta aprakstu sagatavoja
Imants Lancmanis, Dr. art h.c.