Kurzemes hercogu kapeņu sakopšana un ekspozīcijas veidošana ilgst jau vairāk nekā 30 gadu. Tā ietver ļoti sarežģītu un laikietilpīgu procesu – sarkofāgu, zārku un tekstiliju konservāciju un restaurāciju. Līdz 2018. gada rudenim pilnībā restaurēti 13 sarkofāgi. Daļēja restaurācija, papildinot atsevišķas detaļas, veikta diviem sarkofāgiem, turpinās darbs pie pārējiem. Restaurācijas process ietver vēsturisko materiālu izpēti, piemērotāko tehnoloģiju izvēli, tehnisko restaurāciju, zudušo detaļu rekonstrukciju un atliešanu, kā arī metāla virsmu tīrīšanu.
Finansiāli sarkofāgu restaurāciju atbalstījuši Kurzemes bruņniecības Apvienotie Kurzemes fondi, barons Nikolass fon Bērs, Dr. Rīdigers Celentīns, hercogu Bīronu dzimtas locekļi un Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Tekstilijas sniedz unikālu liecību par apģērbos izmantotajiem materiāliem, šūšanas un izšuvumu tehniku un modes tendencēm Kurzemes hercogistē 17. un 18. gadsimtā. Piemēram, 1610. gadā mirušās hercogienes Sofijas apģērba rotājuma fragmenti – smalkas tīkla mežģīnes gabaliņi – ir senākie zvaigžņu mežģīnes paraugi Latvijā.
Kurzemes hercogu kapenes ir bijušas pakļautas ne tikai dabiskiem iznīcības procesiem, bet arī cilvēku ļaunprātībai un alkatībai. 1973. gada vasarā, kad notika Kurzemes hercogu kapeņu inventarizācija, tekstilijas atradās nožēlojamā stāvoklī. Tās pārveda uz Rundāles pili un nekavējoties sāka tīrīt, lai pasargātu no tālākas bojāšanās. Viss bija ļoti netīrs – trūdēšanas procesu vielas, mitrums, putekļi, smiltis un kaļķi no apmetuma, kukaiņu un grauzēju atliekas… Līdz 1980. gadam lielākā daļa audumu bija iztīrīti, varēja sākt izpēti un atsevišķu apģērbu restaurāciju. Pirmo restaurēja hercoga Vilhelma samta mēteli, kas bija relatīvi labi saglabājies.
Galvenie tekstiliju restaurācijas pasākumi Pirms restaurācijas – fotofiksācija un zinātnisks apraksts. Pēc tam ar mīkstu otu vai mazjaudas putekļusūcēju priekšmetu atbrīvo no putekļiem. Tad notiek tīrīšana. Parasti tekstilijas mazgā ūdenī ar neitrālu mazgāšanas līdzekli vai citu vielu, atkarībā no piesārņojuma veida un intensitātes. Ja audums ir ļoti trausls vai to nedrīkst mazgāt citu iemeslu dēļ, tīra ar putekļusūcēju. Pēc tam veic piegrieztnes rekonstrukciju. Nākamais posms ir dublēšana – oriģinālu līmē vai piešuj pie jauna, īpaši sagatavota auduma. Ar šo audumu aizpilda zudumu vietas. Dublējuma malas nostiprina, piešujot ar ļoti smalku tonētu diegu. Veic mežģīņu, pogu un citu apģērba detaļu rekonstrukciju. Apģērbu sašuj, sagatavo eksponēšanai. Ja vajadzīgs, izgatavo atbilstoša izmēra manekenu.
Hercoga Vilhelma (1574-1640) tērps
Tumši brūna zīda svārki un bikses, tumši brūna samta mētelis ar garām piedurknēm. Tērpu bagātīgi rotā pītu (knipelētu) zīda mežģīņu rozetes un čiekura formas podziņas. Svārku apkakles rotājums – ģeometriskā rakstā šūta mežģīne ar zobotu ārmalu – raksturīgs 17. gadsimta pirmajai pusei. Puslodes formas cepure no tumši brūna zīda. Adītas zīda zeķes. Mētelis restaurēts no 1980. līdz 1983. gadam, darbu veica restauratore vecmeistare Daira Līdaka. Kā izcils paraugs tas eksponēts vairākās izstādēs Latvijā un ārzemēs, pašlaik apskatāms Kurzemes hercogu kapeņu ekspozīcijā.
Svārkus un bikses restaurējusi vecmeistare Daira Līdaka.
Zeķes un cepuri restaurējusi vecmeistare Maruta Tālante, veicot arī cepures mežģīnes atšifrēšanu un rekonstrukciju.
Hercogienes Luīzes Šarlotes (1617-1676) tērps
Greznā kleita šūta no zeltaini oranža jeb, kā minēts 1934. gada aprakstā, tango krāsas zīda brokāta auduma ar barokālu lapu un ziedu rakstu. Kleitu rotā 8 cm platas sudraba brokāta mežģīnes. Gluda zīda auduma apakšsvārki. Gaišas, smalkas zīda zeķes ar ieadītu dzīvības koka motīvu virs potītes. Tērpa svārku daļa labāk saglabājusies, pārējās daļās bija lieli zudumi. Tā kā brokāta mežģīnes uz auduma bija atstājušas sudraba oksīda pēdas, tās varēja piešūt precīzi sākotnējās vietās.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodas hercogienes Luīzes Šarlotes kokvilnas šalle ar mežģīnēm. To restaurējusi meistare Antra Saliņa.
Princeses Kristīnes Sofijas (1649-1650) tērps
Gaiša, rakstaina zīda kleitiņa ar sudraba brokāta mežģīnēm, ļoti bojāta. Viens visā garumā saglabājies svārku daļas fragments ļāva rekonstruēt kleitas kopējo garumu. Tērpu restaurējusi vecmeistare Maruta Tālante. 1990. gadā tas bija eksponēts Baltijas valstu restauratoru konferencē Tallinā, tagad atrodas Kurzemes hercogu kapeņu ekspozīcijā.
Lai aizstātu zudušās mežģīnes, vajadzēja atšifrēt mežģīņu rakstu. Knipelēšanas veltni un spolītes izgatavoja mēbeļu restaurators vecmeistars Vilnis Līdaka. Pavedieni sašķeterēti no zaļganpelēkiem un dzeltenīgiem diegiem, kas vizuāli atgādina nomelnējušu brokāta pavedienu. Kopējais rekonstruētās mežģīnes garums – 3,2 metri. Tā piešūta zudumu vietās.
Hercoga Frīdriha Kazimira (1650-1698) tērps
Tērpu detalizēti aprakstījis hercoga kambarsulainis Johans Kazimirs Brants (J. C. Brandt): “Viņa augstības ķermenis bija ieģērbts ļoti greznā zelta un sudraba vestē, virs kuras bija grezni, balti svārki, izšūti ar zeltu. Kā vestei, tā arī svārkiem dārgas dimanta pogas…” Virs tiem – sarkana samta mantija ar sudraba brokāta oderi. Lai gan stipri bojāti, šie apģērbi tomēr ir saglabājušies un tagad, pēc restaurācijas, apskatāmi kapeņu ekspozīcijā. Apšaubāms ir vienīgi izteikums par dimanta pogām, jo Dr. A. Rafaels, kurš 1913. gadā veica rūpīgu kapeņu izpēti, pierakstos apgalvojis, ka vestes un bikšu pogas ir apvilktas ar brokātu.
Līdz mūsdienām saglabājušās divas dažādas pogas no brokāta diegiem. Pagaidām vēl nav izdevies atšifrēt veidu, kādā tās darinātas.
1934. gada zinātniskās izpētes laikā no kapenēm izņēma hercoga Frīdriha Kazimira svārkus – izcili skaistu un vērtīgu zeltizšuvuma paraugu. Svārki tika glabāti Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, līdz deponēti Rundāles pils muzejam, kur tos restaurēja vecmeistare Daira Līdaka.
Restauratore stāsta: “Nav zināms, kurā brīdī nogriezta svārku priekšpuse. Tā kā A. Rafaels šādu faktu nav minējis, tas laikam noticis 1919. gadā, kad kapenes postīja bermontieši. Ievērojot restaurācijas pamatprincipus, trūkstošo daļu varēja aizstāt ar līdzīgi ietonētu audumu, taču gribējās radīt pilnīgāku priekšstatu par krāšņo tērpu. Iedomājos – varbūt ir iespējams izveidot izšuvuma raksta datorprogrammu, lai varētu strādāt ar šujmašīnu. Šo sarežģīto uzdevumu uzņēmās SIA “Šahs” projektu vadītāja Līga Ķerve. Vajadzēja risināt vēl vienu problēmu – mūsdienu vilnas audumi ļoti atšķiras no 17. gadsimtā darinātajiem. Reiz veikalā pamanīju vilnu filcēšanai tieši vajadzīgajā tonī. No tās ar slapjās filcēšanas paņēmienu tapa audums, kas bija piemērots izšūšanai.”
31.08.2021