1791. gada 18. oktobrī Kurzemes hercogiene Doroteja rakstīja Blankenfeldes muižas īpašniekam Karlam fon Manteifelam no Berlīnes: “Viņa Majestāte man uzdāvināja piecas lielas, brīnišķīgas porcelāna vāzes, tumšzilas ar zeltu un izcili skaisti apgleznotas.” (Vēstule glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.)
Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II labi pazina Kurzemes hercogieni Doroteju, kuru pirmoreiz sastapa 1780. gadā, caurbraucot Jelgavai pa ceļam uz Sanktpēterburgu, bet pēc tam daudzkārt ar viņu tikās Berlīnē 1785. gadā un arī vēlāk, jo hercogs Pēteris bija nopircis Frīdrihsfeldes pili pie Berlīnes. Vāžu dāvināšana notikusi laikā, kad hercogiene Doroteja bija pārtraukusi sava vīra uzticēto politisko misiju Varšavas galmā un devusies uz Berlīni, lai piedalītos Prūsijas princeses Frīderikes kāzās, kas notika 1791. gada 29. septembrī.
Tā kā vāzes bija dāvinātas tieši hercogienei, pēc hercoga Pētera atteikšanās no troņa 1795. gadā viņa tās pārveda uz savu privāto Lēbihavas pili, kur piecu vāžu komplekts atradās līdz pat 1907. gadam. Hercogiene nomira 1821. gada 20. augustā, un Lēbihavas īpašumu pārņēma viņas jaunākā meita, Ačerencas hercogiene Johanna. 1876. gadā Lēbihavu mantoja Johannas radiniece, prūšu ģenerāļa Leopolda Hermana fon Boijena sieva Fanija, kuras meita Luīze fon Timplinga bija nākamā Lēbihavas īpašniece. 1907. gadā fon Timplingu ģimene nolēma šķirties no Lēbihavas muižas, ko nodeva Deutsche Adelsgenossenschaft izmantošanai sociāliem mērķiem. Pils iekārtu pārdeva, Lēbihavā palika vienīgi divas telpas ar muzeālu raksturu, kur bija izstādītas gravīras, portreti, dokumenti, kā arī dažas mēbeles.
1907. gada 22. un 23. oktobrī Berlīnes izsoļu namā “Rudolph Lepke” notika Lēbihavas pils inventāra izsole, kuras kataloga attēlā visas piecas vāzes redzamas pils zālē uz neliela pusloka galdiņa zem Kurzemes princešu Paulīnes un Johannas portreta. Kataloga tekstā toties neparādās ne vāzes, ne portrets, ne arī vairāki citi fotogrāfijā redzamie mākslas priekšmeti. Izskaidrojums ir vienkāršs – pirms izsoles vērtīgākos priekšmetus bija nopircis Lielvartenbergas muižas īpašnieks Kurzemes princis Gustavs Bīrons. Hercogienes vāzes vēlreiz parādās jau pēc diviem gadiem iznākušajā Silēzijas piļu
albumā, kura autors bija arhitekts Roberts Vēbers. Lielvartenbergas pils t.s. Sudraba istabā tās redzamas sarindotas uz stiklotas vitrīnas. Šeit virs vāzēm karājas Lielvartenbergas īpašnieka, Kurzemes prinča Gustava Kaliksta sievas Fanijas portrets, toties Lēbihavas pils foto redzamais princešu Paulīnes un Johannas portrets kopā ar abu pārējo māsu ģīmetni apskatāms citā Vēbera albuma lapā. Mūsdienās abi princešu portreti pieder Bīronu dzimtas galvam, Kurzemes princim Ernstam Johanam.
Turpmākais vāžu komplekta liktenis nav zināms. No jauna divas vāzes parādās Ēriha Kelmana grāmatā “Berliner Porzellan 1763–1963”, kas divos sējumos izdota 1966. gadā Braunšveigā, kā vāžu īpašnieku uzrādot princi Torloniu Romā. Kad 2000. gadā Rundāles pils muzejā tika veidota Kurzemes hercoga Pētera nāves dienas atcerei veltīta izstāde, muzejs vērsās pie prinča Torlonias ar lūgumu izstādes vajadzībām atsūtīt vāžu fotogrāfiju, kas tomēr nevainagojās ar panākumiem – no prinča sekretāra atnāca atbilde, ka tās Palazzo Torlonia neesot atrodamas.
2019. gada jūnija vidū, skatot cauri angļu izsoļu nama Bonhams izsoles katalogu, tajā negaidīti parādījās abas Kelmana monogrāfijā redzamās hercogienes Dorotejas vāzes.
Izrādījās, ka princis Alesandro Torlonia de Čivitella-Česi (Torlonia de Civitella–Cesi) bija miris 2017. gadā, un viņa mantinieki sākuši pārdot daļu no kolekcijām. 2. jūlijā Londonā notika izsole, un muzejam izdevās iegūt abas vāzes, kuru garais mūžs bija aizritējis dažādās pilīs. Ja sākumā hercogiene Doroteja tās neapšaubāmi glabāja Vircavas pilī, tad pēc hercogu pāra aizbraukšanas no Kurzemes vāzes nonāca Lēbihavas pilī, pēcāk greznoja Lielvartenbergas pils interjerus, bet pēdējā vāžu atrašanās vieta bija Romā, Via della Conciliazione 30. Tur aiz 15. gadsimta beigās celtā Palazzo Torlonia padrūmās fasādes slēpjas pompozas telpas, dekorētas vairāku gadsimtu garumā. Tagad vāzes nonākušas Rundāles pilī, un nu var teikt, ka tās ir atgriezušās mājās, cerams, uz visiem laikiem. Tās stāv hercoga audienču kabinetā uz sarkankoka cilindra biroja, zem hercoga Pētera portreta, kas savulaik gleznots Academia Petrina zālei Jelgavā, bet no telpas pretējās sienas uz vāzēm veras hercogienes Dorotejas seja. Tā ir Angelikas Kaufmanes Romā 1785. gadā gleznotā portreta kopija, ko darinājis vācu mākslinieks Johans Rīdels tūlīt pēc Kaufmanes oriģināla tapšanas. Hercogiene pati tika pasūtījusi trīs kopijas, un šis ir eksemplārs, kuru viņa bija dāvinājusi brālim grāfam Žanno Mēdemam. 2019. gada augustā gleznu kopā ar citiem dzimtas portretiem muzejs iegādājās no Ž. Mēdema pēcnācēja grāfa Teodora Mēdema.
Hercogienei Dorotejai dāvinātās vāzes nebija ikdienišķa dāvana, tās pārstāvēja pašu modernāko, ko agrīnā klasicisma periodā bija radījusi Karaliskā porcelāna manufaktūra (KPM) Berlīnē. 1763. gadā šo uzņēmumu no privāta īpašnieka bija nopircis karalis Frīdrihs II, kas nodrošināja porcelāna ražošanas uzplaukumu Berlīnē. Karalis bija rokoko mākslas piekritējs, un arī daudzo porcelāna servīžu pasūtījumi karaliskajām rezidencēm atspoguļoja Frīdriha II gaumi. Pavērsiens klasicisma virzienā nāca 1785. gadā, kad manufaktūrā tapa t. s. Veimāras vāzes tips. Šādu nosaukumu urnveida vāze ar osām un čūsku motīvu korpusa apakšdaļā ieguva, pateicoties pasūtītājai, Saksijas–Veimāras hercogienei Luīzei. Tajā pašā 1785. gadā šīs modernās vāzes iekļuva arī karaļa
rezidencē – Sansusī pils koncertistabā uz kamīna novietoja piecu vāžu komplektu, kas joprojām atrodas savā vietā. Tur vāžu apaļajos medaljonos iegleznotas puķu kompozīcijas. Sešus gadus vēlāk darinātajam hercogienes Dorotejas komplektam toties ir sarežģītāka ikonogrāfiskā shēma. Uz vidējās lielās vāzes, kā to var redzēt 1909. gada fotogrāfijā, attēlots Kurzemes hercoga ģerbonis, kas atkārtots arī uz vienas no vidējā formāta vāzēm, pretējā pusē liekot hercoga Pētera monogrammu. Savukārt uz otras vidējās vāzes atrodas pats galvenais šī komplekta motīvs – dāvanas saņēmējas hercogienes Dorotejas portrets brūnā sēpijas tonī, kas tapis pēc Jozefa Grasi portreta.
“Veimāras vāzes” tipam bijis lemts ilgs mūžs. Tas ir viens no KPM produktiem, kas savā formā nemainīgi gājis cauri gadsimtiem, variējot vienīgi apgleznojumu. Muzejos un mākslas tirdzniecībā sastopamas datētas vāzes (1830., 1849., 1878. vai 1930. gads), kas norāda, ka nevienā stilu periodā šis klasicistiskais urnas veida priekšmets nav šķitis nemoderns un neinteresants. Gandrīz visi vēlīnie varianti izceļas ar lielāku kolorīta raibumu, korpusa zilo fonu nomainot ar zaļu vai sarkanu vai arī atstājot baltu, savukārt medaljonos parasti lika galantas 18. gadsimta ainas vai ainavas. Īpatnēji, ka atrodami vien nedaudzi piemēri no vāzes tapšanas laika, 18. gadsimta, tāpēc hercogienes Dorotejas komplekts “Veimāras vāzes” tipa kopainā ieņem izcili nozīmīgu vietu. Tuvākā analoģija ir vāze ar sēpijā gleznotu Prūsijas karalienes Frīderikes Luīzes portretu, kas tika pārdota Christie’s izsoļu namā 2019. gada 29. janvārī.
Kurzemes hercogienes vāžu saistība ar hercogu Bīronu namu ir ieguvusi vēl kādu simbolisku izpausmi. Pēc izsoles Kurzemes princis Ernsts Johans Bīrons Rundāles pils muzejam pārskaitīja pirkuma summu, tādējādi to padarot par dzimtas dāvanu šai hercoga vasaras rezidencei un Latvijai kopumā. Patiesi, ja Eiropu nebūtu skārušas Otrā pasaules kara vētras, ja iedomājas, ka pēckara politiskā attīstība būtu bijusi atšķirīga, ja Lielvartenbergas pils nebūtu nodegusi, visu piecu vāžu īpašnieks mūsdienās būtu Bīronu dzimtas galva princis Ernsts Johans. Taču arī bez šiem hipotētiskajiem “ja būtu” viņam izdevies panākt, ka Latvijā atgriežas divi nozīmīgi mākslas darbi, divas vērtīgas dzimtas relikvijas.
Tomēr hercogienes Dorotejas vāžu epopeja nav beigusies. Paliek jautājums – kas noticis ar pārējām trim komplekta vāzēm? Princis Ernsts Johans Bīrons uzskata, ka lielākā daļa Lielvartenbergas pils iekārtas priekšmetu gājuši bojā 1945. gada sākumā, kad Sarkanā armija pili izlaupīja un nodedzināja. Izglābās tikai tās mantas, kuras princis Karls Bīrons bija laikus aizvedis uz savu villu Bādenbādenē, kas pēc kara izrādījās vienīgais neskartais dzimtas īpašums. Princim Ernstam Johanam nav arī zināms, kā un kad vāzes nokļuvušas Romā. Vai tās pārdeva viņa tēvs pēc Otrā pasaules kara? Kāpēc tās ir tikai divas? Kad komplekts tika sadalīts? Vai pārējās gājušas bojā vai kaut kur glabājas un gaida brīdi, kad parādīsies atklātībā?
Autors: Dr.h.c.art. Imants Lancmanis
20.05.2024