Lai izklaidētu dāmas, es ierosināju zīlēt uz kārtīm. Man gan nebija nekādas sajēgas par šo nodarbi, tomēr mani uzjautrināja iespēja pēc priekšā esošajām kārtīm katrai dāmai pavēstīt, kādu iespaidu viņas jaukumi atstāj uz tām personām, kuras tās klusībā iedomājušās.
/ Elīza fon der Reke, 1791.g. 3. decembris[1]
Spēļu kārtis jau izsenis pazīstamas kā aizraujošs izklaides veids, lai gan nereti tās asociējas ar atkarību, nevaldāmu azartu un pat muižu nospēlēšanu. Latvijas presē tās pieminētas vismaz kopš 18. gs otrās puses dažādos pārdošanas sludinājumos un tātad tikušas lietotas vēl agrāk.[2] Rundāles pils muzeja krājumā ir gan kārtis, kas atrastas pilī, gan tādas, kas pirktas izsolēs. Daļu no šīs kolekcijas var aplūkot pils vēstures ekspozīcijā cokolstāvā un Biljarda zālē otrajā stāvā.
Ieskats Eiropas spēļu kāršu vēsturē
Nav zināms, kad tieši spēļu kārtis ienākušas Eiropā, turklāt pastāv vairākas teorijas, kādā veidā tās ienākušas. Lai arī bijuši mēģinājumi pierādīt, ka kārtis radušās Eiropā[3], vairums pētnieku tomēr uzskata, ka to izcelsme saistāma ar Austrumāziju, konkrēti Ķīnu un Indiju. Viena no kāršu ienākšanas teorijām vēsta, ka tās Eiropā nokļuvušas caur Spāniju. Spāņu valodā jau izsenis spēļu kārtis sauc naipes, arī Itālijā viens no senākajiem kāršu apzīmējumiem bija naibi.[4] Šie vārdi ir etimoloģiski saistīti ar ebreju un arābu vārdiem nabi, naba un nabaa, kas apzīmē pravietojumu.[5] Citviet savukārt minēts arābu vārds nā’ib, kas nozīmē ‘vietnieks’ vai ‘pilnvarotais’ (nā’ib malik – vicekaralis)[6] un parādās uz kārtīm, kas atrastas Ēģiptē un datējamas ar 12. gs.
Saglabājušās vairākas liecības, ka spēļu kārtis Eiropā bijušas pazīstamas jau 14. gs. vidū. Liela daļa no šīm liecībām saistītas ar spēļu kāršu aizliegumiem. 1337. gadā Sv. Viktora abatijā Marseļā izdots aizliegums mūkiem spēlēt kauliņus, kārtis un pat šahu. Tāpat arī zināms par Čehijas karaļa Kārļa IV izdoto spēles aizliegumu Bohēmijā. Šveicē par šīs spēles eksistences pierādījumu var uzskatīt 1367. gadā Bernē izsludināto “Velna lūgšanu grāmatas” aizliegumu.
Viena no interesantākajām liecībām ir rēķins Francijas karaļa Šarla VI mantzinim par kāršu apgleznošanas pasūtījumu 1392. gadā.[7] Savukārt Britu muzejā glabājas vācu mūka Johana 1377. gadā sarakstīta manuskripta kopija (datēta ar 1472. gadu), kurā teikts, ka spēļu kārtis viņa pilsētā ienākušas 1377. gadā, lai gan rakstītājam nav zināms, kurš tās ir izgudrojis.[8] Tāpat vairākās Vācijas zemēs un pilsētās (Nirnberga, Augsburga, Ulme) atrodami 15. gadsimta avoti, kuros uzskaitīti ne tikai kāršu darinātāji, bet arī apgleznotāji.[9]
Senākajās kāršu kavās bija divu veidu kārtis. Trionfi jeb trumpju kārtīs parasti bija atveidotas 21 vai 22 emblemātiskas figūras un simboli, tostarp karalis un karaliene, pāvests (abu dzimumu), nāve, likteņa rats, mīlnieki, saule, mēness u.c.[10] Otrs kāršu tips bija t.s. skaitļu kārtis, kuras vairāk līdzinājās mūsdienu spēļu kārtīm. Pilns komplekts sastāvēja no 52 vai 56 kārtīm – tajās bija attēloti trīs vai četri figūru veidi (parasti karalis jeb kungs, karaliene jeb dāma, bruņinieks jeb kalps) un cipari no viena līdz desmit. Vismaz kopš 15. gs. ar šīm kārtīm spēlēja tarocchi jeb taro (franču tarot, vācu Tarock). Tikai 19. gadsimtā taro kārtis (visvairāk emblemātisko figūru daļa) sāka asociēt ar zīlēšanu un pareģošanu.[11]
Spēļu kāršu izgatavošanā liela loma bija kokgrebumam jeb ksilogrāfijas tehnikai. Tā ir viena no vienkāršākajām grafikas tehnikām. Paralēli, protams, kārtis tika arī apgleznotas ar roku vai ar šablona jeb trafareta palīdzību, kas krietni atviegloja vienādo simbolu pavairošanu. Interesanti, ka kārtis Eiropā pastāvēja vēl pirms papīra ražošanas un bijušas darinātas no dažādiem materiāliem – ādas loksnēm, koka tāfelītēm, ziloņkaula vai metāla plāksnītēm un pat no kaltētām lapām.[12]
Ar laiku ieviesās īpaša spēļu kāršu figūru atveidošanas maniere. Atveidi kļuva groteski, tos īpašā veidā stilizēja, izceļot galvas un plecu daļu. Sākotnēji tās bija pilna auguma figūras, bet ar laiku ieviesās tikai ķermeņa augšdaļas atveids abos virzienos jeb spoguļattēlā. Tas ietekmēja kāršu turēšanas veidu, jo tās vairs nevajadzēja grozīt. Iespējams, francūži pirmie figūras sāka dēvēt pazīstamu vēsturisku vai mītisku personu vārdos – Dāvids, Hektors, Aleksandrs, Cēzars, Rāhele, Pallāda jeb Atēna, Judīte u.c.[13] Kopš 16. gs. vidus[14] kāršu kavās nostiprinājās vārdi Dāvids, Aleksandrs, Cēzars un Kārlis Lielais karaļiem; Rāhele, Regīna, Pallāda un Judīte dāmām; Hektors, Lanselots, Rolands un Holgers kalpiem.
Cik zināms, skaitļu spēļu kārtis vienmēr ir dalījušās četros veidos, tomēr šos veidus apzīmējošie simboli laika gaitā un no valsts uz valsti ir mainījušies. Senākajām kārtīm tie bija kausi, monētas, zobeni un nūjas/spieķi. Spānijā šos simbolus kārtīs izmanto vēl joprojām, savukārt, piemēram, Francijā kopš 15. gs. otrā ceturkšņa izmantoja ercenus jeb sirdis, pīķus, kreicus jeb krustus un kāravus.[15] Arī mūsdienās šī simbolu sistēma ir plaši pārstāvēta Eiropā, tostarp Latvijā. Pētnieku un kolekcionāru starpā tās mēdz dēvēt arī par franču tipa kārtīm. Ap 15. un 16. gs. Francija kļuva par ietekmīgāko kāršu ražotāju Eiropā.[16] 18. un 19. gadsimtā franču tipa kārtīm raksturīga stilistika, ko visticamāk ietekmēja 1701. gada likums par konkrētiem spēļu kāršu dizainiem katrā no deviņiem Francijas reģioniem, kur tās ražoja.[17] Līdz ar to radās hrestomātiski tēli, kas ilgstoši saglabāja līdzīgu vizualitāti. Ar laiku populārākais kļuva Parīzes tips (Portrait de Paris). Franču tipa kārtis ārpus Francijas robežām vispirms sasniedza Angliju, bet vēlāk arī Ameriku un Krieviju.[18] 19. gadsimtā Anglija bija viena no lielākajām kāršu eksportētājām Krievijas tirgum.[19] Krievijā franču kārtis varēja nonākt arī caur Beļģiju un Vāciju, uz kurieni 16. gadsimtā dažādu ierobežojumu dēļ aizceļoja Ruānas kāršu izgatavotāji.[20] Krievijas senākajās kārtīs kopš 18. gs. beigām dominēja franču tips, dažreiz jaukts ar vācu tipu (Berliner Bild).[21]
Spēļu kārtis Rundāles pils muzeja kolekcijā
Rundāles pils restaurācijas laikā 20. gs. otrajā pusē gan tās telpās, gan apkārtējā teritorijā atrada daudz dažādu priekšmetu – aizgājušo laiku lieciniekus. Daļu no atrastajām lietām uzņēma muzeja krājumā un tā rezultātā izveidojās atsevišķa kolekcija – Rundāles pils fonds. Vienīgais, kas šos artefaktus vieno, ir to atrašanas vieta, tātad pils vai tās teritorija, bet visādi citādi tie ir ļoti dažādi – sākot ar 18. gs. ģipša dekoriem, flīžu fragmentiem, koka instrumentiem un beidzot ar 20. gs. sākuma konfekšu papīriem, pogām un audumu fragmentiem. Rundāles pils muzejs var lepoties ar samērā lielu senu spēļu kāršu kolekciju, jo šāda tipa artefakti Latvijas muzejos ir maz pārstāvēti. Rundāles pils fondā ir 20 dažādu veidu kārtis un to fragmenti no 18. līdz pat 20. gadsimtam. Lielākā daļa no tām ir 18./19. gadsimtā radītas kārtis. Tās atrastas pils otrajā stāvā 77., 95., 98., 124., 132. telpā un pirmajā stāvā 58. un 62. telpā.
Senākās kārtis atrastas 77. telpā jeb Mazajā galerijā zem grīdas. Tā kā šī ir vienīgā pils otrā stāva telpa, kas saglabājusi ēkas būvniecības pirmā perioda apdari (18. gs. 30. gadi), tad šķiet visai pamatoti uzskatīt, ka šeit atrastās kārtis datējamas ar 18. gs. 30. gadiem. No otras puses, starp zemgrīdas atradumiem ir arī liecības no 20. gs. Kārtis atrastas 1978. gadā pie austrumu sienas ziemeļu galā.
Kārtis un to fragmenti nāk no viena komplekta. To aizmugurē ir vienkāršs ģeometrisks raksts sarkanā krāsā, kurā rombu rindas mijas ar smalkām punktiņu joslām. Mēģinot rast kādas analoģijas pasaules muzeju digitālajās kolekcijās un internetā pieejamajās izsolēs un sludinājumos, nākas secināt, ka šāda veida raksts raksturīgs dažādu valstu kārtīm un nepavisam nav noteicošais faktors spēļu kāršu atribūcijā. Piemēram, Britu muzejā atrodamas holandiešu loterijas kārtis ar ļoti līdzīgu rakstu, taču datētas ar krietni vēlāku laiku – 1820. gadu.[22] Savukārt Kolumbijas Universitātes digitālajā bibliotēkā ir trīs franču tipa kāršu komplekti no Beļģijas ar šādu noformējumu, tikai tumšzilā vai melnā krāsā un datēti ar 1750.[23], 1780.[24] un 1790. gadu.[25]
Galvenais, kam parasti pievērš uzmanību kāršu datēšanā un salīdzināšanā, ir to priekšpuse ar figūrām un cipariem. Rundāles pils kāršu fragmentos redzama Rāhele jeb kārava dāma, Cēzars jeb kārava kungs, Hektors jeb kārava kalps, Dāvids jeb pīķa kungs, Holgers jeb pīķa kalps, Aleksandrs jeb kreiča kungs, Lahīrs (Žannas d’Arkas kareivis) un vairākas ciparu kārtis. Dāvids un Lahīrs ir apskatāmi pils cokolstāva ekspozīcijā. Tāpat ir divi fragmenti, no kuriem viens, iespējams, ir Kārlis Lielais jeb ercena kungs, savukārt otrs pieder kādai no dāmām. Interesanti, ka kārtis ir saplēstas. Nav īsti skaidrs, kāpēc tas darīts.
Šiem fragmentiem piemīt izteikta franču 18. gs. kāršu stilistika – groteskas un robustas formas, noteiktu krāsu (sarkans, melns, dzeltens un gaiši zils) izmantojums, kuras vienkāršotā veidā liktas ar trafaretu palīdzību uz ksilogrāfijas tehnikā veidota gaiša zīmējuma. Lai arī krājumā tām kā iespējamā izcelsmes vieta norādīta Krievija, tomēr viss iepriekš minētais liek domāt, ka šis kāršu komplekts drīzāk būs ievests no Francijas vai Beļģijas. Uz to vistiešāk norāda vēsturisko personvārdu izmantojums, kas nav novērojams, piemēram, angļu, vācu vai krievu kāršu dizainos.
Divas no kārtīm, kas redzamas ekspozīcijā Biljarda zālē, atrastas nesaplēstas. Katra ir no sava kāršu komplekta. Uz kreiča dāmas jeb Regīnas (uz kārts lasāma anagramma Argine) kārts ir viendaļīga figūra, savukārt uz ercena dāmas jeb Judītes redzama divdaļīga spoguļfigūra. Spoguļfigūras ieviesa vēlāk, tāpēc tā, iespējams, ir jaunāka par pārējām kārtīm un datējama ar ne agrāk kā 18. gs. vidu.[26] Atšķirībā no iepriekš apskatītās kāršu kavas, šīs kārts stilistika ir atšķirīga.
Spēļu kārts – ercena dāma (Judīte), 18. gs. vidus – 18. gs. beigas, Francija vai Beļģija, atrasta Mazajā galerijā
Prāvs skaits kāršu fragmentu atrasts 132. telpā jeb tagadējā pils vēstures studiju kabinetā. Nelielie fragmenti un ziņas par tiem muzeja zinātniskajā arhīvā palīdzēja atributēt citus figurālo kāršu fragmentus, kuri atrasti pilī. Kopā tie veido stilistiski vienotu grupu. Kāršu labajā pusē reiz bija saskatāmas spoguļfigūras ar izteikti ģeometrizētām aprisēm. Kāršu noformējumā izmantotas tās pašas četras krāsas, to malās franču kārtīm raksturīgie uzraksti. Šajā kopā identificēti divi kārava kungi, ercena kungs, četras ercena dāmas, pīķa dāma un kāds no kalpiem. Aizmugures savukārt ir dažādas. To rakstos izmantotas punktojuma līnijas un smalki augu motīvi, kas kopumā raksturīgi 18. gs. un 19. gs. pirmās trešdaļas kārtīm.
Šajā telpā atrasti arī citā stilistikā un periodā tapušas kārts fragmenti. Saliekot tos kopā, daļēji redzams ercena kungs. Vairāk par šo kāršu kādreizējo komplektu iespējams uzzināt, ja to salīdzina ar līdzīgiem atradumiem. Pīķa kungs, kas atrasts kādā no pils telpām, ir divdaļīgs un vizuāli līdzīgs ercena kungam. Tāpat pilī atrasts stilistiski līdzīgs kārava kalps, kas izstādīts Biljarda zālē. Meklējot analoģiskas kārtis digitālajās datubāzēs, noskaidrojās, ka šāds komplekts atrodas Francijas Nacionālajā bibliotēkā.[27] Tas izgatavots Imperatora kāršu fabrikā Sanktpēterburgā 1830. gadā. Turklāt šī kāršu komplekta aizmugures raksts sastopams vairākos Rundālē atrastajos paraugos.
Gan pils otrajā, gan pirmajā stāvā (58. un 62. telpā) savulaik atrastas arī ciparu kārtis. Šīs kārtis atributēt ir sarežģītāk par figurālajām kārtīm. Kāršu simbolu attēlojumā nevar konstatēt kādas īpašas stilistiskas atšķirības. Vienīgais, ko iespējams novērot, ir zīmējuma smalkuma pakāpe. Nereti vecākās kārtīs pamanāmi biezāki trafaretu nospiedumi, krāsas izsmērējumi un citi negludumi. Tas izteikti redzams kārtīs, kas atrastas 58. un 62. telpā. Kreiča simbols kārtīm no 58. telpas ir krietni biezāks un robustāks, bet kārtīm no 62. telpas simboli ir smalkāki. Tomēr šie raksturlielumi var būt arī mānīgi, jo jāņem vērā, ka fabriku iespējas un noteiktā kvalitāte bija dažādas.
Tāpat šo paraugu precīzākai datēšanai maz ko dod aizmugures dekorējums. Kā jau iepriekš minēts, raksti var atkārtoties dažādos laika periodos un valstīs. Senākām kārtīm tie ir vienkāršāki vai pat nav vispār. Interesanti, ka Vācijā spēļu kārtis senatnē mēdza dēvēt par Brief vai Spiel-Brief, kas tulkojumā nozīmē ‘vēstule’. Tas, iespējams, saistīts ar Krusta karu laiku, kad vācu bruņinieki rakstījuši vēstules savām ģimenēm uz arābu kārtīm, kuru aizmugure bijusi balta.[28] Arī Rundāles pils fondā ir vairāki paraugi ar bezkrāsainu aizmuguri. Attīstoties drukas un pavairošanas metodēm, dekoratīvie raksti aizvien vairāk variējās un kļuva sarežģītāki. Pils fonda paraugi visticamāk attiecināmi uz 18. gs. vidu un beigām.
Rundāles pils muzeja kāršu kolekcijā atsevišķi izceļami divi paraugi Cokolstāva ekspozīcijā apskatāmas divas kārtis no starpkaru perioda, kas atrastas 95. telpā 1983. gadā. Komplektu izdevusi Latvijas Sarkanā krusta biedrība. Starpkaru periodā LSK izdeva vairākus kāršu komplektus. Pirmo nacionālo kāršu komplektu izveidoja 1921. gadā un tā dizaina autors ir Rihards Zariņš (1869–1939).[29] 1922. gada noteikumos par spēļu kārtīm tika noteikts, ka “Tiesība Latvijā izgatavot, ievest un izplatīt spēļu kartis pieder vienīgi Latvijas Sarkanā krusta biedrībai”.[30] Tātad LSK šajā nozarē bija monopols. Rundāles pils krājumā esošās divas kārtis ir no 1936. gadā izdotās lētākās šķirnes[31] kāršu kavas, kuras dizaina autors ir grafiķis Alfrēds Švedrēvics (1887–1979).[32] Interesanti, ka kopumā 1936. gadā LSK pārdeva pāri par 98 tūkstošiem kāršu kavu.[33] Šis komplekts samērā bieži sastopams izsolēs, kā arī citu muzeju krājumos.
Kāršu dizainā mākslinieks apvienojis 20. gs. 30. gadiem raksturīgo nacionālā romantisma tēmu ar elegantu art deco stilizāciju. Figurālo kāršu atveidi ir skaidri uztverami, turklāt Švedrēvics ir veiksmīgi atrisinājis spoguļattēlu kompozīciju, kurā detaļas ritmiski mijiedarbojas. Rundāles pils fondā no šī komplekta pārstāvēta ercena dāma un pīķa kalps. Tā kā latviešu valodā kungu un kalpu apzīmē viens un tas pats burts, vārda ‘kalps’ vietā izmantots vārds ‘sulainis’, ko apzīmē pīķa kalpa kārts stūrī redzamais burts “S”.
Kā kārtis nonāca pilī?
Kāršu atradumi Rundāles pilī visticamāk saistīti ar periodiskajiem celtniecības un atjaunošanas darbiem. Senākās no atrastajām kārtīm Rundāles pilī, iespējams, spēlējuši strādnieki tās celtniecības pirmajā posmā no 1736. līdz 1740. gadam.[34] Tas nozīmē, ka Mazajā galerijā atrastās spēļu kārtis patiešām varētu būt datējamas ar šo laiku. Savukārt kārtis, kas atrastas pils otrā stāva telpās (izņemot Mazo galeriju), varētu būt attiecināmas uz pils celtniecības otro posmu jeb 18. gs. 60. gadiem, kad, sakarā ar hercoga Ernsta Johana atgriešanos no izsūtījuma, norisinājās telpu iekārtošanas darbi.
Dažus atrastos kāršu fragmentus var attiecināt uz 19. gs. sākumu, jo īpaši uz laiku pēc Napoleona iebrukuma Krievijā. Neilgās okupācijas laikā pils tika pārvērsta par lazareti, izlaupīta un interjeri izpostīti. Tos atjaunoja 1813. gadā, kad pils jau piederēja kņazam Platonam Zubovam.[35] Šo celtniecības darbu laikā, gluži tāpat kā 18. gadsimtā, celtnieki, iespējams, atrada laiku arī kāršu spēlēm.
Tāpat var izteikt hipotēzi, ka skaitļu kārtis, kas atrastas pils pirmajā stāvā, varētu būt saistāmas ar 19. gs. 60. gadiem. Tās varēja nonākt zem grīdas, kad tur ierīkoja jauno saimnieku Šuvalovu dzīvojamās telpas[36], jo ir zināms, ka tajās tikusi mainīta grīda.[37]
Pils rietumu korpusā, kur atrodas 95. telpa, starpkaru periodā bija ierīkotas Rundāles pamatskolas un dzīvokļu telpas. Pieminekļu valdes 1932. gada atskaitē minēts, ka šajā telpā atradies dzīvoklis. 30. gados tajā tika veikti grīdas labojumi, kā rezultātā kārtis nejauši varēja nokļūt zem grīdas.
Rundāles pils fondā esošo spēļu kāršu saglabātības stāvoklis nav labs, jo papīrs, ilgi gulējis starp celtniecības gružiem, ir pelējis un grauzēju saēsts. Daudzi fragmenti nezināmu iemeslu dēļ atrasti saplēsti vai sagriezti. Un tomēr tie ir interesanti aizgājušo laiku liecinieki un to rūpīga izpēte var sniegt savdabīgus atklājumus.
Autore: Dzintra Spradzenko
RPM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas pētniece
[1] Fon der Reke, E. Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas. Aizpute: Apgāds “Harro von Hirschheydt”, 2004. – 254. lpp.
[2] Sachen, die zu verauctioniren sind // Rigische Anzeigen. – Nr. 29. – 20.06.1786. – S–281.
[3] Beal, G. Playing Cards and their Story. New York: Arco Pub. Co., 1975. – P-8.
[4] Singer, S. W. Researches into the History of Playing Cards; with Illustrations of the Origin of Printing and Engraving on Wood. London: R. Triphook, 1816. – P–7.
[5] Van Rensselaer, J. K. The Devil’s Picture-Books: a History of Playing Cards. New York: Dodd, Mead and Co, 1890. – P–49–50.
[6] Beal, G. Playing Cards and their Story. New York: Arco Pub. Co., 1975. – P–10.
[7] Willshire, W. H. A Descriptive Catalogue of Playing and Other Cards in the British Museum, Accompanied by a Concise General History of the Subject and Remarks on Cards of Divination and of a Politico-Historical Character. London: Printed by Order of the Trustees, 1876. – P–13. Domājams, ka rēķins glabājas Francijas Nacionālajā arhīvā.
[8] Beal, G. Playing Cards and Their Story. New York: Arco Pub. Co., 1975. – P–7.
[9] Willshire, W. H. A Descriptive Catalogue of Playing and Other Cards in the British Museum, Accompanied by a Concise General History of the Subject and Remarks on Cards of Divination and of a Politico-Historical Character. London: Printed by Order of the Trustees, 1876. – P–13.
[10] Turpat, P–18.
[11] Husband, T. Before Fortune-Telling: The History and Structure of Tarot Cards. April 8, 2016. –Pieejams: https://www.metmuseum.org/perspectives/tarot-2 (skatīts 03.03.2025.)
[12] Willshire, W. H. A Descriptive Catalogue of Playing and Other Cards in the British Museum, Accompanied by a Concise General History of the Subject and Remarks on Cards of Divination and of a Politico-Historical Character. London: Printed by Order of the Trustees, 1876. – P–28.
[13] Turpat, P–30.
[14] Van Rensselaer, J. K. The Devil’s Picture-Books: a History of Playing Cards. New York: Dodd, Mead and Co, 1890. – P-143.
[15] Willshire, W. H. A Descriptive Catalogue of Playing and Other Cards in the British Museum, Accompanied by a Concise General History of the Subject and Remarks on Cards of Divination and of a Politico-Historical Character. London: Printed by Order of the Trustees, 1876. – P–30. Avotos minēts, ka Francijas kāršu muzejā atrodas kārtis ar t.s. Parīzes tipu no 1510. g. – The International Playing-Card Society. Paris Pattern. 2018. – Pieejams: https://i-p-c-s.org/pattern/PS112.pdf (skatīts 19.02.2025.)
[16] Beal, G. Playing Cards and Their Story. New York: Arco Pub. Co., 1975. – P–45.
[17] Hoffmann, D. The Playing Card; an Illustrated History. New York: Graphic Society, 1973. – P–31.
[18] Turpat, P–32–33.
[19] Turpat, P–33.
[20] Benham, W. G., Sir. Playing Cards: History of the Pack and Explanations of Its Many Secrets. London: Spring Books, 1931. – P–12.
[21] Beal, G. Playing Cards and Their Story. New York: Arco Pub. Co., 1975. – P–67.
[22] Pieejams: https://www.britishmuseum.org/collection/object/P_1896-0501-457 (skatīts 24.02.2025.)
[23] Pieejams: https://dlc.library.columbia.edu/field_playing_cards/10.7916/D8T74135 (skatīts 24.02.2025.)
[24] Pieejams: https://dlc.library.columbia.edu/field_playing_cards/10.7916/D83N3M20 (skatīts 24.02.2025.)
[25] Pieejams: https://dlc.library.columbia.edu/field_playing_cards/10.7916/D82N6JWR (skatīts 24.02.2025.)
[26] Avotos minēts, ka divdaļīgas figūras parādās tikai 18. gs. beigās vai 19. gs. sākumā, tomēr Kolumbijas Universitātes digitālajā bibliotēkā ir piemēri ar franču tipa kārtīm jau no 18. gs. 50. gadiem – pieejams: https://dlc.library.columbia.edu/field_playing_cards/10.7916/D8T74135 (skatīts 24.02.2025.)
[27] Pieejams: https://gallica.bnf.fr/ark:/12148/btv1b10533333q/f49.planchecontact.r=cartes%20%C3%A0%20jouer (skatīts: 25.02.2025.)
[28] Van Rensselaer, J. K. The Devil’s Picture-Books: a History of Playing Cards. New York: Dodd, Mead and Co, 1890. – P–85.
[29] Latvijas Sarkanā krusta pārskats par 1921. gadu // Apskats: Latvijas Sarkanā Krusta žurnāls. – Nr. 2. – 15.04.1922. – 7. lpp.
[30] Likumu un valdības rīkojumu krājums. – Nr. 19. – 10.10.1922. – 392. lpp.
[31] Loteriju nodaļas darbība 1936. gadā // Apskats: Latvijas Sarkanā Krusta žurnāls. – Nr. 32. – 01.03.1937. – 9. lpp.
[32] Autore izsaka pateicību Kuldīgas novada muzejam par sniegto informāciju.
[33] Loteriju nodaļas darbība 1936. gadā // Apskats: Latvijas Sarkanā Krusta žurnāls. – Nr. 32. – 01.03.1937. – 10. lpp.
[34] Lancmanis, I. Rundāles pils I. Vēsture. Rundāle: Rundāles pils muzejs, 2015. – 48. lpp.
[35] Turpat, 172. lpp.
[36] Turpat, 186., 194. lpp.
[37] Rundāles pils muzeja Zinātniskais arhīvs.
12.03.2025