Izaudzis no baroka, rokoko (ap 1730-1780) vienlaikus bija tā pretmets. Baroka arhitektūrā dominē klasiskā ordera sistēma, bet rokoko stilu raksturo centieni izvairīties no skaidras tektoniskās uzbūves. Rokoko mākslā nemīl skaidrību un vienkāršību, ikkatru taisnu līniju tajā tiecas saliekt un savērpt, pārklāt ar ornamentu. Svarīga ir materiālu daudzveidība, krāsainība un pārsteiguma efekts. Vispilnīgāk rokoko stils izpaudās ēku interjeros – telpu apdare, mēbeles un dekoratīvie priekšmeti tika pakļauti vienam ritmam, ornamenta plūdumam un krāsu saskaņai.
Franču arhitektūrā rokoko stils saistās ar nelielām, omulīgām ēkām un paviljoniem, kur aristokrāti, brīvi no Luija XIV galma ceremonijām, varēja nodoties dzīves baudīšanai. Jauno virzienu iemiesoja franču arhitekta Žaka Fransuā Blondela grāmata De la Distribution des Maisons de Plaisance, et de la Décoration des Edifices en Général (1737-1738), kas būtiski ietekmēja visu Eiropas arhitektūru.
Atšķirīga bija rokoko arhitektūras attīstība Eiropas ziemeļos. Vācu zemēs un Krievijā valdnieki joprojām pieprasīja monumentālas rezidences, tikai apveltītas ar bagātīgu rokoko dekoru. Par to liecina Vircburgas pils un Potsdamas Neues Palais Vācijā, Šēnbrunnas pils Austrijā, kā arī Carskoje Selo un Ziemas pils Krievijā. Lielajām rezidencēm blakus cēla nelielas izpriecu ēkas – Sansusī Potsdamā, Amalienburgu Nimfenburgā, Ermitāžu Carskoje Selo. Anglijas arhitektūrā un interjera mākslā maz spilgtu rokoko izpausmju, taču izcils ir Tomasa Čipendeila paveiktais. Viņa darbs “The Gentleman and Cabinet Maker’s Director” (1754) atstāja lielu iespaidu visā Ziemeļeiropā.
Rokoko spilgtākā izpausme ir ornaments. Tajā līdz nepazīšanai pārveidoti no vēlīnā baroka lentes ornamenta pārņemtie elementi – gliemežvāki un akanta vijumi. Tiem saplūstot asimetriskā veidojumā, radies rokoko ornamenta pamatelements rokajs (no fr. rocaille, kā sauca dekoratīvas gliemežvāku kompozīcijas parku grotās). Galvenā ārējā rokoko pazīme ir asimetrija, visu formu brīva pāreja no vienas līknes otrā, kas neļauj uztvert atsevišķu elementu sakarības un mērogu; rokoko nojauc robežas starp lielo un mazo, dzīvo un nedzīvo, ornamentu un augu pasauli.
Francijā rokoko ornaments vispirms parādījās grafiķa Žila Marī Openora gravīrās – viņš sāka deformēt gliemežvāka formu, taču saglabāja simetrijas principu. Brīvāki augu ornamenta vijumi un sašķobīta gliemežvāka simetrija redzama grafiķa Antuāna Fransuā Vasē izstrādātajā sienu un griestu dekorā Hotel de Toulouse Parīzē (1713-1719; arhitekts Robērs de Kots). Tomēr tie bija vien nedroši mēģinājumi reformēt vēlā baroka ornamentu. Viens no pirmajiem, kas attīstīja asimetriskā rokaja ideju, bija Nikolā Pino. 1727. gada izdevumā Architecture française iespiestie Pino meti uzskatāmi par pirmo rokaja ornamenta idejas publikāciju.
Latvijas muižu arhitektūrā rokoko stila apdares elementu nav daudz. Izteiksmīgi rokoko stuka veidojumi saglabājušies Kabiles muižas kungu mājas zālē. Līdzīgi griestu veidojumi bijuši Lindes un Stukmaņu muižas kungu mājās, taču iznīcināti Pirmā pasaules kara laikā. Atsevišķi rokoko elementi palikuši Beļavas, Codes un Liepupes muižas kungu mājās, kas pārstāv pārejas laiku no baroka uz rokoko. Liels retums Latvijas dekoratīvajā mākslā ir Puzes muižas „Zaļās zāles” sienu paneļi. Vēl tikai Kurzemes hercoga parādes guļamistabu Rundāles pilī grezno kokgriezuma paneļi rokoko stilā, savukārt Jelgavas pilī hercoga guļamistabā bijuši gleznoti lakas paneļi, kas gājuši bojā tāpat kā kokgriezuma paneļi Lustes pilī.
Vairāk rokoko stila izpausmju ir baznīcu mākslā – gan ēku apdarē, gan iekštelpu iekārtās. Rokoko dekors lietots Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas portālu un logu apdarē, Ilūkstes jezuītu klostera baznīcas sienu un griestu apdarē (gājusi bojā Pirmajā pasaules karā) un Piedrujas katoļu baznīcas pilastru kapiteļos. Izcila ir Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas kokgriezumu iekārta. To darinājuši vairāki meistari, taču īpaši izceļas priekšmetu grupa (ērģeļu luktas, kancele, bikstssols), kuras autors ir tēlnieks Jozefs Slavičeks. Ļoti augstu māksliniecisko līmeni sasniedza no Saksijas ieceļojušā Rīgas galdnieka Karla Gotloba Apelbauma un no Dancigas ieceļojušā tēlnieka Jakoba Ernsta Maijera darbi: Rīgas Sv. Jāņa baznīcas altāris, Biķernieku baznīcas altāris un kancele, Olaines baznīcas kancelaltāris. Līdzīgā stilā bija ieturētas Ādažu baznīcas un Nītaures baznīcas iekārtas, kas nav saglabājušās. Rokoko ornamentu, kurā dominē smalku akanta lapu vijums ar gliemežvāka elementiem, virtuozi pārvaldīja J. E. Maijers. Meistara “rokraksts” redzams vairākās Rīgas baznīcu epitāfijās, arī Rīgas Domā. Latgalē saglabājušās monumentālas rokoko stila baznīcu iekārtas – Dagdā, Pasienē, Piedrujā.
27.07.2017