Augstkalnes baznīcas jubilejas gadā muzejs deponē draudzes pārziņā ērģeļu luktu pildiņus

Augstkalnes baznīcai ir sena vēsture, kas kopumā līdzinās daudzu citu Kurzemes luterāņu dievnamu stāstam un drūmāko laiku piedzīvoja Padomju okupācijas periodā. Laikā pēc 2. pasaules kara baznīcā tika veikti neatliekamākie remonta darbi, lai paglābtu ēku un tās iekārtas priekšmetus no bojāejas. Tomēr draudzei un vietējai pašvaldībai trūka līdzekļu ēkas uzturēšanai. 1970. gados konstatēts, ka jumta bojājumi paplašinās, ēkas bēniņos uzkrājas ūdens, radot apdraudējumu iekārtas priekšmetiem. 1977. gada pavasarī notika ielaušanās baznīcā, no altāra nozaga 6 dekoratīvus kokgriezumus, tai skaitā arī predellas daļas Sv. Vakarēdiena kompozīciju, un divus sudraba svečturus. Augstkalnes novada dome, apzinoties apdraudējumu, aicināja Rundāles pils muzeju (RPM) pārņemt vērtīgākos baznīcas iekārtas priekšmetus un būvdetaļas savā pārraudzībā. Šādā ceļā muzeja krājumā nonāca gan ērģeļu luktu pildiņu gleznojumi, gan citi baznīcas iekārtas priekšmeti.

Augstkalnes baznīcas ērģeļu luktu 19 pildiņi ar Vecās derības sižetiem, kā nozīmīgi sakrālās mākslas glezniecības paraugi, pakāpeniski restaurēti kopš 2010. gada. Šis sarežģītais, ar pacietību veicamais darbs īstenots Latvijas Mākslas akadēmijas restaurācijas darbnīcā, kur, saskaņā ar akadēmijas Restaurācijas katedras un RPM speciālistu sastādīto gleznojumu restaurācijas programmu, studenti apgūst stājglezniecības restaurācijas darbu iemaņas. Šobrīd restaurēti ir 13 pildiņi, tuvākā nākotnē paredzēta arī atlikušo sešu pildiņu restaurācija.

Vizuālā izpēte un ķīmiskās analīzes apstiprina 18. gs. glezniecību. Pēc restauratoru izteiktajiem secinājumiem pildiņu tehniskā restaurācija vērtējama kā vidēji sarežģīta, bet gleznojumu mākslinieciskā restaurācija kā sarežģīta.

Jau iepriekš RPM atgrieza draudzes īpašumā altāri, altārgleznu, epitāfiju (2005), kanceli, kristāmtrauka pamatni un griestu lustru (2008). Muzeja speciālisti palīdzēja gan uzstādīt iekārtas priekšmetus, gan sniedza konsultācijas to labākai saglabāšanai. 2018. gada vasarā, atsaucoties draudzes aicinājumam, RPM deponēja 16 apgleznotos pildiņus atvietošanai Augstkalnes ērģeļu luktās. Trīs pildiņu oriģināli palika muzeja rīcībā un ir eksponēti dekoratīvās mākslas izstādē “No gotikas līdz jūgendstilam”. To vietā ērģeļu luktās ievietotas fotokopijas, lai saglabātu vienotu kompozīciju. Muzeja speciālisti apgleznotos pildiņus iestiprināja atpakaļ baznīcas ērģeļu luktās, kas ir RPM ārkārtas deponējums Augstkalnes – Mežmuižas draudzei kā velte baznīcas 370 gadu pastāvēšanas jubilejā.

Par pildiņu vēsturi

1732. gada 28. maijā Kurzemes bruņniecības kameras loceklis Šrēders un sekretārs Damms uzdāvināja baznīcai 10 reģistru ērģeles, kuras 1718. gadā bija būvējis Kuldīgas ērģeļbūvētājs Kornēliuss Raneuss jaunākais (1671-1719). Šim notikumam par godu bija nepieciešams izbūvēt ērģeļu luktu. Sākotnēji ērģeļu balkons ir bijis mazāks un tā margā iestiprināti tikai 8 apgleznoti pildiņi. 18. gs. 2. pusē luktas paplašināja un papildināja ar jauniem gleznojumiem. Abu periodu pildiņu gleznojumi luterāņu dievnamu iekārtas priekšmetu kontekstā ir unikāli tajos izvēlēto sižetu dēļ, kas balstīti Vecajā Derībā. Tās ir arī vienas no garākajam apgleznotajām luktām Kurzemē, ar kopskaitā 19 pildiņiem.

Īzaka upurēšana 1. Mozus grāmata; 22. 9-13 “Un viņi nonāca tai vietā, par kuru Dievs viņam bija teicis, un Ābrahāms tur uzcēla altāri, sakārotja malku, sasēja savu dēlu Īzaku un nolika viņu uz altāra virs malkas. Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, lai nokautu savu dēlu. Un Kunga eņģelis sauca uz viņu no debesīm: “Ābrahām, Ābrahām!” Un viņš teica: “Es te!” Un tas teica: “Neizstiep savu roku pret zēnu un nedari viņam neko, jo tagad es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi manis dēļ taupījis savu vienīgo dēlu!” Ābrahāms pacēla savas acis, paskatījās, un redzi – aiz muguras krūmos ar ragiem aizķēries auns, un Ābrahāms gāja, paņēma aunu un unpurēja to par sadedzināmo upuri sava dēla vietā.”

Elija paredz sausumu 1. Ķēniņu grāmata; 17. 1-7 “Un tiešbietis Elija, no Tišbes Gileādā, sacīha Ahābam: “Tiešām, dzīvs ir kungs, Israēla Dievs, kura priekšā es stāvu, – ja šajos gados būs rasa un lietus, tad tikai tad, kad es teikšu!” Un Kunga vārds nāca pār viņu: “Aizej no šejienes, griezies uz austrumiem un paslēpies Kerītas ielejā, kas pret Jardānu, – dzer no upes, bet kraukļiem es pavēlēju tevi tur uzturēt.” Un viņš gāja un darīja, kā Kungs bija licis, – apmetās Kerītas ielejā, ka pret Jarādnu. Kraukļi viņam nesa maizi un gaļu rītos un vakaros, un viņš dzēra no upes. Pēc kāda laika upe izžuva, jo visā zemē nebija lietus.”

Mozus un degošais ērkšķu krūms 2. Mozus grāmata; 3. 4-5 “Un Kungs ieraudzīja, ka viņš nāk klāt, lai redzētu, un Dievs sauca viņam no ērkšķu krūma vidus: “Mozu! Mozu!” Un tas teica: “Es te!” Tad viņš teica: “Netuvojies! Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svētā zeme!””

Jonas lūgšana Jonas grāmata; 2. 1-11 “Bet Tas Kungs sūtīja lielu zivi, lai tā aprij Jonu; un Jona bija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis. Un Jona lūdza Kunga, savu Dievu, no zivs vēdera, sacīdams: “Savā postā piesaucu Kungu, un viņš man atsaucās, no pekles vēdera brēcu – tu izdzirdēji mani. Tu iesviedi mani dzelmē, jūras serdē! Straumes apjoza mani. Visas tavas šļākas un bangas pār mani gāzās! Un es teicu – esmu padzīts no tavām acīm, kad atkal ieraudzīsū tavu svēto templi?! Ūdeņi kļāvās pār mani. Dzelme mani apjoza, aļģes vijās pār galvu. Nokāpu līdz kalnu pamatiem. Zeme slēdzās pār mani uz mūžiem – tu man dzīvību cēli no bedres, Kungs, mans Dievs! Kad izvārga mana dvēsele, atcerējos Kungu; pie tevis mana lūgšana cēlās – tavā svētajā templī! Kas pie nīcīgiem elkiem vēršas, noliedz žēlastību; bet es, skaļi pateikdams, tev upurēšu, ko esmu solījies, samaksāšu – glābiņš pie Kunga!” Un Kungs pavēlēja zivij, un tā izvēma Jonu krastā.”

Derības apstiprināšana 2. Mozus grāmata; 24. 4-6 (? – varbūt cits fragments) “Mozus pierakstīja visus Kunga vārdus. Viņš cēlās agri no rīta un kalna pakājē uzcēla altāri un uzslēja divpadsmit piemiņas stabus pēc divpadsmit Israēla ciltīm. Tad viņš sūtīja izraēliešu jaunekļus, un tie upurēja Kungam sadedzināmos upurus un miera maujamos upurus – vēršus.”

Par Augstkalnes baznīcu

Augstkalnes (agrāk – Mežmuižas) luterāņu baznīca pieder pie tiem Kurzemes – Zemgales hercogistes dievnamiem, kas uzbūvēti pēc hercoga Gotharda Ketlera 1567. gada 28. februārī izdotā recesa par jaunu mūra baznīcu būvniecību. Vēl 1591. gadā ziņots par dievnama slikto tehnisko stāvokli. Remontdarbi netika veikti, jo 1632. gada vizitācijā konstatēts, ka baznīca ir drupās. Par jaunas ēkas būvniecību gādību bija uzņēmusies hercoga Gotharda sieva Anna, kura nomira 1602. gadā, neīstenojot iecerēto. Esošais baznīcas apjoms ar torni tapis ar hercoga Frīdriha atraitnes hercogienes Elizabetes Magdalēnas dzim. Štetinas princeses gādību, un dievnams iesvētīts 1648. gadā, nosaucot to par Elizabetes baznīcu. Baznīcas būvniecību atbalstījuši arī vietējie muižnieki un hercogs Jēkabs.

Galvenie iekārtas priekšmeti – altāris, kancele, kristāmtrauka pamatne – izgatavoti 17. gs. pēdējā desmitgadē un pieskaitāmi pie vērtīgākā Kurzemes baroka koktēlniecības mantojuma.