2020. gadā Rundāles pils muzeja izstādi “18. gadsimta mode” papildināja priekšmets, kura nozīmi un funkciju nepieciešams paskaidrot. Tā ir 18. gadsimtā Francijā izgatavota rokdarbu saiviņa, kas darināta no perlamutra un izrotāta ar aplikatīvu sudraba augu motīvu un rokajiem. Saiviņu veido divas ažūras ovālas plāksnītes, kas vidusdaļā savienotas ar spolīti pavediena uztīšanai. Priekšmeta aprakstā minētais nosaukums “frivolitē” vedināja domāt par mūsdienās populāru rokdarbu tehniku, ko lieto, lai izgatavotu mežģīnes no maziem sīku cilpu mezgliņu aplīšiem – vai pat rotaslietas, iesaistot pērlītes. Taču šī saiviņa atšķiras no mūsdienās lietotajām – tā ir lielāka, un arī lietojums ir bijis atšķirīgs. Rodas jautājums: ko ar šo priekšmetu darīja sievietes 18. gadsimtā?
Rokdarbu tehnika frivolitē 18. gadsimtā
18.gadsimta Eiropā frivolitē rokdarbi bija augstākās sabiedrības dāmu nodarbe – vaļīga un nepiespiesta, kā dēļ to ap 1750. gadu sāka saukt šajā vārdā. Nereti ar šādu vieglu praktisku darbošanos mēdza īsināt laiku viesībās. Daudzos tā laika portretos augstdzimušas dāmas attēlotas ar saiviņu labajā rokā; no saiviņas uz rokdarbu maisiņu stiepjas sagatavotā aukla. Dažās gleznās labi saskatāmi mezgliņi, kas iesieti auklā ar regulārām atstarpēm.
Lūk, Antuāna Kuapela (Coypel) 1743. gadā gleznotais Marijas Elizabetes de Serē de Rjē (Rieux) kundzes portrets. Gatavā aukla ir vienmērīgi sasieta mezgliņos. (Fragments, Metropoles mākslas muzejs Ņujorkā.)
Danžē (Dangé) kundzi 1753. gadā gleznojis Žans Luijs Tokē (Tocqué). Skaidri redzami ar atstarpēm uzmestie mezgliņi un arī rokdarbu maciņš. (Fragments, Luvras muzejs.)
Krievu gleznotājs Ivans Argunovs, portretējot Annu Petrovnu Šeremetjevu, nav pievērsis uzmanību rokdarba tehnikai un mezgliņus auklā uzgleznojis līdz pašai saiviņai. (1760, fragments, Kuskovo pils muzejs Maskavā.)
Austrijas erchercogiene Marija Antuanete, nākamā Francijas karaliene, darbā ar frivolitē saiviņu Žana Antuāna Liotāra 1762. gada zīmējumā. (Fragments, Ženēvas vēstures un mākslas muzejs.)
Saksijas princesi Mariju Annu gleznotājs Georgs Demarē (Desmarées) attēlojis ar saiviņu labajā rokā, bet uz kreisās rokas uzkārts rokdarbu maciņš. (Ap 1764. gadu, fragments, Versaļas pils muzejs.)
Elizabeti De Lavalē de la Roša (Roche) kundzi 1771. gadā gleznojis Mišels Pjērs Ibērs Dekūrs (Descours). Zilais pavediens cieši samezglots. Dāmai uz kreisās rokas uzkārts rokdarbu maisiņš, kas rotāts ar dzimtas ģerboni. (Fragments, Bouza [Bowes] muzejs Lielbritānijā.)
Lēdija Sīmora Forta (Seymour Fort) Džona Singltona-Koplija (Copley) gleznā attēlota brīdī, kad pavediens ir iestiepts starp kreisās rokas pirkstiem, lai ar saiviņu varētu izveidot mezgliņus. Uz rokas uzkārts rokdarbu maisiņš. (1780, fragments, Vodsvorta Atēnēja mākslas muzejs, ASV.)
Frānsisa Alēna (Alleyne) gleznotajā Margotas Vītlijas (Wheatley) portretā mezgliņi auklā izvietoti vienādā attālumā cits no cita. (1786, fragments, Jēlas Britu mākslas centrs, ASV.)
Ir ļoti maz aprakstu par to, kā šīs aukliņas izmantotas. Viens no avotiem ir 1770. gadā izdotā Šarla Žermēna de Sentobēna (Saint-Aubin) grāmata Art du brodeur, kurā aprakstīta šādu aukliņu izmantošana izšuvumos raksta kontūru izcelšanai. Tajā attēlotas aukliņas ar vienu mezgliņu virkni, ar divām mezgliņu virknēm abās auklas pusēs un ar pārgrieztu mezgliņu pušķīšiem.
Otru atsauci atrodam Mērijas Deleinijas (Delany) vēstulēs. Viņa bija laba zīmētāja un rokdarbniece, labi ieredzēta Anglijas galmā – karalis Džordžs III viņai pat uzdāvināja māju Vindzorā. Deleinija kļuvusi slavena ar papīra puķu izgatavošanu un plašo saraksti ar daudzām ievērojamām sava laika personām. Kādā vēstulē viņa raksta, ka samezglojusi bārkstis rokdarbu maisiņam ar zelta saiviņu, ko viņai uzdāvinājis karalis; citā vēstulē minēts, ka viņa izstrādājusi krēslu pārklājus ar cilpotu frivolitē malu. 18. gadsimta otrajā pusē Anglijā bija modē krēslu un gultu pārklāji no linu auduma ar vienkāršiem augu motīviem, kuros ietverts daudz smalku stiebru vijumu. Ar sagatavotajām frivolitē aukliņām tādus varēja ātri izšūt. Iespējams, ka šīs aukliņas izmantoja arī tērpu malu apdarei – piemēram, ar tām varēja apstrādāt ņieburu aizdares malas, kas bija paredzētas savilkšanai ar auklām.
Viktorijas un Alberta muzejā Londonā apskatāmi vairāki vienmērīgi samezglota zīda pavediena kamoli. Tur glabājas arī no šādas auklas darināti pušķi un bārkstis. Tie visi datēti ar 18. gadsimta otro pusi. No zīda pavediena izgatavotās mezglotās aukliņas bija ļoti trauslas, tāpēc ir saglabājušās tikai nedaudzas.
Saiviņas izgatavoja no metāla, koka, perlamutra vai ziloņkaula. Greznākās varēja būt dekorētas ar zeltu un sudrabu.
Šo zelta saiviņu 1771. gadā izgatavojis zeltkalis Matjē Kuaņji (Coigny). Saiviņai izgatavota arī speciāla ar samtu iztapsēta kārbiņa. (Galerija Quaiss antiquités Parīzē)
Saiviņas norādīja uz lietotājas statusu, tāpēc bieži bija darinātas no vērtīgiem materiāliem, arī no bruņrupuča čaulas. 18. gadsimta saiviņas bija lielākas nekā mūsdienās lietotās – 13 līdz 15 centimetru garas un divus līdz piecus centimetrus platas. Tās nēsāja līdzi speciālos maisiņos kopā ar mezglošanai paredzēto pavedienu; 18. gadsimtā šādi maisiņi kļuva par dāmu tērpu aksesuāru.
Aukliņu mezglošana bija sava veida izklaide. Dāmām nebija nepieciešamības pašām izgatavot aukliņas – tās varēja nopirkt jau gatavas, jo dažādu apdares materiālu ražošana bija ļoti attīstīta. Bija iespējams apgūt pozamentu, aukliņu un lentīšu gatavotāja amatu un iegūt amata meistara nosaukumu. 18. gadsimta amatnieki izgatavoja dažādu veidu apdares lentes dāmu tērpiem: gan savilktas, speciāli krokotas auduma lentes, gan ažūras mežģīņu lentes, gan pītas pozamentu lentes, gan arī pīnes ar zīda pušķīšiem, kas Francijā bija pazīstamas ar nosaukum sourcil de hanneton (“vaboles matiņi”), bet angliski – kā flos fringe vai fly fringe. Tās bija josliņas ar maziem zīda pavedienu pušķīšiem malās, kas veidoti no apgrieztu mezgliņu pušķīšiem, tos iepinot vienotā auklā. Izmantoja arī šenija (chenille) pavedienus, kas bija klāti ar sīkām pūciņām. Šo paņēmienu lieto arī mūsdienās, lai darinātu dekoratīvas auklas ar pušķīšiem, pamatā izmantojot frivolitē mezglošanas tehniku ar ārējo cilpiņu pārgriešanu.
Apdares lentīšu paraugi. 1735. gads. (Metropoles mākslas muzejs Ņujorkā)
Frivolitē tehnikas pirmsākumi
Vairāki autori, stāstot par frivolitē tehnikas izcelsmi, skaidro, ka tā veidojusies no mezglošanas. Mezglošanas tehnika bija pazīstama jau Senajā Ēģiptē, un mezglojumi tērpu apdarei izmantoti arī Ķīnā. Iespējams, no turienes ceļotāji šos paņēmienus atveduši uz Eiropu, taču Eiropā tie tika veidoti atšķirīgi.
Dažādu veidu mezglojumi Eiropā bija populāri viduslaikos. Džefrijs Čosers (ap 1343–1400) tos pieminējis savos “Kenterberijas stāstos”. Savojas Šarlotei (1441–1483) piederējušas auklas ar mezglotiem zelta un sudraba pušķīšiem, bet Anglijas karaliene Mērija Tjudora (1516–1558) esot bijusi tik aizrautīga mezglotāja, ka saiviņu un aukliņas ņēmusi līdzi pat ceļojumos.
Ar ko mezglotās auklas atšķiras no tīklveida mezglojumiem un kad tās parādījās? Ir zināms, ka 16. gadsimtā Itālijā mūķenes veidoja mezglotas mežģīnes ar bārkstīm. Muzejos saglabājušies tikai daži mezglotu mežģīņu paraugi no 16. gadsimta. Tie atgādina makramē pinumu joslas ar bārkstīm.
Pastāv dažādi viedokļi par to, vai šis rokdarbu veids vispirms izveidojies Anglijā vai Francijā. Anglijā mezgloto aukliņu pielietojums konstatējams jau 17. gadsimta izšuvumos.
Nosaukumi šai mezglošanas tehnikai dažādās valodās atšķiras: frivolité franciski, Schiffchenarbeit vāciski, tatting angliski, chiaccherino vai occhi itāliski, makouk arābiski, sukkulapitsi somiski. Daļa no tiem ieviesusies tikai 19. gadsimtā. Itāļu valodā apzīmējums vislabāk izsaka darba detaļu formu, kas veidojas kā acis.
Vācu valodā 18. gadsimta sākumā lietotais apzīmējums šai darbībai ir Knötgen knüpffen (mezgliņu siešana). Saiviņu vācu valodā sauc par ‘kuģīti’ (Schiffchen), un šādu apzīmējumu nereti izmanto arī latviešu valodā. Grāmatā Nutzbares, galantes und curioses Frauenzimmer – Lexikon, kas izdota 1715. gadā Leipcigā, aprakstītas divas kopā sastiprinātas, iegarenas koka vai ziloņkaula plāksnītes ar nosmailinātiem galiem, starp kurām ir spolīte, ar kuras palīdzību uzmet mezglus pavedienam, kas uz tās uztīts. Mezglu taisīšana grāmatā aprakstīta šādi: “Sievietēm tā ir ierasta prasme: no gariem baltiem, dubulti savērptiem pavedieniem, ar saiviņu metot cilpas, veidot mezgliņus cieši citu pie cita”. Tā varēja veidot arī bārkstis un pušķus logu aizkariem.
Frivolitē attīstība 19. un 20. gadsimtā
19. gadsimta sākumā parādījās mazāka izmēra saiviņas, ar kurām varēja veidot sarežģītākas formas rotājumus. Malmezonas pils (Château de Malmaison) kolekcijā atrodas Francijas imperatores Žozefines maks, kas apdarināts ar maziem frivolitē mezgliņu festoniem, kas iedēvēti Žozefines vārdā – picot Joséphine.
Frivolitē tehnika mūsdienu izpratnē dokumentēta rokdarbu rokasgrāmatās kopš 1821. gada, kad tika izstrādāti jauni paņēmieni sarežģītu kompozīciju veidošanai.
Annas Babaras van Mērtenas (Meerten) grāmatā Penélopé, of Maandwerk aan het vrouwelijk Geslacht toegewijd (Amsterdama, 1829) attēloti frivolitē festoni, kas saukti par Saksijas festoniem. Tiem ir pusloka forma un septiņas brīvas cilpiņas ārmalā.
Rokasgrāmatā Ladie’s Handbook of Millinery, Dressmaking, and Tatting, kas izdota 1843. gadā, aprakstīts pirkstu stāvoklis frivolitē darbā un dots ieteikums, kā veidot zvaigznes, ar kurām izrotāt bērnu cepurītes, un kā apdarināt kabatlakatiņa malu ar frivolitē festoniem.
Laikā no 1850. līdz 1866. gadam tika izdotas vienpadsmit franču mežģīņu darinātājas un izšuvējas Eleonoras Rjego de la Branšardjēras (Riego de la Branchardière) grāmatas ar frivolitē paraugiem, kuros bija ieviesti no sākotnējā varianta atšķirīgi paņēmieni, izmantojot t. s. Žozefines cilpu – atvērtu vai ciešu aplīti, kas veidots no mezgliem, tos grupējot sarežģītās kompozīcijās.
Šis vienkāršais mežģīņu veidošanas paņēmiens kļuva ārkārtīgi populārs 20. gadsimta sākumā, kad tika izdotas neskaitāmas grāmatas ar frivolitē rakstu paraugiem un pamācībām.
Terēzes de Dilmonas (Dillmont) grāmatā La Frivolité, kas izdota 1900. gadā, parādītas frivolitē cilpu mešanas stadijas.
Džūlijas Sandersas (Sanders) grāmatā Tatting Patterns (1915) līdzās sarežģītiem frivolitē paraugiem attēloti dažādi frivolitē auklu veidi, parastais un pastiprinātais, kuros izmantots resns pamatdiegs.
Frivolitē vēsturi pētījusi Tīna Fraubergera. Grāmatā Schiffchenspitze (1919) viņa norāda, ka par senāko periodu ziņu ir maz, taču iemaņas ir saglabājušās, un tās pārņemtas un pilnveidotas no paaudzes paaudzē.
Ar frivolitē paņēmienu varēja apstrādāt tērpa apmales, veidot festonus un mežģīnes ap mutautiņiem vai salvetēm, pat veselus galdautus un apkakles – tas bija samērā vienkāršs veids, kā izgatavot mežģīnes. Sarežģītākos variantus darināja ar vairākām saiviņām. Kā materiālu vairs neizmantoja zīda pavedienus, bet kokvilnas un lina diegus. Jaunāko laiku saiviņas ir līdz 8 cm garas, pusotru centimetru platas, ar ļoti smailas formas galiem un gatavotas no labi slīdoša materiāla. Dažādu sarežģītāku izstrādājumu izgatavošanai izmanto saiviņas ar tamboradatas uzgali; tamboradatu var izmantot arī atsevišķi, lai veiktu atsevišķo elementu savienošanu. Šo mežģīņu mezglošanas tehniku var apgūt tautas lietišķās mākslas studijas Bārbele vadītājas Gitas Prībergas sagatavotajās mācību stundās. Mūsdienās iecienīta arī rotaslietu izgatavošana frivolitē tehnikā.
Autore: Lauma Lancmane,
ilggadēja RPM darbiniece
26.11.2024