Ragu svečturis (lustra) ar vāravas figūru no Gramzdas baznīcas

Rundāles pils muzeja dekoratīvās mākslas ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” pirmajā telpā apmeklētāju uzmanību uzreiz piesaista kāds interesants objekts – sievietes/nāras kokskulptūra, kas papildināta ar brieža ragos ievietotām svecēm un veic lustras funkciju. Tā kādreiz atradusies Gramzdas luterāņu baznīcā un pašlaik ir vienīgais zināmais šāda veida gaismeklis, kas saglabājies Latvijā.

Ar ragiem rotāti apgaismes ķermeņi Eiropā

Vācu valodā šie gaismekļi saukti par Lüsterweibchen vai Geweihleuchter, angliski – antler chandelier, franču valodā – chandelier à corne. Latviešu valodā grūti tulkojams jēdziens, vismaz līdz šim nav radīts neviens precīzs un īss apzīmējums. Ir mēģinājumi šo Latvijai unikālo apgaismes priekšmetu nosaukt par lustru, kroņlukturi vai svečturi, pievienojot vārdu salikumu “ar vāravas/nāras vai sievietes figūru”. Vāciski skan eleganti, sevišķi Lüsterweibchen – saliktenis, kura pirmā daļa ietver no latīņu valodas aizgūto ‘lustrare’ ar nozīmi ‘apgaismot’ un izsaka šā priekšmeta galveno funkciju. No tās pašas saknes cēlies arī vācu ‘Luster’, kam latviešu valodā atbilst ‘lustra’. Otra salikteņa daļa ‘Weibchen’ šajā gadījumā uztverama ar nozīmi ‘sieviņa’.

Speciālajos izdevumos bieži sastopams kroņluktura nosaukums. Ar ragiem apveltīto seno kroņlukturu centrā ir kokā griezta figūra, ap kuru vertikāli uz augšu izkārtoti briežu vai aļņu ragi. Papildināti ar horizontālām, apļveidā izkārtotām metāla konstrukcijām sveču izvietošanai, tie kopā veido vainaga kontūru.

Šādi kroņlukturi ir tipiski sakrālajām celtnēm. Kompozīcijas galvenais akcents tajos ir Dievmātes, Kristus, eņģeļa atveidojums vai arī kāda populāra svētā figūra, piemēram, svētais Lūka. Kad sadegtas visas vaska sveces, šos tēlus no visām pusēm ietver spožs oreols, radot iespaidu, ka no tiem plūst dievišķa gaisma.

Sadzīvē biežāk lietots nosaukums ir ragu svečturis (tiešs tulkojums no vācu ‘Geweihleuchter’) vai ragu lustra. Tieši vāciski runājošās zemes, īpaši Dienvidvācija, bija plašākais šo priekšmetu izplatības areāls, bet tie bija pazīstami arī Nīderlandē un Francijā. Pirmo reizi šāds gaismas ķermeņu paveids ir pieminēts 1325. gadā Ziemeļfrancijā tapušā rakstu avotā, kas ir vecākais no zināmajiem. Senākā līdz mūsdienām saglabājusies lustra sievietes bistes formā ir izgatavota ap 1390./1400. gadu Vestfālenē, Vācijā, un glabājas muzejā Hexenbürgermeisterhaus Lemgo. Nesenās restaurācijas laikā, noņemot daudzās pārkrāsojumu kārtas, atsegts tās autentiskais krāsojums.

Pakāpeniski attīstoties un pilnveidojoties, griestu svečturi ar dažādām centrālajām figūrām un ragu kombinācijām savas izplatības ziedu laikus piedzīvoja no 15. gadsimta beigām līdz 17. gadsimta sākumam. Pēc salīdzinoši ilgā uzplaukuma perioda, sākās straujš noriets. Zināmi tikai daži gadījumi no baroka laika, kad telpu apgaismošanai izmantoti griestu svečturi ar ragiem.

Pilnīgi izgājuši no modes, ar ragiem apveltītie gaismas ķermeņi otru uzplaukumu piedzīvoja 19. gadsimta otrajā pusē. Sevišķi lielu popularitāti tie ieguva historisma mākslas periodā, kad pilošās un ugunsnedrošās vaska sveces jau pakāpeniski nomainīja elektriskais apgaismojums. Jaunākie zināmie ragu svečturi datēti ar 1910. gadu.

Ragu svečturu (lustru) uzbūves īpatnības

Ragu lustra ar vāravas figūru no Gramzdas luterāņu baznīcas. Kurzeme, 1596. Koks (liepa), tempera, sudraba lapiņas, krāsainas lakas. 55 x 65 cm, figūras biezums – līdz 21 cm. RPM kolekcija

Agrīnās izcelsmes ragu svečturiem raksturīgs elements ir sievietes biste. Ap 16. gadsimta sākumu interjeros parādās arī svečturi ar cilvēka pusfigūru, kam pievienotas rokas un horizontāli izkārtoti ragi, bet kopš 16. gadsimta vidus sievietes tēls tika papildināts ar zivs vai tritona asti, piešķirot tam noslēpumainas nāras izskatu. Tomēr šo tēlu par nāru jeb vāravu var dēvēt tikai nosacīti, jo atveidojums parasti ir stilizēts. Visbiežāk centrā likta sievietes figūra ar konkrēta laika modes prasībām atbilstošu, kokā grieztu un mākslinieciski apgleznotu ietērpu, kas organiski turpinās kā vāravas aste. No vienas puses – noteiktam laikam atbilstoši tērpta dāma, no otras – teiksmaina nāra ar zvīņotu asti. Tāda ir divdabīgā, pretmetu principos balstītā figūra, kas visbiežāk iekļauta šāda tipa gaismas ķermeņos.

Veidojot mītiskus tēlus, jo plaši varēja izpausties kokgriezēju mākslinieciskā fantāzija un profesionālā varēšana. It kā mākslīgi pievienotā aste nodrošināja papildu horizontālu virsmu, sniedzot lielākas iespējas apjomīgāku dzīvnieku ragu izvietošanai un sveču kausiņu skaita palielināšanai. Jo žuburotāki ragi, jo vairāk sveču nesēju varēja pievienot. Sveču izgatavošanai lietotais vasks bija dārgs materiāls, ko viduslaikos varēja atļauties tikai dižciltīgas ģimenes, garīdzniecība un bagātie pilsoniskās kārtas iedzīvotāji. Sveču skaits gaismeklī norādīja uz cilvēka statusu sabiedrībā un finansiālo līmeni (atļaušanos, varēšanu).

Lai gan sievietes tēls ragu svečturos iestrādāts biežāk, paretam meistari tomēr izvēlējušies darināt vīrieša figūru, parasti – iemiesojot mežonīgā vīra tēlu kā pretstatu dominējošajai sievišķībai. Vācu zemēs šādi gaismekļi ieguva nosaukumu “Der wilde Mann”. Pavisam reti ir gadījumi, kad sievietes un vīrieša figūras svečturos apvienotas pārī – tad tos dēvēja par “Mežonīgajiem ļaudīm” (“Die wilde Leute”).

Nereti dekoram lietoja arī dzīvnieka vai kāda fantāzijas tēla kokgriezumu, piemēram, lauvu, briedi, grifu vai pūķi. Dažkārt šādu svečturu izgatavošanā izmantotas idejas no kādas slavena mākslinieka skices vai zīmējuma, piemēram, Vācijas Nacionālajā muzejā Nirnbergā atrodas griestos iekarams ragu svečturis, kuru 1522. gadā pēc slavenā vācu mākslinieka Albrehta Dīrera (Dürer) meta darinājis vācu tēlnieks un kokgriezējs Feits Štoss (Stoß). Tā centrā izceļas trīsgalvainais pūķis ar čūskveidīgu ķermeni, izlocītiem kakliem un analogām astēm. Protams, gleznotāja fantāzija pārsniedz robežas, kuras nosaka koks kā materiāls un amatnieka iespējas, tāpēc konkrētā svečtura izpildījums ir krietni piezemētāks par tā ierosmes avotu.

Vēsturiskā kontekstā ir interesanti, ka vācu zemēs griestu svečturu kokgriezumos palaikam ieraugāmi arī reāli dzīvojoši, pavisam konkrēti personāži, pat karaļu figūras. Šādus apgaismes ķermeņus tā arī sauca – par karaliskajiem svečturiem (Kaiser Leuchter). Ja ragu lustras bija iecerēts izvietot dižciltīgu ģimeņu interjeros, tās nereti bija apveltītas ar ģerboņu vairogiem.

Vapeņa (ģerboņa) iekļaušana svečtura dekorā visbiežāk norādīja uz pasūtītāja statusu. Tādu dekoru izvēlējās muižniecības dzimtu pārstāvji, garīdzniecībai un augstākajai pilsoniskajai kārtai piederošas personas; arī dažādām institūcijām bija savi ģerboņi (cunftēm, rātēm, ziedotājiem u. c. apvienībām). Heraldikas attīstības pirmsākumos muižnieku dzimtām, kas lepojās ar saviem senčiem bruņiniekiem, ģerbonis bija pašsaprotama un vēsturiski nosacīta lieta, turpretī heraldikas uzplaukuma laikā no 14. līdz 16. gadsimtam tās nozīme mainījās. Ģerboņus un citus heraldikas elementus sāka izmantot kā preci. Ģerboņi parādījās namu fasādēs, cunftu un ģilžu izkārtnēs un pat baznīcās izvietotajās epitāfijās, kapu plāksnēs, logu stiklu gleznojumos un vitrāžās. Katrs daudzmaz turīgs un pat ne dižciltīgs cilvēks vēlējās iegūt statusu apliecinošu heraldisku zīmi. Nav brīnums, ka šie elementi, sevišķi ģerboņu vairogi, daudzveidīgi rotāja arī tādus īpatnējus interjera priekšmetus kā ragu lustras. Lai kontrolētu šo stihisko procesu, daudzās zemēs tika pieņemti īpaši dekrēti, kas ierobežoja iespējas privātpersonām vai organizācijām pašām veidot sev ģerboni.

Nereti bez vapeņa un ķiveres daļām kā heraldisko elementu papildinājumu izmantoja arī dzīvnieku ragus, tos nokrāsojot attiecīgajam dzimtas ģerbonim raksturīgās krāsās – balts (sudrabs), dzeltens (zelts), pie pamatkrāsām pieskaitīja arī melnu, zilu un sarkanu. Krāsojumam lietoja arī jauktus toņus (zaļu, oranžu, brūnu, ļoti reti violeto krāsu kā purpura imitāciju). Sveces nesošos ragus mēdza izdaiļot vienā krāsā, bet atrodamas arī sarežģītākas krāsu kombinācijas – pat ar detalizēti niansētām krāsu pārejām, kuru akcentēšanai izmantoti arī gleznieciski paņēmieni. Krāsojums bija atkarīgs no īpašnieka ģerbonī izmantotajām heraldiskajām krāsām un pasūtītāja vēlmēm.

Garais ievads bija vajadzīgs, lai raksturotu šos senos gaismas ķermeņus, kurus Latvijā pārstāv tikai viens zināms vietējās izcelsmes ūnikums – Gramzdas baznīcas ragu svečturis jeb lustra. Patiesībā gan tikai tās centrālā daļa, jo daļa lustras elementu – ragi, sveču kausiņi, pakāršanas sistēma – nav saglabājusies. Ragu svečturis piederēja Gramzdas baznīcas sākotnējai iekārtai un datējams ar 16. gadsimta beigām.

Ieskats Gramzdas luterāņu baznīcas vēsturē

Gramzda atrodas Latvijas dienvidrietumu pašā nomalē. Vēsturiski ciešākas saites veidojušās ar Priekuli un Liepāju. Par pirmo koka baznīcu nekādas ziņas nav saglabājušās. Vēsturnieks Haralds Biezais grāmatā “Gramzdas draudzes vēsture” (1987) raksta, ka 1560. gada 1. augustā Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers atļāva savam padomniekam Gerhardam Noldem Gramzdā būvēt pēc skaita otro koka baznīcu, kas pabeigta 1567. gadā. Citos avotos minēts, ka atļauja baznīcas celšanai dota 1567. gadā un tās būvniecība pabeigta ap 1594. gadu.

18. gadsimta 40. gados pēc trešās baznīcas uzcelšanas tika mainīts tās iekārtojums; no vecās iekārtas jaunajā interjerā izmantoti tikai atsevišķi priekšmeti. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāki Gramzdas baznīcas 16.–18. gadsimta sakrālie priekšmeti, kuriem pašlaik ir tikai muzejiska vērtība, starp tiem arī ragu svečtura centrālā daļa – sievietes-vāravas figūra.

Gramzdas baznīcas draudze dibināta 1567. gadā. Zināms, ka 1710. gadā Kurzemē izcēlās mēris, kas nežēlīgi piemeklēja arī Gramzdas draudzi. Lielākā daļa tās locekļu, ieskaitot pašu mācītāju, no šīs sērgas nomira.

Baznīcas grāmatas, kas varētu sniegt plašāku informāciju par draudzes dzīvi un, iespējams, ziņas par baznīcas vēsturi un tās iekārtojumu dažādos laika posmos, sadega 1905. gada revolūcijas laikā. Otrais iznīcības vilnis Gramzdā saistīts ar 1940. gadā sāktajām represijām un noliedzošo attieksmi pret baznīcām, bet vispostošākā ietekme bija Otrajam pasaules karam, kad jau pašā iebrukuma sākumā vācieši baznīcu nodedzināja. Mēģinājumi vēl kara gados to atjaunot nebija veiksmīgi, un punktu šiem centieniem pielika gandrīz pilnīga dievnama iznīcināšana 1944. gadā.

Gramzdas baznīcas drupas. 1967. Foto: Imants Lancmanis
Gramzdas baznīca. 2019. Foto: Ints Lūsis

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Gramzdas baznīcas iekārtas priekšmetu nodošana muzejam

Ir zināms, ka 1935. gada sākumā Gramzdas baznīcā bija ieradies Pieminekļu valdes inspektors Jānis Jaunzems, lai uzskaitītu un aprakstītu tās inventāru. Daļa senāko mantu, kuras baznīcai vairs nebija vajadzīgas, jau bija nodotas Kurzemes muzejam Liepājā (tagad – Liepājas muzejs), bet otru daļu iesākumā nodeva Pieminekļu valdei, no kuras tās vēlāk pārņēma Rīgas Vēsturiskais muzejs (tagad – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs).

Apsekošanas laikā inspektoram nesaprotams likās altārim nesakarīgi pievienotais izkrāsotais brieža (?) rags. 1935. gada 29. janvārī Jānis Jaunzems savā ziņojumā Pieminekļu valdes priekšsēdētājam Francim Balodim rakstīja: “[..] Draudzes pārstāvis Kupše k-gs man paskaidroja, ka senās koka skulptūras (apustuļus, eņģeļus un Kristu), kā arī vecos (18. gs. s.) baznīcas traukus viņi nodevuši kādu mēnesi atpakaļ (1934. g. decembrī) Liepājas Pilsētas muzejam (12 skulptūras un 8 traukus).” Nododamo priekšmetu sarakstā minēta arī “Jūras jumprava” ar daudzām neprecizitātēm tās aprakstā.

Ragu lustra ar vāravas figūru. 1978.
Ragu lustra ar vāravas figūru pirms restaurācijas. 21. gs. sākums

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Toties dienu iepriekš sastādītajā aktā par senlietu nodošanu Pieminekļu valdei 8. punktā minēts “viens piecžuburains brieža (aļņa) rags ar zili-sarkaniem krāsojumiem un dzelzs apkalumiem”. Vēlāk, jau Rīgas Vēsturiskajā muzejā novietoto Gramzdas baznīcas senmantu sarakstā ar inventāra Nr. 795 atrodams šāds ieraksts – “piecžuburains aļņa rags-svečturis”.

Kristāmtrauka ietvars no Gramzdas luterāņu baznīcas. Kurzeme, 1744. Koks (liepa), dzelzs, zeltījums, tempera. RPM kolekcija

1968. gada 7. februāra akts Nr. 1 liecina, ka Liepājas Novadpētniecības un mākslas muzejs (tagad – Liepājas muzejs) Gramzdas baznīcas priekšmetus nodod pārvaldījumā Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja struktūrvienībai – Rundāles pilij. Saņemta ne tikai vāravas figūra, bet arī dekoratīvs kokgriezums ar Noldu dzimtas ģerboni, kokgriezumā darināta putti figūriņa un kristāmtrauka ietvars, alvas kristāmbļoda un svečturis, sola fragments un citi priekšmeti.


Vāravas kokgriezuma figūra

Zinot, ka 17. gadsimtā griestu svečturi ar ragiem izgāja no modes, arī “vārava” no Gramzdas zaudēja savu sākotnējo apgaismes ķermeņa nozīmi (labi, ka netika iznīcināta!). Acīmredzot ir bijuši mēģinājumi to pielāgot sekundārām funkcijām un dažādi iekļaut jaunajā baznīcas iekārtā.

Ir pamats domāt, ka figūra vēlāk izmantota kā Gramzdas baznīcas kristāmtrauka augšējā dekoratīvā daļa. Reizēm šis augstās mākslinieciskās kvalitātes priekšmets nodēvēts par kristāmtraukam piederīgu oriģinālu sastāvdaļu. Tomēr sievietes-vāravas kokgriezuma profesionālais izpildījums, stils un virsmas apdare ir atšķirīga. Tā izceļas ar smalkāku, rūpīgāk izstrādātu griezumu un renesanses stilā izgleznotu tērpu. Abas lietas salīdzinot, kristāmtrauks, kuram zināms precīzs izgatavošanas laiks (1744. gads), ir samērā robusts, ar izteikti lielām dekoratīvā kokgriezuma detaļām. Izpildījums liecina par baroka laika meistara darbu.

Dažkārt rakstītos avotos parādās norādes, ka kokā grieztā vārava izmantota kā ērģeļu vai altāra rotājums, kas izklausās absurdi, jo nav atrasts pamatojums šāda nebūt ne sakrālas nozīmes kokgriezuma pievienošanai pamatiekārtai piederīgiem priekšmetiem.

Baznīcas inventārā pieminētā raga meklējumi beidzās bez pozitīva rezultāta. Nevienā no apsekotajiem muzejiem tas neatradās. Otrā pasaules kara vai pēckara gados šis ļoti būtiskais pierādījums ragu svečtura pastāvēšanai acīmredzot ir zaudēts. Jāņem vērā, ka raga kā atsevišķa priekšmeta vērtība tajā laikā bija neskaidra, un varētu pieņemt, ka tā nozīmība netika augstu vērtēta. Diemžēl Gramzdas baznīcas ragu svečturis kā interjera apgaismes ķermenis nav pieminēts nevienā no pieejamajiem ziņu avotiem. Mūsdienu skatījumā it kā agrāk nenovērtētais un nesaprotamais rags varētu ieviest lielāku skaidrību par Gramzdas baznīcas ragu lustras kopskatu un varētu būt apliecinājums tās primārajam lietojumam baznīcas interjerā.

Latvijai unikālā griestu svečtura kompozīcijā nezināmais mākslinieks tradicionāli izmantojis pa pusei reālu sievietes figūru tā laika modes diktētā tērpā un pa pusei mītiskās nāras atveidojumu. Augstdzimušas dāmas rokas aptvērušas lauru vainagā iekļautu bezpersonisku vapeņa vairogu. Tā ir izteikta heraldiska iezīme – izmantot dažādas figūras kā vairoga nesējus. Bija vēlēšanās uz vairoga atrast vairāk informācijas par tā iespējamo piederību noteiktam cilvēkam, tomēr zem sarkanā krāsojuma pat rentgenoloģiskā izpēte neatklāja ne mazākās citas apdares iezīmes.

Rentgenuzņēmumā redzama sievietes seja ar detalizētākām kokgriezuma detaļām un virsmas oriģinālo gruntējumu. Labi izcelts acu griezums. Ir saskatāma nopietna, pat nedaudz nobijusies jaunas sievietes seja. Izkrāsotajā variantā nezināmais mākslinieks izmainījis sākotnējo sejas izteiksmi, un dāmas vaibstos parādījies nedaudz augstprātīgs smīns.

Vāravas figūra. 20. gs. 70.–80. gadi
Vāravas figūra pirms restaurācijas. 21. gs. sākums
Vāravas figūras rentgenuzņēmums. 2020.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sievietes apgleznotais tērps un frizūra ir tipiski tā saucamās “spāņu” modes paraugi, kas tik raksturīgi 16. gadsimta otrajai pusei. Cieši pieguloša kleita ar iežņaugtu vidukli, kas akcentēts ar šauru jostu. Tērpam ir augsta krokota un cietināta apkakle, saukta par frēzu (fraise). Priekšpusē lentē iekārta četrlapu zieda formas rota, kurai starp nosacītajām vainaglapām pamīšus izkārtotas asas kauslapas. Ņiebura daļā uz tumša fona, kas imitē augstvērtīgu audumu, ar sudrabu un zeltu iegleznots renesanses laikam atbilstošs stilizētu augu motīvs. Augsti polsterēti pleci, bet piedurknes noslēdzas ar atlokiem. Netipiski šim laikam, tās sniedzas tikai līdz elkoņiem, nenosedzot locītavas un apakšdelmus. Vietā, kur sākas plats krinolīns, veidojas taisnleņķa pāreja uz aizmuguri, kas beidzas ar zvīņainu, spirālveidīgi saliektu asti. Tērpa un astes robežlīniju nosedz akanta lapu griezumi. Mati saņemti stingrā, augšup vērstā frizūrā, ko nosedz cepurīte ar rotājumiem, bet aizmugures daļā matus apņem gleznots tīkliņš. Frizūru balsta apkakles krokojums – frēza.

Šādu gaismas ķermeņu ikonogrāfija ir ļoti daudzpusīga, tā ietver profānus (laicīgus), vēsturiskus, mitoloģiskus, alegoriskus un sakrālus u. c. aspektus, atkarībā no izmantotajiem motīviem. Rundāles pils muzeja krājumā esošais griestu svečturis ikonogrāfiski būtu pieskaitāms pie laicīgai telpai piederīga personāža atveidojuma ar mitoloģisku iezīmi, lai gan sākotnēji tas atradies sakrālā telpā – Gramzdas baznīcas interjerā.


Lustras restaurācija

Pirms lustra nonāca Rundāles pils muzeja dekoratīvās mākslas ekspozīcijā, figūrai veikta saudzīga restaurācija ar atsevišķu zudušo detaļu rekonstrukciju. Kokgriezumam bija atlīmējies un zudis astes nobeigums, bojāta sānu spuru daļa, bet vietām koksnes struktūru bija pārveidojusi ķirmju darbība.

18. gadsimtā, kad notika jaunās mūra baznīcas iekārtošana, bijusi veikta daļēja figūras pārkrāsošana un sudrabojuma atjaunošana. Rundāles pils muzeja Restaurācijas padome 2007. gadā pieņēma lēmumu saglabāt šo jaunākā laika krāsojumu, iepriekš izpētot oriģinālo polihromiju. Veicot nelielus krāsu atsegumus (zondāžas), atklājas autentiskais 16. gadsimta beigu krāsojums. Apakšējā figūras daļa ar temperas krāsām bijusi tonēta vēsi rozā tonī ar pakāpenisku pāreju uz tumši brūnu, kleitas piedurknes nokrāsotas gaiši zaļas, bet skaistais ņieburs izgleznots ar renesanses stilam raksturīgu augu motīva ornamentu. Saglabājies astes un sānu spuru apjoms atklāja sudrabojuma paliekas, bet zvīņu iedziļinātajās vietās – sārtas lakas uzslāņojumu. Vairogu iekļaujošais sudrabotais lauru vainags bijis ietonēts ar zaļu laku. Vēlāk mainīts sejas un roku krāsojums; no oriģināla tas atšķiras tikai ar vēsāku rozā pamattoņa niansi un izteikti sārtākām lūpām un vaigiem. Figūras autentiskā polihromija, sudraba lapiņu un krāsaino laku izmantošanas princips atbilst vēlīnās renesanses laika jeb manierisma stila iezīmēm; tādā veidā iespējams pamatot priekšmeta izgatavošanas laiku.

Kokgriezuma apdarei veikta arī ķīmiskā un rentgenoloģiskā izpēte. Interesanti, ka tieši rentgens atklāja faktu, ka sievietes figūras virsmas sagatavošana ir veikta ļoti rūpīgi. Slīpējuma kvalitāte sasniegusi porcelāna virsmas efektu, kas ļāvis šai figūras daļai bez bojājumiem saglabāties līdz mūsdienām. Nesaprotamu iemeslu dēļ tieši astes virsma pirms sudrabošanas bijusi slikti apstrādāta. Laika gaitā šī gaismas ķermeņa dekoratīvā daļa stipri cietusi no bioloģiskā kaitējuma un nav bijusi pasargāta no fragmentāriem kokgriezuma zudumiem. Vizuālā izskata dēļ un apgaismošanas funkciju nodrošināšanai pēc analoģijas veikta astes nobeiguma rekonstrukcija, kā arī pielāgoti jauni brieža ragi ar atjaunotiem sveču kausiņiem un stilam atbilstošu pakāršanas sistēmu.


Neatminētie lustras noslēpumi

Arī pēc veiktās izpētes mūsu ragu lustra slēpj daudzus neatminētus noslēpumus. Interesanti būtu zināt, kā šis neparastais lietišķās mākslas priekšmets nokļuvis Gramzdas baznīcas interjerā, kāds bijis tā sākotnējais vizuālais izskats kopā ar figūrai pievienotajiem oriģinālajiem brieža vai aļņa ragiem un stilam atbilstošiem pakāršanas elementiem. Vai heraldiskais vairogs dāmas rokās jau sākotnēji bijis tik nenoteikts vai varbūt tomēr bijis veltīts kādai konkrētai personai? Varbūt arī pati dāma nav bezpersoniska, un nezināmais mākslinieks kokā iemūžinājis kādreiz dzīvojošas sievietes tēlu?

Pagaidām cēlā “spāņu kundze” raugās uz mums no augšas un ar savu nedaudz ironisko smaidu liek mums nojaust, ka šī priekšmeta stāsts nebūt nav izstāstīts līdz galam un gaida savu turpinājumu.

Ragu lustra no Gramzdas baznīcas dekoratīvās mākslas izstādes “No gotikas līdz jūgendstilam” gotikas un renesanses telpā. Foto: Ints Lūsis

Autore: Aina Balode,
RPM Zinātniskās restaurācijas nodaļas vadītāja

 

Izmantotie avoti:

  1. Artefakt und Naturwunder: Das Leuchterweibchen der Sammlung. Hrsg. von Christine Vogt, Dagmar Preising, Michael Rief. Bielefeld / Berlin: Kerber Verlag, 2011.
  2. Annemarie Bönsch. Formengeschichte europäischer Kleidung. Wien: Böhlau, 2011.
  3. Imants Lancmanis. Heraldika. Rīga: Neputns, 2007.
  4. Dagmar Preising. Geweihleuchter. RDK Labor, 2015. http://www.rdklabor.de/wiki/Geweihleuchter
  5. Christiane Schillig. Lüsterweibchen fürs Seelenheil: In Lemgo wird ein Kleinod gezeigt. Monumente, 2007, Nr. 9/10, S. 16–18.
  6. Erika Thiel. Geschichte des Kostüms: Die europäische Mode von den Anfängen bis zur Gegenwart. Berlin: Kunst un Gesellschaft, 1987.

29.01.2021