Smaržu vāzes – popuriji

Pēc hercogienes Beningnas Gotlības nāves sastādītā inventāra saraksta lappuse, kurā iekļauti arī divi popuriji. 1783. LNA Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 554. f., 1. apr., 1568. l., 12. lp.

Pēc Kurzemes hercogienes Benignas Gotlības nāves 1783. gadā sastādītajā inventārijā, kas saglabājies Latvijas Valsts vēstures arhīvā (554. fonds, 1. apraksts, 1568. lieta), ir uzskaitītas hercogienes īpašumā bijušās mantas, kas atspoguļo 18. gadsimta augstākās sabiedrības modi un sadzīvi. Starp tām minētas arī trīs porcelāna smaržu vāzes jeb popuriji, kas 18. gadsimtā tika plaši lietoti telpu aromatizēšanai.

Ieskats 18. gadsimta telpu aromatizēšanas paradumos

Telpu aromatizēšanas nepieciešamība ir pastāvējusi vienmēr, tikai laika gaitā ir mainījušies tās iemesli un aromatizēšanas veidi. 18. gadsimtā vidi aromatizēja galvenokārt medicīnisku, sociālu un kulturālu motīvu dēļ. Tā laika medicīniskajā literatūrā uzsvērts, ka gaisam ir vislielākā ietekme uz cilvēka veselību, jo tas ir elements, no kura praktiski nav iespējams izvairīties, kuru nevar ignorēt. Katram priekšmetam, dzīvai būtnei, dabas parādībai, darbībai piemīt savs specifisks, unikāls aromāts, kas izplatās gaisā. Tātad var piekrist ārsta Johana Gotloba Krīgersa (Krügers) 1751. gadā izdotajā grāmatā Diät oder Lebensordnung (Halle im Magdeburgischen Hemmerde, 1751) sniegtajam gaisa raksturojumam: “Ja zeme būtu grāmata, varētu teikt, ka gaiss ir tās satura rādītājs.”

Jau 18. gadsimta sākumā tika uzskatīts, ka slikts, smacīgs gaiss kopā ar citiem iemesliem, piemēram, neatbilstošu pārtiku un nepiemērotām fiziskām aktivitātēm, var izraisīt veselības traucējumus, bet gadsimta vidū šī ideja attīstījās vēl tālāk, un tika pieņemts, ka pat tikai smirdīgs gaiss vien var kļūt par cēloni dažādām slimībām. Līdz ar to pieauga pieprasījums pēc telpu aromatizēšanas, jo patīkamam aromātam tika piedēvētas gaisu attīrošas īpašības un smaržot tīri nozīmēja būt tīram. Gadsimta otrajā pusē patīkama aromāta spēju attīrīt gaisu sāka apšaubīt, aizvien vairāk ārstu norādīja, ka smaržvielas tikai maskē nepatīkamas smakas. Turpmākajos gados sabiedrībā arvien populārāki kļuva viegli ziedu aromāti, kas aizstāja spēcīgās dzīvnieku pasaulē iegūtās smaržvielas – muskusu, ambru, cibetīnu. Ja kāds bija pārāk stipri sasmaržojies, varēja noprast, ka attiecīgā persona nav ievērojusi personīgo higiēnu un sekas cenšas pārmākt ar spēcīgāka aromāta palīdzību. Tāpat tika norādīts, ka pārmērīga smaržvielu lietošana kaitē veselībai un var izraisīt dažādas nervu slimības. Piemēram, Johans Georgs Krīnics (Krünitz) enciklopēdijā Oekonomische Encyklopädie, oder allgemeines System der Staats-, Stadt-, Haus- und Landwirtschaft (Bd. 107, Berlin, 1807) atzīmējis, ka nevajadzētu aromatizēt telpas, kurās uzturas personas ar nervu kaitēm, jo tādējādi var slimību pastiprināt.

Līdztekus jau pieminētajām izmaiņām aromātu uztverē attīstījās vēl kāda ideja. Proti, 18. gadsimta otrajā pusē, pārsvarā gan vīriešu sabiedrībā, arvien biežāk izskanēja pārmetumi par kosmētikas un smaržvielu lietošanu (īpaši pārmērīgu), uzsverot, ka abi līdzekļi maskē personas patieso izskatu un tādējādi tīši maldina apkārtējos. Tā kā aromāti ietekmē cilvēku psihi, tie pieļauj dažādas manipulācijas, īpaši tad, ja izmanto smaržvielu erotizējošās īpašības. To, ka iespēja šādi ietekmēt apkārtējos tiešām tikusi lietota, apliecina literatūra, piemēram, 1823. gadā izdotajā mājsaimniecības padomu grāmatā A New System of Practical Domestic Economy (London, 1823) norādīts, ka smaržu trauki noder dāmas ģērbistabā, lai apmeklētājs vēl pirms ieiešanas telpā sajustu patīkamo aromātu.

Aromatizēšanas popularitāte mazinājās arī Lielās franču revolūcijas iespaidā, jo tika kritizēts un noraidīts viss aristokrātu dzīvesstilam raksturīgais. Smaržvielas bija dārgas, tās nevarēja atļauties kurš katrs, tāpēc izsmalcināts smaržu maisījums bija luksusa pazīme un viens no telpu prezentācijas līdzekļiem.

Smaržaugu maisījumi – popuriji

Popurijs (franču val. pot-pourri – sapuvušais pods) kā smaržaugu maisījuma apzīmējums bija pazīstams jau 17. gadsimtā. Pirmo reizi tas minēts Antuāna Firetjēra (Furetiere) veidotajā vārdnīcā Dictionnaire universel contenant generalement tous les mots francois tant vieux que modernes & les termes de toutes les sciences et des arts (Holland, 1690). Tajā kā viena no vārda ‘popurijs’ nozīmēm ir minēta šī: vairāku smaržvielu maisījums, ko sievietes sajauc podā, lai telpā labāk smaržotu.

Jau mūsu ēras pirmajā gadsimtā kaltēti ziedi, sajaukti ar dažādām garšvielām un ievietoti dekoratīvā vāzē, tika izmantoti telpu aromatizēšanai, bet, iepildīti auduma maisiņos, tie piešķīra tīkamu aromātu apģērbiem un telpām. 17. gadsimtā smaržvielu maisījumi Francijā ieguva jaunu veidolu. Kaltēti ziedi nespēja pietiekami ilgi saglabāt aromātu, tāpēc tika izgudrots “slapjais” jeb “franču” popurijs. Tā sagatavošana bija krietni vien sarežģītāka, tomēr iegūtais rezultāts pārsteidz ne tikai ar ilgnoturīgu, bet arī pavisam jaunu aromātu, kurā grūti identificēt konkrētas sastāvdaļas.

Popurija smaržaugu maisījums

Šādā nozīmē popurijs ir dažādu rūpīgi atlasītu aromātisku augu daļu maisījums, kuru sāk veidot jau agri pavasarī, tiklīdz plaukst pirmie ziedi, un pabeidz rudenī, pievienojot garšvielas, sveķus un sakņu pulverus smaržas saglabāšanai un pilnveidošanai. Nedrīkst aizmirst par sāli, kas ne tikai konservē, bet arī ekstrahē. Trauks tiek cieši noslēgts, tā saturs – apmaisīts ik pārdienas, lai pēc vairāku mēnešu fermentēšanās popurijs būtu ieguvis diezgan nebaudāmu izskatu, toties lielisku aromātu. Gatavo maisījumu liek smaržu vāzēs, arī sauktās par popurijiem. Tālākajā procesā, tiklīdz trauka saturs kļūst pārāk sauss, to samitrina ar dažādiem ziedūdeņiem un pievieno arī smaržūdeni, kas veidots uz alkohola bāzes, piemēram, t. s. Ungārijas karalienes ūdeni. Ja nepieciešams, maisījumu var papildināt, pievienojot vēl ziedus vai citas sastāvdaļas un sāli. Pareizi pagatavots popurijs var izplatīt telpā patīkamu aromātu pat vairākus gadu desmitus. Šādu maisījumu var iepildīt arī auduma maisiņos, lai iesmaržinātu apģērbu, skapi, papīru… Tomēr 18. gadsimta vidū īpaši iecienītas bija tieši greznās smaržu vāzes – popuriji.

Popurija recepte pirmo reizi minēta Simona Barba (Barbe) recepšu grāmatā Le Parfumeur François (Lyon, 1693). Kopš 18. gadsimta vidū ārstniecisku iemeslu (un ilgnoturības) dēļ popurijs bija ieguvis plašu popularitāti, turpmāk teju katrā saimniecības vai medicīnas padomu un recepšu grāmatā bija atrodama kāda tā pagatavošanai noderīga recepte. Pilnveidojoties izpratnei par higiēnu, pamazām notika pāreja no telpu un priekšmetu iesmaržināšanas uz ķermeņa aromatizēšanu. Turklāt 19. gadsimtā ļaudis arvien biežāk izvēlējās šķidrus, gaisā izpūšamus aromātus. Līdz ar to sākās popuriju maisījumu noriets, un jau 19. gadsimta vidū izdotajās recepšu grāmatās sāls pievienošanu popurijam vairs nepiemin. Piemēram, Džordžs Viljams Askinsons (Askinson) savā 19. gadsimta nogalē izdotajā grāmatā par smaržu izgatavošanu Perfumes and their preparation (London, 1892) atzīmējis sāls pievienošanu smaržu maisījumiem tikai kā svara palielinātāju peļņas nolūkā, tātad sāls vietā varot izmantot arī smiltis.

Popurija smaržaugu maisījuma pagatavošanas recepte no grāmatas Amathusia oder über die Geheimnisse der Toilette, ein Geschenk für Damen von Adelbert (Leipzig, 1792)

 

Smaržu vāzes 18. gadsimtā

18. gadsimtā bija populāri dažādi smaržu trauki, kas kalpoja ne tikai telpu aromatizēšanai, bet vienlaikus arī interjera greznošanai. Iecienītas bija kasoletes, ar šādu nosaukumu pazīstamas jau no 16. gadsimta, kurās uz karstām oglēm dedzināja aromātiskas vielas un pastilas. Parasti kasoletes izgatavoja no metāla, 18. gadsimtā – arī no porcelāna, nereti paaugstinātas uz trim kājām. Lai pasargātu dekoratīvo korpusu no pārmērīgas sakaršanas, trauka iekšpusi mēdza izklāt ar vienkārša metāla (piemēram, skārda) oderi. Smaržvielām gruzdot, radās aromātiski dūmi, kas pa caurumiņiem trauka vākā izplatījās telpā.

Smaržu kvēpināmais trauks – kasolete. Eiropa, ap 1800. Bronza, marmors. RPM kolekcija, RPM 11086
Smaržu kvēpinātājs – karaliskā kasolete jeb brûle-parfum. Vācija, Berlīne, Karaliskā porcelāna manufaktūra, 18. gs. beigas. RPM kolekcija, RPM 11325

17. gadsimta beigās Francijas galmā tika izgudrots jauns kasoletes veids – karaliskā kasolete. Tas ir mazs trauciņš, ko novieto virs spirta lampiņas, un, tai degot, traukā ielietie smaržūdeņi caur vākā esošiem caurumiem pastiprināti izplata savu aromātu telpā. 19. gadsimta otrajā pusē kasoleti sāka dēvēt par brûle-parfum (franču val. dedzinātā smarža), mūsdienās izmanto abus nosaukumus.

Trešais smaržu trauku veids 18. gadsimtā bija popurijs – vāze ar caurumotu augšdaļu un/vai vāciņu, kurā ievietoja smaržaugu maisījumu jeb popuriju. Atšķirībā no abiem kasolešu veidiem, kas savu funkciju veic tikai īslaicīgi, kamēr sadeg smaržvielas vai iztvaiko smaržūdens, popurija aromāts telpā izplatās ilgi. Tāpēc jau minētais Johans Georgs Krīnics savā enciklopēdijā rakstīja: “Kvēpināmie izstrādājumi uzlabo sliktu gaisu un vienmēr iedarbojas jo labāk, jo biežāk kvēpināšana tiek atkārtota.” Savukārt par popuriju maisījumu ilgu derīgumu liecina, piemēram, fakts, ka laikraksts Journal général de France 1781. gada 6. maijā publicēja ziņas par lēdijas Minjē (Mignet) mājas izpārdošanu, kurā piedāvāts arī deviņus gadus vecs popurijs, kas vēl joprojām esot piemērots ļoti liela apartamenta aromatizēšanai.

Smaržu vāze – popurijs ar putto figūriņu uz vāka. Austrija, Vīnes porcelāna manufaktūra, 18. gs. beigas. RPM kolekcija, RPM 10633

Vāzes 18. gadsimtā bija luksusa prece ar lielākoties tīri dekoratīvu funkciju – telpas vai galda greznumlieta. Citu funkciju trūkums pavēra plašas iespējas mākslinieku fantāzijai, kas izpaudās vāžu formu daudzveidībā un dekorā, vienlaikus atbalsojot valdošās stilistiskās tendences – tā, lai izpatiktu dažādām gaumēm. Kā popurijs vāze ieguva praktisku lietojumu, kas it nemaz nemazināja tās dekorēšanas iespējas. Popuriji bija lieliski piemēroti akcentu veidošanai telpā, parasti tos novietoja uz kamīniem un galdiem, netieši norādot uz īpašnieka gaumi, statusu un turību.

Tā kā aromātam bija būtiska nozīme modernā interjerā, popurija vāzes kļuva par apjomīgu daļu porcelāna manufaktūru piedāvājumā. Tās izgatavoja ne tikai no porcelāna, bet arī no majolikas, fajansa, sudraba, bronzas, pusdārgakmeņiem un citiem materiāliem. Diezgan iecienīta prakse 18. gadsimtā bija senāku Ķīnas, Japānas vai vietējo manufaktūru porcelāna izstrādājumu papildināšana ar bronzas, retāk sudraba, montūru (ietvaru), tādējādi izveidojot smaržu plūsmai nepieciešamās atveres starp trauku un tā vāku vai pat starp diviem atsevišķiem traukiem, kas apvienoti vienā smaržu vāzē. Tāpat no bronzas tika darināti caurumoti vāciņi trauciņiem, kuriem sākotnēji to nebija. Montūrā ievietoti porcelāna izstrādājumi ne vien radīja īpašu estētisku efektu, bet bija nepārprotami uztverami kā luksusa priekšmeti.

Japāņu kakiemon stila smaržu vāzes – popuriji. Porcelāna trauki – Japāna, bronza un porcelāna ziedi – Francija, 18. gs. 2. ceturksnis. RPM kolekcija, RPM 12647

Senākie līdz mūsdienām saglabātie popuriji ir izgatavoti Ruānas manufaktūrā Francijā ap 1690.–1695. gadu. Viens no tiem atrodas Metropoles mākslas muzejā Ņujorkā, ASV . Popuriju popularitāte sasniedza augstāko punktu 18. gadsimta vidū, kad tos ražoja gandrīz katrā manufaktūrā. Par lielu pieprasījumu liecina arī fakts, ka pirmais Firstenbergas porcelāna manufaktūras vāzes modelis 18. gadsimta 50. gadu beigās bija tieši popurijs. Šo trauku rotāšanai izvēlētie gleznojumi un plastiskie dekori raisa asociācijas ar dārziem un debesīm, labu veselību un dzīves baudīšanu. Bieži izmantoti arī antīkās mitoloģijas tēli un sižeti, kas, kā zināms, 18. gadsimtā bija ļoti iecienīti. Mēdza izgatavot arī tādas smaržu vāzes, kas lietojamas tikai dekoratīvos nolūkos – nekādu saturu tajās nav iespējams ievietot. Tomēr to izskats var sniegt ilūziju par tīkamu aromātu, ko izplata dekorā atveidotie ziedu un augu motīvi.

Lai gan 19. gadsimta sākuma mājsaimniecības padomu grāmatā ieteikts smaržu vāzes izvietot dāmu ģērbistabās, 18. gadsimta inventāra saraksti liecina, ka popuriji atradušies arī citās telpās. Piemēram, Karls Ludvigs Fuhs (Fuchs) grāmatā par Frankentāles manufaktūras vāzēm Die Vasen der Manufaktur Frankenthal (Heidelberg, 2005) norāda, ka Ogersheimas pils 1771. gada inventārijā minēti popuriji, kas novietoti guļamistabās un dažādos kabinetos uz kamīniem, konsolēm vai galdiem.

Smaržu vāzes Rundāles pils muzeja kolekcijā

Zināms, ka hercogienes Benignas Gotlības īpašumā bija popuriji, kas izgatavoti Karaliskajā porcelāna manufaktūrā Berlīnē, arī Saksijā (domājams, Meisenes porcelāna manufaktūrā) un Ķīnā, kā arī vairāki citi porcelāna izstrādājumi. Neviena no šīm smaržu vāzēm nav saglabājusies, tomēr Rundāles pils muzejs, iedvesmojoties no hercogienes Benignas Gotlības intereses, veido savu smaržu vāžu kolekciju.

Pirmais popurijs – Meisenes porcelāna manufaktūrā darināts trauks, ko papildina figūru grupa ar Parīda tiesas attēlojumu, – muzeja krājumam tika nopirkts no kādas privātpersonas Rīgā 1981. gadā, vēlāk kolekcija sistemātiski papildināta, īpaši aktīvi pēdējos desmit gados, Eiropas izsoļu namos iegādājoties dažādu manufaktūru smaržu vāzes. Pašlaik šajā kolekcijā ir vairāk nekā 70 priekšmetu. Lielākā daļa izgatavota 18. gadsimtā un atspoguļo nozīmīgāko Eiropas porcelāna ražotāju veikumu, bet ir arī atsevišķi fajansa un majolikas darbnīcu izstrādājumi, kā arī Ķīnas un Japānas porcelāna trauki, kas Eiropā pielāgoti smaržu vāžu funkcijai.

Smaržu vāze – popurijs ar Parīda tiesas attēlojumu. Modeļa autors – Johans Joahims Kendlers. Vācija, Meisenes porcelāna manufaktūra, ap 1750/1760. Rundāles pils muzeja smaržu vāžu kolekcijas pirmā vāze

Visplašāk smaržu vāžu kolekcijā pārstāvēta Vācija: Meisenes porcelāna manufaktūra, Karaliskā porcelāna manufaktūra Berlīnē, Rūdolštates porcelāna manufaktūra, Ludvigsburgas porcelāna manufaktūra, Firstenbergas porcelāna manufaktūra un citas. Vairāki no muzeja krājuma popurijiem izgatavoti Anglijas porcelāna manufaktūrās: Bouā, Čelsijā-Derbijā un Koflī. Francijas meistaru veikumu demonstrē seši porcelane blanche jeb baltā porcelāna popuriji no Senklū porcelāna manufaktūras un vairāki fajansa izstrādājumi, to vidū arī agrīnākā muzeja kolekcijas smaržu vāze – 17. gadsimta nogalē Nevērā izgatavotais fajansa popurijs ar kobaltzilu apgleznojumu.

Smaržu vāzes – popuriji ar ainavu gleznojumiem. Vācija, Magdeburgas fajansa manufaktūra, ap 1760–1780. RPM kolekcija, RPM 9773, 9774, 9775
Fajansa smaržu vāze – popurijs. Francija, Nevēra, 17. gs. beigas. RPM kolekcija, RPM 12807

Lielākā Rundāles pils muzeja smaržu vāžu kolekcijas daļa eksponēta hercogienes apartamentos, atsevišķi priekšmeti apskatāmi Biljarda zālē hercoga parādes apartamentos un dekoratīvās mākslas izstādes “No gotikas līdz jūgendstilam” porcelāna kabinetā. Sagatavošanā ir arī muzeja smaržu vāžu kolekcijas katalogs.

Lai gan popuriju popularitātei nebija lemts ilgs mūžs, tomēr šo smaržu vāžu daudzveidība, sarežģītās dekora kompozīcijas, dārgie izejmateriāli un izpildījuma meistarība, kā arī izsmalcinātās maisījumu receptes joprojām vieš apbrīnu, vienlaikus bagātinot mūsu priekšstatus par 18. gadsimta augstākās sabiedrības sadzīvi un uzskatiem medicīnas, kultūras un sociālajā jomā.

 

Autore: Gundega Plūduma,
RPM Mākslas pētniecības nodaļas galvenā speciāliste

23.07.2021