Vēsturiskās kleitas

“Mode nav tikai drēbes, tikai lietišķās mākslas paveids, bet arī sociāla parādība. Mode ir dzīvesveids, interjers, kūrorti, mājdzīvnieki. Mode ir viss, kas atrodas ap mums.” (Aleksandrs Vasiļjevs grāmatā “Es esmu modē…”)

Rundāles pils muzeja izstādi “18. gadsimta mode” un dekoratīvās mākslas ekspozīciju “No gotikas līdz jūgendstilam” bagātina atbilstošā laika un stila tērpi, kas palīdz labāk izprast katram periodam raksturīgo un ļauj iztēloties cilvēkus, kuri reiz dzīvoja starp priekšmetiem, kas tagad apskatāmi muzejā. Vairāki interesanti tērpi muzeja krājumā nonākuši tieši pēdējo gadu laikā.

Lai gan apģērba galvenais uzdevums būtu pasargāt cilvēka ķermeni no apkārtējās vides iedarbības, jau izsenis liela nozīme bijusi apģērba estētiskajai funkcijai. Zināms taču, ka nereti cilvēku mazāk vērtē pēc viņa darbiem, vairāk – pēc apģērba. Tātad tērpu tapšanā iesaistītajiem meistariem arvien bijusi nozīmīga loma sabiedrībā. Tērpu māksla ietver prasmi lietot dažādus materiālus, krāsas, formas, rakstus – tūkstošiem nianšu, kuras pamana tikai vērīgs un zinošs skatiens. Šoreiz pievērsīsim uzmanību diviem izciliem stila un meistarības piemēriem – viens no tiem liecina par rokoko laikmeta, otrs – par jūgendstila izpausmēm sieviešu tērpos. 

Rokoko stila kleita

Rokoko stila kleita, dēvēta par angļu tipa kleitu (robe a l’anglaise). Ap 1770/1780

Francijas monarha Luija XV valdīšanas laikā (1715–1774) radās pieprasījums pēc krāšņiem reprezentācijas tērpiem. Baroka stilu pakāpeniski nomainīja rokoko, tērpi kļuva izsmalcinātāki un vieglāki. Smalks, elegants, graciozs – tie ir rokoko laikmeta atslēgas vārdi. Mākslā dominēja centieni attālināties no realitātes fantāziju pasaulē, nodoties teatralizētām spēlēm, popularitāti ieguva mītiski un pastorāli sižeti ar juteklisku pieskaņu. Priekšstatu par 18. gadsimta franču aristokrātijas gaumi un modi sniedz, piemēram, gleznotāja Antuāna Vato (Antoine Watteau) darbi. Tajos redzami mākslinieka laikabiedri – graciozas dāmas un galanti kavalieri, kas bauda izpriecas brīvā dabā, muzicē, flirtē.

Rokoko tērpiem raksturīgs koķets rotaļīgums, sarežģīta dekoratīvo elementu un audumu struktūru saspēle. Pilnībā bija mainījusies iecienīto krāsu gamma – tērpos dominēja maigi pasteļtoņi. Populārākās bija baltās un gaišzilās krāsas vai zaļās un sārtās krāsas kombinācijas, obligāti papildinātas ar zeltu. Sieviešu tērpi akcentēja valkātājas skaistumu un dabiskos dotumus. Fantastiskais siluets un piegriezums vairāk nekā jebkad agrāk bija atkarīgs no tādiem elementiem kā korsete un panjē (franču val. panier – grozs) jeb svārku karkasa. Atbilstoši modei un etiķetes prasībām, korsetes dziļais izgriezums gandrīz pilnībā atsedza krūtis, vienlaikus tās paceļot un izvirzot uz priekšu, bet vidukli atliecot atpakaļ. Kleitas augšdaļai bija atrastas tik ideālas proporcijas, ka atsegtās krūtis tomēr šķita tiklas un bezķermeniskas. 18. gadsimta sākumā panjē forma atgādināja zvanu, gadsimta vidū konstrukcija vairāk izskatījās pēc trapeces. Tērpu meistari savus darinājumus piesātināja ar valdzinošām detaļām: virssvārki priekšpusē nereti atstāja pavērtus, lai skatienam atklātos apakškleitas vieglie, gaisīgie kruzuļi; uz plata panjē veidotās svārku daļas izcēlās korsetes smailais pagarinājums, kuru sauca par “ceļrādi uz prieka ieleju”. Rokoko laikmeta kleitas vienlaikus intriģēja un radīja distanci. Kuplie svārki, slēpjot klēpi un kājas, raisīja iztēli, taču panjē bija kā barjera, kas simbolizēja sievietes nepieejamību. Zem apjomīgās svārku daļas atlasa kurpītēs ieautās kājiņas izskatījās mazas un daiļas. Kontrasta paņēmienu izmantoja arī piedurkņu traktējumā – pie elkoņa šauras, bet galos ar brīnišķīgu mežģīņu vai izšūta auduma kaskādēm, tās izcēla dāmu rociņu un pirkstu trauslumu. Tādējādi rokoko stila tērps veidoja daiļu figūru ar šauriem pleciem, tievu vidukli un apaļīgiem gurniem.

Viens no iecienītākajiem kleitu modeļiem bija tā sauktā franču kleita ar “lidojošo” muguru, proti, ar dziļām vēdekļveida ielocēm uz muguras. Franču kleitas mugurpuse bija tik izteiksmīga, ka piesaistīja mākslinieku skatienus. Arī jau pieminētās Antuāna Vato gleznas ļauj pārliecināties par “lidojošo” ieloču skaistumu. Ne velti tās pat nosauktas mākslinieka vārdā un tērpu vēsturē pazīstamas kā “Vato ieloces”. Otram modelim, kas raksturīgs rokoko uzplaukuma laikam, proti, robe a l’anglaise jeb angļu tipa kleitai, seklas ieloces gar vidukļa līniju veido kuplumu uz gurniem, bet auguma augšdaļu mugurpusē vizuāli slaidina fasonšuves.

Rokoko stila kleita Rundāles pils muzeja izstādē “18. gadsimta mode”

Tematiskajā izstādē “18. gadsimta mode”, kas iekārtota hercogienes apartamentos Rundāles pils otrajā stāvā, apskatāma tā sauktā angļu tipa kleita (robe a l’anglaise), kas darināta ap 1770./1780. gadu. Muzejs kleitu iegādājās 2017. gadā antikvariātā Villa Rosemaine Francijā. Savulaik tā bijusi de Ponu de l’Oliverī (de Pons de l’Oliverie) ģimenes garderobē Angulēmas reģionā Francijā un no 2012. līdz 2013. gadam eksponēta Losandželosas apgabala mākslas muzeja (Los Angeles County Museum of Art) modes kolekciju izstādē “Fashioning Fashion: Eiropas tērps detaļās, 1700–1915” Dekoratīvās mākslas muzejā (Musée des Arts Décoratifs) Parīzē un Vācijas Vēstures muzejā (Deutsches Historisches Museum) Berlīnē.

Virskleita šūta no zīda tafta. Tā krāsa laistoties mainās no bāli rozā uz zaļpelēku. Aproces kuplas, piedurknes un apakšdaļa ar plisētiem un krokotiem volāniem. Korsetei

ir vaļa “ūsu” stīpojums un aukliņas savilkšanai. Dekoltē un aproču apdarei izmantots t. s. “gāzes” audums – ļoti smalks un caurspīdīgs zīda diegu audums. Kleita viscaur šūta tikai ar rokām. Tai ir pieguloša ņiebura daļa, turklāt vidukļa līniju vēl vairāk izceļ svārku daļas seklās ieloces, kas īpaši izteiksmīgi sakārtotas mugurpusē. Apakšsvārki pieskaņoti virskleitai – darināti no dzeltena zīda, rotāti ar fliteriem un florālu rakstu spodršuvumā. Oriģinālais panjē nav saglabājies.

Rokoko stila kleitas apakšsvārku audums pirms restaurācijas

Muzeja īpašumā kleita nonāca netīra un saburzīta. Izpētes procesā tika konstatēti diegu un auduma plīsumi un zudumi: “gāzes” audums bija plīsis dekoltē daļā un

piedurknēs, bija zuduši fliteri un spodršuvuma elementi svārku auduma izšuvumā. Restaurācijas laikā, sagatavojot kleitu eksponēšanai, tā tika mazgāta, tika labotas plīsumu un zudumu vietas, dublētas un labotas mežģīnes. Visbeidzot tērps izgludināts. Kleita eksponēta uz manekena, kas atbilst divpadsmitgadīgas mūsdienu meitenes augumam.

Rokoko stila kleita pirms restaurācijas no priekšpuses
Rokoko stila kleita pirms restaurācijas no mugurpuses

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rokoko stila kleitas piedurkne pirms restaurācijas
Rokoko stila kleitas piedurkne pēc restaurācijas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jūgendstila vakarkleita

19. gadsimta un 20. gadsimta mijā sieviešu tērpu modi būtiski ietekmēja jūgendstils, kurā sievišķības tēma bija ļoti svarīga. Tērpos parādījās jūgendstilam raksturīgā dekoratīvā stilizācija, asimetriska kompozīcija, neregulāras viļņveida formas un līnijas, vertikāli izstieptas proporcijas, gaišu toņu gamma. Rotājumiem izmantoja augu, ziedu un ģeometriskus ornamentus. 19. gadsimta beigās ievērojami mainījās arī frizūru mode. Visi cilvēka vizuālā tēla elementi veidoja vienotu dekoratīvu ansambli, bija pakļauti vienotam ornamenta ritmam un simboliski tēlainai iecerei. Jūgendstila izpausmes tērpos saglabāja popularitāti līdz pat 20. gadsimta pirmās desmitgades beigām.

Jūgendstila vakarkleita pirms restaurācijas
Jūgendstila vakarkleita pēc restaurācijas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rundāles pils muzeja dekoratīvās mākslas ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” jūgendstilam veltītajā telpā apskatāma ap 1910. gadu Francijā darināta grezna ziloņkaula krāsas zīda vakarkleita. To rotā baltu, pelēku un melnu pērlīšu izšuvumi – puķu motīvi – un pērlīšu bārkstis. Kleitas siluets veidots ar paaugstinātu vidukli, trīsstūra formas dekoltē un drapējumu augšdaļā, ar ažūrām, izšūtām apmalēm un velci. Aizdare mugurpusē ar āķīšiem un sprādzēm. Kleitas korsāžā iešūta etiķete ar uzrakstu “P. MILHIET AVIGNON”.

Jūgendstila kleitas aizdare pirms restaurācijas
Jūgendstila kleitas aizdare pēc restaurācijas

 

 

 

 

 

 

 

Muzejs šo vakarkleitu iegādājās 2017. gadā Parīzes izsoļu namā Jean-Marc Delvaux. Tai bija sīki traipiņi, bija zudušas vairākas pērlīšu bārkstis, pērlīšu izšuvumā trūka vairāku raksta elementu, velces apakšdaļā bija oderes plīsumi, plīsumi bija arī zīda audumā kleitas vidusdaļā un mugurpusē plecu daļā. Pirms eksponēšanas visi bojājumi tika novērsti.

Jūgendstila kleitas fragments pirms restaurācijas
Jūgendstila kleitas fragments restaurācijas procesā

 

 

 

 

 

 

 

Jūgendstila telpa dekoratīvās mākslas ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”

Autore: Aina Ābolniece-Āboliņa,
RPM Zinātniskās restaurācijas nodaļas restauratore

17.12.2019