Nostāsts par grāfu Zubovu
Reiz Zubovs licis aizjūgt savus sešus baltos zirgus un braucis izklaidēties. Uz ceļa, pa kuru braukuši, rotaļājusies maza meitenīte. Kučieris uzsaucis meitenītei, lai dod ceļu, bet viņa laikam nav dzirdējusi, jo palikusi mierīgi sēžam. Kučieris gribējis apbraukt apkārt, bet grāfs pavēlējis braukt bērnam virsū. Kad kučieris atteicies to darīt, viņš iesitis kučierim pamatīgu pļauku, izrāvis no rokām grožus un triecis zirgus tieši virsū meitenei. Pēdējā brīdī zirgi pasitušies sāņus un pārlēkuši pāri grāvim. Grāfs izkritis no karietes, sapinies grožos, un zirgi lēkšodami vilkuši viņu līdzi. Aculiecinieki stāstījuši, ka grāfs atgriezies mājās dubļains un vienos zilumos. Nākamajā dienā Zubovs atrasts savā istabā pakāries. Stāsta, ka vēl tagad tumšās naktīs atveroties Lauvu vārti un, zvaniem skanot, pa tiem izbrauc kariete ar sešiem baltiem zirgiem, kurus vadot pats Zubovs.
Nostāsts par ārsta meitu
Grāfa Šuvalova ģimenes ārstam nomirusi meita. Bēres meitenei netika sarīkotas, jo nelaimīgais, neprātīgi mīlošais tēvs pats nomiris, nepaguvis noskaidrot meitas nāves iemeslu. Kamēr viņš vēl bijis dzīvs, visiem teicis, ka meita devusies ceļojumā, lai gan patiesībā viņš to bija paslēpis pagrabā. Kopš tā laika meitene klīstot pa Rundāles pili baltā tērpā un lūdz satiktajiem, lai viņu apbedī svētītā zemē – tad viņa iegūšot dvēseles mieru.
Nostāsts par iemūrētajiem cilvēkiem
Rundāles pilī esot dzīvojis ļauns un nežēlīgs kungs. Viņš licis pils mūros iemūrēt tos kalpus, kuri viņam nav patikuši. Tad nu naktīs šie cilvēki mēdzot spokoties. Starp tiem esot arī sieviete baltā tērpā, kas izejot cauri kolonnām.
Nostāsts par iemūrēto zemnieka meitu
Rundāles pils celtniecība neesot vedusies. Cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nogruvis. Viens no muižniekiem ierosinājis, ka vajagot ziedot cilvēku. Izvēlējušies nabadzīgu zemnieku meitu un apvainojuši viņu sagrēkošanā ar augstdzimušu jaunekli, lai būtu iemesls meiteni iemūrēt. Kopš tā laikā viņa staigājot pa pili baltā tērpā – rietumu korpusā šķērsojot Biljarda zāli, tālāk dodoties uz ēdamzāli un tad uz pils parādes kāpnēm vai vestibilu. Viņa meklējot muižniekus, lai pierādītu savu nevainību.
Nostāsts par Melno dāmu
Rundāles pilī esot arī Melnā dāma, kura parādoties vakara stundās un, slīdot cauri pils gaiteņiem, dodoties augšup pa kāpnēm uz “Zubovu istabu”. Stāsta, ka Melnā dāma bijusi kāda nabadzīga, bet skaista meitene, kuru iemīlējis grāfs Valerians Zubovs. To uzzinājusi ķeizariene Katrīna un likusi, lai Zubovam nocērt galvu un pasniedz to viņai zelta bļodā. Tas ticis izdarīts, bet meitene izgrūsta pa pils otrā stāva logu un nositusies. Viņa nav apglabāta kapos un kopš tā laika klīstot pa pili, mieru meklēdama.
Par Melno dāmu
Melno dāmu esot redzējuši pils restauratori. Viņa parādījusies no kolonnas. Neko nerunājot, uzkāpusi pa trepēm, izgājusi cauri telpām un pēkšņi pazudusi.
Par neredzamo roku
Kāda Rundāles pils darbiniece stāstījusi, ka viens no restauratoriem – vecs večuks – pēkšņi žirgtiem soļiem izskrējis ārā no pils. Kad jautājusi, kur šis tā skriedams, atbildējis – pilī vairs neatgriezīšoties. Izrādās, meistars mierīgi darbojies, kad pēkšņi kāda neredzama roka paņēmusi viņam no acīm nost brilles. Tad brilles lēni un līgani attālinājušās.
Apkopējas stāsts
Tas noticis 20. gs. sākumā. Kāda sieviete, kas pilī strādājusi par apkopēju, slaucījusi klasi (tolaik vienā pils spārnā atradās skola). Pēkšņi viņa izdzirdējusi, ka notinkšķ loga rūts, bet nav pievērsusi tam uzmanību. Tad sajutusi, ka kāds parauj viņu aiz svārkiem un čukst: “Ej projām!” Sieviete nodomājusi, ka viņai izlicies, un turpinājusi slaucīt klasi. Tad viņas svārku mala paraustīta vēlreiz un vārdi “ej projām” izskanējuši skaļāk. Sieviete palikusi kā mēma un nav spējusi ne pakustēties. Tad sekojis stiprāks rāviens, un gandrīz skaļā balsī atskanējusi pavēle: “Ej projām!” Nu gan sieviete mukusi ārā no klases. Gaitenī viņai garām paslīdējis balts sievietes tēls – tā bijusi mirusī Katrīna, kas viegliem soļiem pieslīdējusi pie skolēnu dzeramā trauka gaiteņa galā, pacēlusi vāku un iespļāvusi traukā. Sieviete vairs neatcerējās, kā pēc tam nokļuvusi mājās.
Ekskursiju vadītājas stāsts
Savādu piedzīvojumu stāstījusi arī Rundāles pils ekskursiju vadītāja Benita Spale. Restaurācijas darbu dēļ kādas zāles durvju ailē nebija durvju. To vietā bija ar plēvi apvilkts rāmis, ko ar stenderi savienoja divi signalizācijas slēdži. Benita kādā vakarā apstaigājusi pili, lai pārbaudītu signalizāciju. Tikusi līdz minētajām pagaidu durvīm, rūpīgi tās aiztaisījusi, bet tās atvērušās. Taisījusi vēlreiz ciet, bet durvis atkal vērušās vaļā. Kad mēģinājusi vēlreiz, jutusi, ka viņas svārku mala tiek vilkta, lai gan skaidri redzējusi, ka neviena blakus nav. Tā nav bijusi arī aizķērusies, jo ne durvīs, ne ailā nav bijusi ne nagla, ne kāds cits asums. Benita centusies svārkus izvilkt, un ar lielu spēku tas beidzot izdevies. Tad viņa metusies prom un lejā pa kāpnēm, cik vien ātri spējusi. Apsargi, redzot viņu pārbijušos, jautājuši, kas noticis. Kad visi kopā uzgājuši augšā, tur, protams, neviena nav bijis.
20.04.2018