Vēsture

Pils vēsture

Rundāles nosaukums veidojies no vāciskā vietvārda  Ruhenthal (Miera ieleja). 16. gs. celtā Rundāles pils atradās dīķa ziemeļu pusē. Frančesko Rastrelli projektā tā redzama kā neliels kvadrāta formas laukums ar torņiem stūros. Rundāles muiža izveidota jau 15. gs. beigās,  un no 1505. gada līdz 1681. gadam piederējusi Grothusu dzimtai. Vecā pils minēta 1555. gada Livonijas piļu sarakstā. Tās teritorijā atrastie fasādes apdares priekšmeti – čuguna lējuma fragments un akmenī kalti ģerboņu fragmenti – datējami ar 17. gs. vidu. 1735. gadā Ernsts Johans Bīrons nopirka Rundāles īpašumu par 42 000 dālderu. Veco pili nojauca, lai akmeņus, ķieģeļus un pat javu lietotu jaunās pils celtniecībā.

Hercogs Ernsts Johans nomira 1772. gadā. Pili mantoja atraitne hercogiene Benigna Gotlība. Viņas laikā ap pili iekopa augļu dārzus. Hercogs Pēteris Rundālē ieradās reti, jo galvenokārt dzīvoja Vircavas pilī pie Jelgavas.

1795. gadā Kurzemes-Zemgales hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai, un hercogam Pēterim bija jāatsakās no troņa. Krievijas ķeizariene Katrīna II Rundāles muižu uzdāvināja grāfam Valerianam Zubovam, kurš nomira jau 1804. gadā. Rundāle nonāca viņa brāļa kņaza Platona Zubova, Katrīnas II pēdējā favorīta, īpašumā. Zubovu laikā pili apmēbelēja no jauna, taču ēku saglabāja bez pārveidojumiem. Vienīgi centrālajām korpusam piebūvēja ieejas portikus un telpās iebūvēja vairākus kamīnus.  1812. gadā, franču-krievu kara laikā, pili izdemolēja – izsita spoguļus, noplēsa zīda tapetes, iznīcināja Katrīnas II dāvināto bibliotēku. Platons Zubovs nomira Rundāles pilī 1822. gada 7. aprīlī. Viņa atraitne apprecēja grāfu Andreju Šuvalovu.

Šuvalovu ģimenei Rundāles muiža piederēja līdz Latvijas Republikas agrārajai reformai 1920. gadā. Šuvalovi pilī uzturējās reti, izņemot laiku no 1864. līdz 1866. gadam, kad grāfs Pjotrs Šuvalovs bija Baltijas ģenerālgubernators un Rundāles pils bija viņa oficiālā vasaras rezidence. Notika neveiksmīgs pils telpu remonts, toties 19. gs. 80. gados tika veikta rūpīga interjeru apdares atjaunošana. 19. gs. beigās daļu pils iekārtu un mākslas darbu aizveda uz Sanktpēterburgu.
No 1915. līdz 1918. gadam pilī bija ierīkota Vācijas armijas komandantūra  un hospitālis. 1919. gadā pili izdemolēja Bermonta-Avalova armijas karavīri.
1923. gadā pilī notika remonts, daļā telpu iekārtoja Rundāles pagasta pamatskolu. 1924. gadā pili nodeva Latvijas Kara invalīdu savienībai, bet 1933. gadā to pārņēma Pieminekļu valde. Sākās ēkas atjaunošana un dažu telpu restaurācija. Rietumu korpusu izbūvēja pamatskolas vajadzībām. 1938. gadā pili pārņēma Valsts vēsturiskais muzejs, kas iecerēja tajā izveidot baznīcu mākslas un dekoratīvās mākslas muzeju. Pils bija atvērta apmeklētājiem arī Otrā pasaules kara laikā. 1945. gadā pils zālēs ierīkoja labības glabātuvi, pēc tam to apmeklētājiem slēdza.

1963. gadā daļu pils nodeva Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejam. 1972. gadā izveidoja patstāvīgu Rundāles pils muzeju, kura galvenais uzdevums bija pils ansambļa atjaunošana, orientējoties uz pils stāvokli 18. gs. otrajā pusē.  Pirmās restaurētās telpas austrumu korpusā atvēra apskatei 1981. gadā. Pakāpeniski tām pievienojās aizvien jauni interjeri. Pils restaurācija pabeigta 2014. gadā.

 

Būvvēsture
1735. gada 26. jūnijā grāfs Ernsts Johans Bīrons nopirka Rundāles muižu. Augustā Kurzemē ieradās Krievijas galma arhitekts Frančesko Rastrelli. No septembra līdz decembrim tika slēgti līgumi ar namdariem, mūrniekiem, ķieģeļu dedzinātājiem, būvmateriālu piegādātājiem, podniekiem, krāšņu meistariem. 1736. gada janvārī bija gatavs būvprojekts. Astoņas projekta lapas atrodas grafikas krājumā “Albertina” Vīnē: situācijas plāns, divi stāvu plāni, četru fasāžu un pils baznīcas altāra mets.

PIRMAIS BŪVPERIODS (1736-1740)
1736. gada 24. maijā ielikts pils pamatakmens, 6. jūlijā pabeigta pamatu būve. 13. oktobrī centrālais korpuss bija uzbūvēts līdz otrā stāva palodzei. Jūnijā pabeigta 12 ķieģeļu cepļu un 12 ķieģeļu noliktavu celtniecība. Pilī strādāja 268 mūrnieki, bet Rastrelli pieprasīja 500 cilvēku. 1. novembrī darbus pārtrauca sala dēļ.
1737. gadā būvdarbi turpinājās no 12. aprīļa. 28. maijā pabeigts centrālais korpuss, 18. jūnijā sāka likt pārsegumu sānu korpusiem, jūnija beigās bija pabeigta centrālā korpusa jumta konstrukcija. Kad 10. oktobrī darbus pārtrauca, bija apjumts viens sānu korpuss, otru sedza pagaidu jumts, bija gatavi staļļu pamati. Mūrēšanas darbus pabeidza 1. oktobrī. Apdares materiālus izgatavoja Pēterburgas Ķeizariskās celtniecības kancelejas galdniekmeistari un kokgriezējs A. Kamajevs, Ņevas ķieģeļu rūpnīcas podniekmeistars I. Ušakovs ar brigādi un gleznotājiem I. Mizinovu, I. Piluginu un I. Jevdokimovu. Vircavā strādāja austriešu podnieki. Kad Bīronu ievēlēja par hercogu, viņš pievērsās iecerētajai Jelgavas pilij un Rundāles būvi lika vienkāršot.

1738. gadā sākās Jelgavas pils celtniecība, darbu apjoms Rundālē saruka. Uz Jelgavu pārveda daļu izgatavoto detaļu. Lēnāk, tomēr darbi Rundālē turpinājās – mūrēja skursteņus un telpu velves, beidza apjumšanu, telpās ieklāja dēļu griestus. Galdniekmeistars Egers pabeidza ozolkoka paneļus 33 telpām un 13 ozolkoka parketus. Septembrī namdari ķērās pie ārējām kāpnēm. Sāka vārtu torņa būvi.

Rastrelli projekts. pils ziemeļu fasāde ar vārtu torni

1739. gadā telpās sākās apmešanas darbi, bet hercogs lika samazināt apmetēju skaitu un darbus vienkāršot. Stuka dekorus izgatavoja vienīgi parādes kāpņutelpām un zālēm, citas telpas palika ar gludiem griestiem. Rundālē strādāja tikai desmit amatnieku. 1. februārī pēc Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas pavēles uz Kurzemi nosūtīja visus Pēterburgas celtniecības kancelejas mūrniekus. Uz galveno rezidenci Jelgavā pārveda Rundālei iecerētās detaļas – kokgriezumu durvis, paneļus, parketus, austriešu podnieku darinātās krāsnis, Bartolomeo Tarsias uz audekla gleznotos plafonus un fasādes rotājumus no čuguna, kas joprojām redzami Jelgavas pils fasādē. Rastrelli būvdarbu vadīšanā palīdzēja N. Vasiļjevs. Par finansēm un organizēšanu bija atbildīgs Krievijas galma kambarkungs Ernsts Johans fon Butlars, kurš sūtīja uz Pēterburgu atskaites par darbu gaitu.

Čuguna fasādes rotājumi

1740. gadā uz Jelgavu pārveda pils baznīcas kokgriezuma altāri. Domājams, telpu apdari pilī pabeidza, taču nepielika visus sienu paneļus. Arī daļa krāšņu neuzmūrēja, jo daudz materiālu atradās noliktavās.
Darbus pārtrauca pēc 20. novembra galma apvērsuma Krievijā un hercoga Ernsta Johana apcietināšanas un izsūtīšanas. Sagatavotos apdares materiālus un būvdetaļas aizveda uz Pēterburgu, izlauza daļu iebūvēto detaļu – durvis, sienu paneļus, parketus.
Pils būvdarbos kopumā bija nodarbināti vairāk nekā tūkstoš dažādu profesiju amatnieku un strādnieku.

OTRAIS BŪVPERIODS (1764-1768)
1762. gadā Ernstu Johanu Bīronu apžēloja. 1763. gada janvārī viņš atgriezās Kurzemē.
1764. gada janvārī par hercoga galma arhitektu kļuva Johans Gotfrīds Zeidels. Augustā hercoga dienestā atgriezās Rastrelli, lai ieņemtu hercoga būvju virsintendanta amatu. Viņš sakārtoja savus būvprojektus un veica vispārīgu hercoga būvdarbu uzraudzību.
Tika nojaukts nepabeigtais vārtu tornis un sākta staļļu celtniecība. Latviešu galdnieki un namdari no hercoga domēņu muižām tika sūtīti uz Rundāli līdz pat 1768. gadam. 1765. gadā pilī strādājis galdnieks Blanks, tēlnieks Zībenbrods, atslēdznieks Šreibfogels, zeltītājs Johans Endress, podnieks Šēfers, galdnieks Ekhofs, atslēdznieks Horstmanis un kapara kalējs Mēmels.
1766. gadā par galma arhitektu kļuva dānis Severīns Jensens. Viņa stils konstatējams vārtu stabu veidojumā un puslokā izvietotajās staļļu ēkās, kas atšķiras no Rastrelli projektētā taisnstūra plānojuma. Pils ziemeļu fasādes loga atslēgas akmenī redzams datējums – 1766. gada 16. maijs.

Fasādes loga atslēgas akmens ar datējumu

1768. gadā uzmūrēti vārti un uzstādīti kalumi.
Pils interjeru plānojums tika nedaudz mainīts. Apvienojot piecas mazākas telpas, izveidoja Lielo galeriju, pils baznīcas vietā tapa Baltā zāle. No pirmā būvperioda interjeriem saglabātas abas parādes kāpnes, Mazā galerija, pirmā stāva vestibils un galerijas.
Interjeru dekoratīvo apdari stukā no 1765. līdz 1768. gadam veica Berlīnes tēlnieks un stuka marmora meistars Johans Mihaels Grafs ar brigādi – brāli Jozefu un palīgiem Baumani un Lancu. Divdesmit septiņās telpās izveidoti tēlnieciski dekori, divās hercoga apartamentu telpās un zālē – mākslīgā marmora paneļi. Pirmie darbi notika centrālajā korpusā. 1767. gadā pabeigta hercoga ēdamzāle un Zelta zāles marmora panno, kur datējums iegravēts durvju apmalē. 1768. gada jūlijā Grafs saņēma naudu par pēdējiem darbiem – Balto zāli, Ovālo kabinetu, hercogienes buduāru un 22 kāpņu margu vāzēm.
Griestu gleznojumu autori ir Frančesko Martīni un Karlo Cuki – itāļu gleznotāji no Pēterburgas. Abi strādāja no 1766. gada augusta, bet no 1768. gada marta dokumentos minēts tikai Martīni. Pēdējo algu viņš saņēma 1769. gada martā. Astoņās telpās apgleznoti griesti, divās telpās – arī sienas. Viens griestu gleznojums gājis bojā. Vēlāk aizkrāsotie sienu gleznojumi atsegti Lielajā galerijā un hercoga otrajā rakstāmkabinetā.
Hercogs ieradās Rundāles pilī 1767. gada aprīlī un ar pārtraukumiem te uzturējās līdz decembrim, kaut apdares darbi vēl turpinājās. Arī 1768. gadā pils bija apdzīvota. Pēdējie darbi veikti 1770. gadā, kad J. M. Grafa zellis ielika spoguļus Baltajā zālē.

05.07.2018